ATPAKAĻ
        MENU
        Maisiņš bija domāts priežu pumpuriem. Tos neatradām, bet mājās atnesām pilnu maisu ar atkritumiem.

        Mēs esam patērētāji, un to mēs vairāk vai mazāk saprotam. Tomēr mēs nedodamies patērēt tikai veikalā iepirktos našķus, bet dodamies uz dabu no tās kaut ko iegūt. Katram tas kaut kas ir savs – vienam svaigs gaiss, otram iedvesma, bet trešais visu vasaru un rudeni vāc ziemas krājumus. Jā, dabai tā visa ir ārkārtīgi daudz (vēl ir), bet nevaram noliegt, ka kaut kādu personīgo labumu mēs katrs saņemam, aizbraucot pirmajā pavasara piknikā vai izstaigājot kādu riņķi pie jūras. Jau labu laiku dzīvoju ar domu “dots devējam atdodas” arī dabas pastaigās, jo es taču saņemu tik daudz!

        Un tad vienu dienu interneta vidē uzskrēju virsū sauklim “Nav jau grūti”, ko radījusi Marta Krivade. Ui, kā man tas palika atmiņā un liek pasmaidīt ikkatru reizi, kad ieskrien prātā. Jo patiešām – nav jau grūti! Ir pat izveidota tāda Facebook lapa, kur cilvēki var ielikt savu bildi ar dabā savāktajiem atkritumiem un pievienot mirkļbirku #navjaugruti. Man tā patīk tas vieglums, kas nāk ar šo saukli, jo nekoncentrējas uz tiem (piedodiet) idiotiem, kas dodas mežā padzert aliņu un savas skārda budžas tur arī atstāj. Tas koncentrējas uz mums pašiem, uz mūsu pašu darbību!

         

        Zinu, ka daļa cilvēku uzskata par pretīgu lasīt kaut ko, ko citi lietojuši un tur, dabā, arī atstājuši. Jāsaka, ka prezervatīvus arī nelasu, bet bundžas, pudeles un maisiņus gan varu savākt. Mana filozofija ir pavisam vienkārša – piemēram, mežs man ir devis nepārspējami daudz! Tas katru pavasari mūsu ģimenei iedod priežu pumpurus, vasarā dažādas ogas, uz rudens pusi – pilnu māju ar sēnēm (ko ēdam visu ziemas periodu). Jā, pat mūsu brīnumainās kāzas notika mežā, un tam visam pa virsu – svaigu gaisu, mieru, laiku sev un ģimenei, iedvesmu, un tik daudz cita. Es domāju, ka mēs visi šādu sarakastu varam uztaisīt par laiku, ko pavadām dabā – pastaigas vai krosiņš pie jūras, piedzīvojumu pilns pārgājiens ar bērniem vai vienkārši vientuļa pastaiga pa purva laipu. Un mums ir iespēja atdot dabai pretī par tiem dārgumiem!

         

        Plastmasas maisiņa man nebija, bet šo mierīgi varēšu izmazgāt!

        ▷ KĀ BŪT DEVĒJAM, NE TIKAI ŅĒMĒJAM?

        Katru reizi, kad dodies dabā, paņem līdzi lieku maisu atkritumiem. Ja maiss aizmirsies, savāc tās plastmasas pudeles un aizkabini aiz somas vai vienkārši samet mašīnā.  Aizej vienus liekus piecus metrus pēc kafijas krūzītes, kas kādam, liekas, izkritusi. Un tad savāc pārējās krūzes, kas izkritušas viņu draugiem. Nekoncentrējies uz tiem ļaudīm, kas nodarbojas ar mešanu, bet domā par to, kā vari atdot dabai atpakaļ par to skaistumu, ko tā dod. Ja aiziesi mājās un to visu saliksi vienā atkritumu maisā, ļoti labi! Tad vismaz tā būs konrolēta vide, kurā šie atkritumi atradīsies, un varbūt pat kāds Getliņu tomāts tiks izaudzēts ekstra. Ja ir pavisam liela luste, var visu noskalot un sašķirot.

        Tā savākšana dos ne tikai pašam mežam, jūrai vai purvam, bet dzīvajām radībām, kas tur dzīvo. Redz, ja iepakojumā palicis kaut kas smaržīgs vai garšīgs, dzīvnieki dodas to uzēs un bieži ēšanas laikā apēd arī pašu plastmasas iepakojumu. Kā arī jūrā zivis neatšķir, vai tie mazie izšķīdušie plastmasas gabaliņi ir plaktoni vai ne. Un, ja jūs ēdat zivis un/vai gaļu, tas viss smuki nonāk mūsu vēderos.

        Ja šis viss bija par smagu, tad paliekam pie #navjaugruti, jo domāju, ka mums nevienam rokas nenokrīt no paceltās plastmasas pudeles sūnās.

         

        Lai izdodas pavadīt daudz laika dabā!

        KOMENTĒT

        Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *