ATPAKAĻ
        MENU

        Iepirkšanās kaut kā ir kļuvusi par mūsu ikdienu. Nieciņš tāds, smukumiņš tāds, un mēs apaugam ar kaudzi mantām. Tad ik pa laikam uztaisam lielo mājas tīrīšanu, aizvedam visu lieki sapirkto uz otro elpu, un lecam atpakaļ iepirkšanās vilcienā. Tas vilciens iet diezgan lielā ātrumā un, tā uzreiz padomājot, šķiet gandrīz neiespējami izlekt no tā ārā, bet nav tik traki. To riteni var apstādināt, pieslēgt loģisko domāšanu šim procesam un beigu galā dzīvot ar to, kas patiešām ir nepieciešams. Katram nepieciešamā daudzums būs savs, bet patiešām pastāv iespēja neapaugt ar mantām. Kā, jautāsiet? Varbūt šie punkti palīdzēs.

         

        ● NEVAZĀJIES PA VEIKALIEM ●

        Piedod, sākšu ar smago artilēriju.. Jā, viena no izejām šim ciklam ir vienkārši pārstāt būt veikalos. Tas nav nekāds noslēpums, ka mūs uz katra stūra gaida uzaicinājumi kaut ko nopirkt, un ir liela māksla būt pilnīgi imūnam pret to visu. Atzīšos, ka es neesmu pilnīgi spējīga izslēgt to iepirkšanās troksni, kaut ļoti, ļoti sevi trenēju. Ieejot pat lielajā Rimi, mans vecais ieradums izokšķerēt visus smuki sakrautos stendus (ja nu kaut kas no tā noder) nav pazudis nebūtībā. Tas viss vēl ir ar mani, tāpēc es pēc iespējas mazāk laika patērēju jebkādos veikalos. Ja tev, tāpat kā man, grūti ieiet apģērbu veikalā bez izmisīgās sajūtas, ka gribas to, to  un vēl šito, tad ieteiktu kādu laiku uzlikt tam visam pauzi. Ja esi ieradusi katru nedēļu, garām ejot, ieskriet zārā, tad pamēģini to pāris nedēļas neizdarīt. Ja ir ieradums vienreiz mēnesī ar ģimeni aizbraukt uz lielveikalu pēc visa, varbūt vienu vai divus mēnešus var iztikt. Ja esi no tām, kurai riebjas veikali un tajos tāpat neej iekšā, tad lec pie nākamā punkta. Šis ir manās draudzenēm, šopaholiķēm.

        Izaicini sevi kādu laiku neiet veikalos (lai vai kāds laiks tev būtu pietiekami liels izaicinājums). Es negāju kādus divus mēnešus, pēc kuriem patiešām vairāk negribās tajos spožajos un krāsainajos veikalos atrasties. Man tas ir pārāk spēcīgs stimulants maņām, kā arī no nekurienes izlien mans vecais, labais draugs “gribulis”. Veikalos bez vajadzības cenšos neiet.

         

        ● AIZSTĀJ IEPIRKŠANOS AR KAUT KO CITU ●

        Vienkārši tāpat beigt iepirkties, ja ir tāds ieradums, būs gana grūti, tāpēc meklē kādu aizstājēju. Izbrauc ciemos pie draugiem tajās brīvdienās, kurās ierasts iepirkt mēneša devu. Uzaicini draudzeni uz klaču kafiju, kad gribas kaut ko mazu un smuku. Ej paskriet (vai pastaigāt) pa parku, saelpojies to svaigo gaisu, kas vajadzīgs smadzenēm. Vai meklē kādus foršus, radošus projektus, kam ķerties klāt pie katras iepirkšanās kāres. Tas var būt jebkas, kas aizstāj vēlmi doties uz veikaliem. Un tam noteikti jābūt kaut kam, kas dod daudz foršākas sajūtas kā nopirktā šmotka. Kas tev aizstāj/tu iepirkšanās trakumu?

         

        ● VAI AIZ TĀ STĀV KAUT KAS CITS? ●

        Šis ir jautājums, kuru noteikti būtu vērtīgi pajautāt. Palīdzēšu jautājumu atšķetināt. Mēs bieži vien iepērkamies nevis tāpēc, ka ir vajadzība pēc pašas lietas, bet gan ir vēlme notušēt kaut kādas emocijas. Es šim punktam pieskāros rakstā par kļūdām iepērkoties, un redzu, ka jūs saprotat, par ko es te runāju. Mēs bieži kaut ko iegādājamies, jo jūtamies pārstrādājušies, sāpināti vai skumji. Mums sanāk aizskriet uz veikaliem arī reizēs, kad neesam visloģiskāk domājošā cikla dienā. Un sanāk nopirkt kaut ko ne tā, kad ir liels uztraukums par gaidāmo notikumu. Lai vai kā, bieži vien aiz mūsu iepirkšanās kāres stāv liels zilonis, kas paslēpies aiz tējas krūzes un izliekas neredzams. Ja sanāk sevi noķert pirms došanās uz veikaliem, padomā, kāpēc tik ļoti gribas sevi palutināt. Varbūt atklāsi savu neredzamo ziloni un varēsi pat ar to izrunāties.

         

        ● JA TAS MAKSĀTU TRĪSREIZ VAIRĀK ●

        Un tagad būs pāris punkti tiem momentiem, kad stāvi ģērbtuvēs pie spoguļa un pieņem lēmumu. Vai tu pirktu tieši šo pašu lietu, ja tā maksātu 3x vairāk? Vai gadījumā nav tā, ka pērc lietas, jo tās ir pa lēto (dāmas, kas vazājas pa humpalām – šis ir īpašs punkts jums) vai uz atlaidēm? Man šis punkts ir ļoti foršs atgādinājums pirkt lietas, kuras man rada lielu prieku un kuras redzu ilglaicīgi kopā ar mani. Šis varētu būt jautājums, ko uzrakstīt uz lapiņas, kad dodies uz kārtējo Andeli vai kādām trakajām dienām. Tas vienkārši liek padomāt par lietu vērtību – gan fizisko, gan personīgo. Atbilde ir pavisam vienkārša – ja pirktu to māla bļodu, krekliņu vai vietējās želejkončas arī par lielāku summu (jo tev tām ir liela vērtība), tad ir vērts veikt pirkumu. Ja neesi īsti pārliecināta, tad varbūt ir vērts izdarīt to, kas minēts nākamajā punktā.

         

        ● PĒRC RĪT, NE ŠODIEN ●

        Šis ir sens ieteikums, bet, ja tāda iespēja pastāv, atliec pirkumu līdz nākamai dienai. Iespējams vakarā sapratīsi, ka tā lieta nemaz tik ļoti nav vajadzīga vai ka kaut kas līdzīgs jau skapī krāj putekļus. Zinu, ka daudzi cilvēki šādi dara ar lielajiem pirkumiem, bet kāpēc gan nedarīt to arī ar kādu kleitu uz atlaidēm? Ieradums nopirkt un tad jau izdomāšu, vai paturēšu, ir kaitīgs maciņam. Jo bieži saprotam, ka lieta tomēr nepiestāv visam, kas stāv skapī, ka īsti neder un pēc tam ir šaušalīgi grūti (un čakarīgi) to ņemt un pārdot. Labāk izvairīties no nevajadzīgiem pirkumiem uzreiz.

        Tām, kurām patīk humpalas, zinās, ka līdz nākamai dienai neko neatliks, bet dažreiz pietiek ar tām divām stundām pārdomu. Es patiešām bieži atlieku kaut kādas lietas, ko uzskatu par ļoti sev vajadzīgām, bet, ja pēc divām stundām par tām jau esmu aizmirsusi, nav vajadzības tērēt naudu. Ja staigā apkārt pa kvartālu, nepārtraukti patīkami satraucoties par atradumu, tad pagaidi vēl kādu stundu un pērc nost.

         

        ● VAI TAS IEDERAS MANĀ DZĪVESSTILĀ? ●

        Mārketings spēlē uz sapņiem. Sapņiem par krāšņāku dzīvi, skaistāku ķermeni un aizraujošākiem ceļojumiem. Bet vai tās lietas vispār iederas tavā dzīvesstilā?  Šobrīd tik aktuālās kleitas, kas stāv uz pleciem, lielāko daļu dzīvesstiliem neder. Nu, ja tu mēdz būt skrējienā, tad ļoti iespējams šāda tipa kleita vienkārši neder tavām vajadzībām. Bet tā tik smuki izskatās reklāmā, kur meitenes jož pa pludmali..

