Kad biju tīņu gados, ekstrēmisms aši ritēja pa manām asinīm, un varēju mētāt enerģiju pa labi un pa kreisi. Ja man bija aktuāls kāds jautājums, es par to varēju aizdegties tik traki, līdz sadegu pavisam. Un tā ar visu, kas man bija svarīgs, jo tā šķita pareizāk – visu vai neko! Viduvējība un vēsa attieksme man likās nepieņemama, jo šķita, ka tas neizrāda lietas vai notikuma svarīgumu. Pēdējos gados daudz kas ir mainījies, kas man arī ir palīdzējis izmantot enerģiju tur, kur patiešām tā ir vajadzīga. Redz, ja atdod visu enerģiju kaut kamā, pēc laika paliec ar tik lielu mazumiņu, ka attopies bedrē. Tad atkal kārpies no tās ārā, sataupot visus iespējamos resursus. Kad enerģija atkal ir augšgalā, tā izšaujas kā salūts, un tad atkal nāk bedre. Tā dzīvot ir uz pilnu klapi (tā vismaz man likās), bet tas arī ir nenormāli nogurdinoši. Šoreiz padalīšos ar manu pieredzi, kur ļauju sev nebūt perfektai un dzīvot daudz mierīgāk.
● UN TAD TU ESI ĀRPUS RITMA ●
Lai dzīvotu mierīgi, man ir vajadzīgs ritms, bet ir situācijas, kad tas tiek pilnībā izjaukts. Un tā ir dzīves sastāvdaļa. Mūsu ģimenē šobrīd ir lieli notikumi un pārmaiņas, kas ir satricinājis gan ikdienu, gan ierasto ritmu, un sākumā man tas uzdzina šausmīgu stresu. Man ir grūti sportot, pareizi ēst un plānot savu laiku, ja esmu izsista no ritma. Bet tā tas notiek, un dažreiz situācijas diktē noteikumus, un man ir jāmācās pielāgoties.
Pēdējā mēneša notikumu rezultātā, abi ar vīru esam ārpus sava ierastā ritma: celties agri, no rīta pavingrot/pajogot/pameditēt, ražīgi pastrādāt, pa dienu kādas tikšanās, un vakars mierā pie kādas filmas. Pēdējā laikā mums, šķiet, nav bijusi nevienas tādas dienas. Tas ir arī izsitis mūsu ierasto ritmu plānot ēdienkarti un iepirkties tirgū. Mēs to joprojām darām, bet ne tā, kā iepriekš. Tagad ir arī vakari, kad, pēc notikumiem pilnas dienas, stāvam rimčika rindā kopā ar visiem pārējiem pēc darba. Izsalkuši, noguruši un nespējīgi pieņemt pareizos lēmumus. Un es mācos pielāgoties situācijai, nepelt sevi un turpināt dzīvot. Nav jau tā, ka bez ēdienreižu plānošanas mums dzīve zem kājām ir sabrukusi, bet noteikti jūtam, ka tērējam vairāk naudas, ēdam daudz nesabalansētāk, un bieži mājās nav pilnīgi nekā, ko ēst. Ar šo visu es gribu pateikt, ka mēs neskrienam pretī perfekcionismam, un ļaujam sev būt cilvēkiem. Cilvēkiem, kas dara, ko var situācijā, kāda tā šobrīd ir. Būs laiks, kad mūsu ritms būs atpakaļ, būs atpakaļ arī agrā celšanās ar jogu un ēdienreižu plānošana, bet šobrīd tā nav iespējama. Un tas ir pilnīgi okei.
● EKSTRĒMISMS IEDZEN STŪRĪ ●
Kad uzsākām savu Zero Waste ceļu, nosolījāmies, ka pieiesim lietām mierīgi. Noteikti nepasludināsim, ka, nu viss, dzīvojam pilnīgi bez atkritumiem, un mūs nekas nevar satricināt. Jā, mēs nepērkam produktus iepakojumos, izmantojam savus maisiņus un, cik varam, pērkam vietējo pārtiku, bet, kad tirgū ienāca pirmās zemenes no Grieķijas, tās tik labi smaržoja, ka pirkām nost. Es ticus, ka ekstrēmisms var iedzīt stūrī, no kura grūti pēc tam tikt ārā. Ja skaļi un ar pompu visiem paziņo, ka neēdīsi nekādus piena produktus, un vienu dienu, nu, tik ļoti sagribās picu margaritu, tad jāslapstās tai pakaļ uz tālāko picēriju, lai tik neviens nepamana. Galējību dzīvesveids neļauj kļūdīties un noiet no ceļa kaut pa centimetru, un, manuprāt, tā nav īsta dzīvošana.
Rakstu pati no savas pieredzes, jo esmu kādreiz skaļi paziņojusi, ka būs tā un šitā, bet pēc tam tomēr no saviem ideāliem atkāpjos. Tas nav nekas traģisks, bet labāk būtu skaļi nepaziņot, lai atkāpšanās nav tik sāpīga un paskaidrojumiem pilna. Es nedomāju, ka pastāvēt par savu viedokli ir slikti, nē. Es vairāk runāju par to, cik tālu mēs ejam, lai savus ideālus aizstāvētu. Un kas vispār zina, ka pēc gadiem dziedāsi to pašu dziesmu?
Mums bieži intervijās, komentāros un cilvēkos saka, ka tad jau mēs redzēsim, kā varēsim padzīvot Zero Waste, kad būs bērni. Un mēs vienmēr nosakam, ka darīsim, ko varēsim. Neieejot ekstrēmismā. Neiedzenam sevi stūrī, ka no šodienas mūsu mājā neienāk nekādi atkritumi, bet pēc tam pēc pamperiem brauksim uz pierīgas ciematu. Mēs esam izrunājuši, kā mēģināsim darīt, kad būs bērni. Iedvesmojamies no apkārtējiem, priecājamies par veiksmes stāstiem un mēģināsim to ieviest arī savā dzīvē. Varbūt izdosies, bet varbūt arī nē.
● MĒS ESAM UN BŪSIM SOCIĀLAS BŪTNES ●
Viena ļoti svarīga lieta, manuprāt, ir darīt savas lietas un palikt cilvēcīgam pret apkārtējiem. Esam jau daudz stāstījuši, ka nestaigājam pa radinieku un draugu mājām, viebjoties par atkritumu daudzumu. Tā ir mūsu dzīve un mūsu pārliecība, tai nav obligāti jākļūst arī par visu apkārtējo reliģiju. Mēs patiešām mēģinām nenest mājās lieku, bet neatsakam, ja kāds no visas sirds ir sagatavojis īpašu dāvanu. Ja kāds speciāli mums pasūtījis kādu gardumu, un tas ir iepakots plastmasas iepakojumā, mēs to paņemsim, jo vērtējam attiecības augstāk par saviem ideāliem. Pēdējā laikā sanāk arī domāt, cik tālu mēs esam gatavi aizlikt cilvēcību pret cilvēcību, lai aizstāvētu savas pārliecības, un man arvien vairāk šķiet, ka cilvēcībai tomēr jānāk priekšgalā.
Mēs ejam uz kafejnīcām un satiekam tur draugus. Mēs ejam uz pasākumiem, kur dzērieni ir pasniegti plastmasas glāzītēs (mēs gan tās glāzītes neizmantosim, ja ir tāda iespēja, bet nepelsim apkārtējos), un mēs turpinām satikt cilvēkus, kas nebūs gatavi nekam līdzīgam, ko darām mēs. Kā es parasti smejos, ir tādi veģitārieši, kas pie galda kaunina gaļēdājus, un ir tie, kas klusiņām vienkārši atsaka. Mēs esam (un ļoti gribam tādi palikt) tie, kas klusi dara savu un neuzspiež to citiem. Ja kādam rodas jautājumi, kāpēc daru tā vai šitā, mierīgi izstāstīšu, bet ar plakātiem pa pilsētu nestaigāšu.
Neaizmirsīsim, ka visupirms mēs esam cilvēciskas būtnes un tikai tad nāk mūsu ideāli un pārliecības. Atstāsim to šādā secībā, lūdzu.