        Nesen biju vienos kursos, kur stiliste atgādināja, ka mēs iepirkšanās trakumā aizmirstam pieslēgt loģisko domāšanu par savu ikdienu. Mēs pērkam kaut kādu ideju, bet patiesībā praktiski nekad neesam šajās situācijās. Piemēram, esmu novērojusi, ka latviešu sievietes vasarā var sapirkties pilnu skapi ar pludmales vieglajām kleitām (jo vasara beidzot ir pienākusi, un tā ir tik īsa..), bet līdz jūrai aizbrauc pāris reizes. Kad dzīvoju Liepājā un uz jūru gāju stundu pārtraukumos, tad ar tādām kleitām varēja iet uz skolu, bet Rīgā laikam vienreiz esmu aizbraukusi uz tuvējo jūru. Cita lieta ir ar brīvdienām kaut kur pludmalē, bet tik un tā rodas jautājums – tieši cik šādas pludmales kleitas tev būs nepieciešamas?

        Mēs aizmirstam arī pārslēgties (gan galvā, gan iepirkšanās ieradumos) no viena dzīvesstila uz otru. Kad strādā birojā, vajadzīgs viens apģērbs, bet, kad piedzimst mazais, jāpērk pavisam kaut kas cits. Es piefiksēju, ka turpināju pirkt tās pašas lietas, kuras iegādājos, kad strādāju biroja/veikala darbu, bet mans dzīvesstils ir pamatīgi pamainījies. Tagad strādāju no mājām, un manas apģērba vajadzības patiesībā ir pavisam citādākas. Padomā, vai tev arī nav sanācis “iesprūst” kaut kādā posmā, kurā kādreiz biji, bet vairāk neesi.

         

        ● KĀ TAS MAN KALPOS PĒC 6 MĒNEŠIEM? ●

        Pēdējā laikā patiešām mēģinu sev uzdot šo jautājumu, lai neveidojas spontāni pirkumi. Vai es vispār redzu šo lietu/apģērba gabalu kā daļu no savas dzīves pēc pus gada? Ja neredzu, tad nav vērts tērēt laiku un naudu. Ir lietas, piemēram, grāmatas, kuras kalpo kādam noteiktam laika periodam (ja nu vienīgi tā nav pavārgrāmata vai grāmata, ko gribas pārlasīt atkal un atkal), bet tu jau zini, ka izlasīsi un padosi tālāk mammai vai draudzenei. Bet, ja runājam par apģērbu, mājas un lielajām lietām, tad, manuprāt, tai ir jābūt spējīgai kalpot ilgāk par pus gadu. Interesanti, ka liela daļa ātrās modes (fast fashion) apģērbu nemaz nav domāti ilglaicīgai lietošanai. Tie ir domāti tieši pāris mazgāšanas reizēm, lai pēc tam no apģērba atbrīvotos un pirktu jaunu. Esi taču pamanījusi, ka daļa hāunemma krekliņi nepārdzīvo pat saudzīgo mazgāšanu, vai ne? Ātrā mode tieši to arī vēsta – nopērc, uzvelc pāris reizes un laižam tālāk. Tās nav ilgtspējīgas drēbes, ko varēsi nodot mantojumā.

         

        Un lielais jautājums ir tāds: “Kura ir tā lieta, ko iegādājies un kas vēl joprojām dod skudriņas vēderā ikreiz, kad par to padomā?”

        15 COMMENTS

        Mani kontroljautājumi:
        Kā es bez tā varēju iztikt vakar?
        Ko tas mainīs manā ikdienā rīt?
        Piemēram, redzeslokā nonāk superduper nažu komplekts par labu cenu. Šausmīgi jau gribas, taču: vakar man virtuvē pietika ar savu lielo un mazo nazīti, un tā virtuvē darboties nepatīk tad jau parīt naži vairs nebūs aktuāli un krās putekļus.

        Šie ir vienkārši super kontroljautājumi! Ņemšu līdzi arī es uz veikalu 🙂

        Man ar apģērba iepirkšanas vēlmi palīdzēja tas,ka nolēmu pirkt kvalitatīvākus un videi draudzīgākus apģērbus,kuri kā zinam parasti ir dārgāki un tos nemaz nevar nopirkt lielākoties veikalu,kas ir iepirkšanās centros. Tas man palīdz iet garām veikaliem un nemaz neskatīties uz tiem- tur vienkārši nav nekas kas atbilst manām dzīves vērtībām.

        Zinu, kā tu jūties 🙂

        no garīgā tipa literatūras ir palicis atmiņā kāds teksts:
        ja visu laiku “sēž” doma galvā, ka man vajadzīga ir kāda lieta, piemērs, man vēl vajag tak pumpainas laiviņas iziešanai, krāsaina kleita vasarai, utt..
        …tad cilvēks dzīvo ar trūkuma sajūtu, ka viņam visu laiku kaut kas trūkst. Un nav pat runāšana par līdzekļu daudzumu, trūkuma sajūta ir iekšēja.
        Tādēļ varbūt jāpaskatās cik ļoti sevī tiek nēsāta šī doma ar vajag, varbūt to noformulēt un ļauties dzīvei lai pati aizved pie vajadzīgās lietas!

        Man ļoti patīk tavs domu gājiens. Minimālisma ienākšana dzīvē mums ir arī atnesusi sajūtu, ka ir gana. Gana ar to, kas mums ir 🙂

        Šobrīd esmu pārejas posmā no šopaholiķes uz relatīvu minimālistu. Galvenais lūzuma punkts manā dzīvē ir meitas piedzimšana un straujā augšana. Kad meitiņa sāka regulāri tornado stilā apskriet visu māju pa vairākām reizēm dienā sāku apzināties, cik man ir daudz nevajadzīgu krāmu, “pagaidu” mantu un dublikātu. Līdz šim viss bija glīti salikts un īsti netraucēja, bet te visu laiku tās mantas nācās pārcilāt un veltīt tām laiku un enerģiju. Sapratu, ka tik daudz man noteikti nevajag. Sāku interesēties par metodēm, kā atbrīvoties no liekā, vienkāršākā un efektīvākā izrādījās KonMari metode, vismaz personīgi man. No turienes arī vēlme nepirkt un nestaigāt pa veikaliem.
        Pusgada laikā esmu sevi atradinājusi no impulsīvās pirkšanas. Tagad izeju cauri veikaliem, bet iepatikušās lietas atstāju veikalā uz vēlāku laiku – ja pēc kādas nedēļas/divām vēl joprojām domāju par konkrēto lietu un tā ir pieejama, tad nopērku. Lielākoties jau nav vēlmes atgriezties un atkal to meklēt. Tas man ietaupa ļoti daudz laika un arī naudiņas.
        Nākamais uzdevums man ir iemācīties nepirkt impulsīvas lietas bērnam – bērna drēbes un rotaļlietas man šobrīd vēl nav tik apzināts process, jo meitiņa strauji aug un mainās, bet vēl nemāk pati pastāstīt, kuru lietu viņai tiešām vajag. Varbūt ir labi ieteikumi šai jomai?

        Maziem bērniem līdz zināmam vecumam patiesībā vispār var neko daudz nepirkt. Kartona kasti var pagatavot par aktivitāšu centru, izgriežot dažādas ģeometriskas figūras; aplīmēt ar krāsainiem papīriem, žurnālu bildītēm, piesiet interesantu aukliņu utml. Ar 2 koka karotēm var radīt troksni, tāpat noslēgtā traukā vai kārbā var sabērt dažādus graudus, zirņus utml. Mīļdzīvniekus un zelējamās lupatiņas katra mamma pratīs pagatavot pati.
        Kad jau vēlāk mazais sāk socializēties un, patīk mums, vai nē, redz citu bērnu “krutās” mantas, nu būs jāpērk tobrīd modē esošie štrunti. Bet! Lai nepārbāztu māju – atstāt to, ar ko spēlējas, pārējo noslēpt. Pēc mēneša izvilkt – oho, būs tāds prieks, kā par jaunām.

        Man KonMarī metode un pati grāmata bija liels iemesls uzsākt mājas attīrīšanu no krāmiem. Tagad jūtu