● REZUMĒ ●
Ekstrēmisms, labs vai slikts, nav veselīgs mierīgai dzīvošanai. Tas dod iespēju dzīvei plūst tā, kā tā plūst – pa kalniem un pa lejām. Vienu brīdi atkritumi mums var būt svarīgi, bet citu tas varētu būt pēdējais, par ko domājam. Lai vai kā, mēs meklējam savu vidusceļu, kas ir iespējams un, jā, patīkams foršai dzīvošanai. Vienam ir ok nemazgāt matus, bet otrs nevarēs atteikt uztsājīgai pārdevējai maisiņu. Mēs katrs esam savā dzīves ceļā un visā jāmeklē savs kompromiss. Mans un tavs vidusceļš var mainīties, un tāda tā dzīve ir. Plūst vienā plūšanā.
Starp citu, Andim jau pateicu, ka šajā vasarā ļoti iespējams pirkšu pa kādam iepakotam saldējumam, ja būs attiecīgā situācija. Tas tā, ja jūs mani kaut kur redzat ar ekselences saldējumu rokās.
Bilde: Andis Arnicāns
Paldies, Laura, par šo blogu. Tas iedvesmo. Es šobrīd nedzīvoju Latvijā, bet vietā, kur pie katras privātmājas ir vairāki atkritumu konteineri – papīram, pārtikas atkritumiem, plastmasai un tad vēl konteiners visam pārējam. Un cilvēki brauc un ved stiklu un dārza atkritumus un plastmasas korķus un visu ko citu uz tuvējo atkritumu šķirošanas centru. Protams, tas ir jauki. Un cilvēks var uzsist sev uz pleca un teikt – re, cik es apzinīgi izturos pret apkārtējo vidi, re, kā es visu šķiroju, un to visu pēc tam pārstrādā. Bet tie atkritumu kalni jau nesarūk. Jāsāk būtu no otra gala – no tiem, kuri par varītēm savu preci grib iepakot. Nu kāpēc MAN jākļūst par ekstrēmisti un “jāmedī” lietas bez iepakojuma?
Mūsu, patērētāju, prasības ir augušas, tāpēc liela daļa produktu ir iepakoti vakuumā un plastmasā. Mums vairs nav labi, ka produkti dabīgi sabojājas pāris dienu laikā, gribam, lai viss stāv ilgi un laimīgi 🙂 Tā uzņēmējiem ir vieglāk – nav jādomā par antisanitāriem apstākļiem, vedot rīsus no Šrilankas un sojas pupiņas no ASV, nav jāuztraucas par slimībām, kas var pa ceļam tur iedzīvoties un var piedāvāt garos derīguma termiņus. Ne visi ir priecīgi pirkt pienu no laukiem, kas jāizdzer divās dienās 🙂
Paldies par burvīgu atgādinājumu nekrist ekstrēmos. Es drīkstu atkāpties no saviem principiem.. dažreiz.. jo tas ir cilvēcīgi un tas nemazina principu nozīmīgumu. Tu esi lieliska, ka šo atdzīsti un aicini slepus neēst margaritu un izlikties labiņai, bet gan pateikt godīgi, ka šodien tā vajag un rīt atpakaļ pie ierastā.
❤️ Jo ātrāk mēs visi mīkstināsim savus pārspīlējumus un pieņemsim, ka esam tikai cilvēki, jo vieglāka un foršāka būs dzīvošana! 🙂
Par bērniem, manuprāt, nav tiesa. Noteikti ir grūtāk ieviest bezatkritumu dzīvi, ja bērni jau ir, jo vairāk iesaistīto un paradumu. Bet, ja bērns ienāk ģimenē, kurā jau ir šāds dzīvesstils, tad bērns to pieņems kā savējo. Vismaz agrīnā vecumā bērna patēriņu nosaka vecāki un lielveikalu piedāvājumam nav grūti atrast dabai draudzīgas alternatīvas. Domāju, ka šādā ģimenē audzis divgadnieks jau zinās, kur jāizmet konfekšu papīrs un kur banānu miza un, ka sulu tetra pakā nepirksim, jo nopirksim to stikla burkā, kuru nākamreiz aiznesīsim atpakaļ.
Es patiešām tev piekrītu! :))
Žēl, ka jums nav korektora/redaktora. Dažbrīd visai grūti lasīt gan pareizrakstības, gan dažādu angļu izteicienu tieša tulkojuma dēļ.
P.S. Pareizi ir veģEtārietis.
Mēs visi esam tikai cilvēki. Katrs ar savām stiprajām un vājajām pusēm. Nevaram būt perfekti it visā. Kurš ir perfekts pareizrakstībā, kurš metināšanā un kurš cilvēcībā…
Laura, paldies par atklātību un cilvēcību. Šis reizēm tik ļoti pietrūkst daudzās labās idejās, domās un kustībās. Ļaut cilvēkiem būt, elpot un dzīvot ar vieglumu.
Laura, mīļš paldies par komentāru 🙂 No sirds ņemu pretī visus foršos vārdus!
Tas gan vairāk ciemiņam, bet es neuzskatu, ka mana gramatika būtu traģiska 😀 Esmu baigais frīks šajā jomā, un tās kļūdas noteikti rodas ne tāpēc, ka nemāku, bet gan tāpēc, ka man ir laika izlasīt tikai divreiz. Slengu un anglicismu izmantoju kā savu rokrakstu, jo jūtu, ka cilvēkiem viegli mani tā uztvert. Varu mierīgi rasktīt arī kā latviešu valodas stundās, bet tad Seek the simple vairāk nebūs tas pats :))
Man arī žēl 🙂 Tā kā blogu veidoju un uzturu pati savā brīvajā laikā, un naudu no tā nepelnu, nevaru paņemt kādu, kas pārlasa tekstus. Anglicismu lietoju, jo tā sanāk runāt arī ikdienā, un to arī tā atstāšu. Par pārējo – ja traki netraucē, iesaku turpināt lasīt. Ja tomēr grūti uztvert tekstu un ideju pareizrakstības dēļ, tad gan neko daudz nevarēšu ieteikt.
Blogu lasīšana taču nav spiesta lieta, var iet un lasīt Valsts valodas aģentūras mājaslapu, piemēram ? Skaidrs, ka mums visiem (!) ir daudzējādi jāaug un jāattīstās, bet tas tikpat lielā mērā attiecas uz diskusiju kultūru, kā uz pareizrakstību. Atnākt kāda personiskajā telpā un nospļauties nav glīši, ja kas.
Ļoti cilvēcīgi 🙂
Un lai dzīvo saldējums! 😉
? ņam!
Ļoti skaists ieraksts- vienkāršs un īsts. Tā kā ir un nekas lieks.
Pilnīgi gribas Tevi sabučot 🙂
Paldies par Tavu atklāto sirsnību!
Cerams, ka drīz kaut kur saskriesimies uz ielas un varēsim sabučoties! Foršā!
Sveika, Laura!
Arī es daudz par to pēdējā laikā domāju. Cik ļoti nogurdinoši visur pār visām varītēm darīt ideālo dzīvi (t.sk. neradīt atkritumus, ēst veselīgi). Tas ir izaicinājums, bet dienas kļūst par rutīnu. Ir pārāk daudz “nē”. Nāk vasara, aizvien biežāk spontānu, negaidītu notikumu, kam lemts vēlāk tapt par skaistām atmiņām. Es esmu par priecīgo mirkļu vairošanos.
Katru gadu mūsmājās notiek remontdarbi kādā no telpām. Lai arī esmu par gatavošanu mājās, esam spiesti ņemt līdzņemamo ēdienu no veikala. Bet es nekad neaizmirsīšu, cik garšīgs bija notikums, kad putekļaini, piekusuši, izsalkuši ārā zālītē ēdām pusdienas no veikala un fantazējām, kā izskatīsies mūsu dzīvoklītis.
Ak, es arī esmu par skaistiem mirkļiem, kas būvē mūsu dzīvi! Mūsu pārliecībām un ideāliem nevajadzētu traucēt to dzīvot skaisti! :))
KOMENTĒT
Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *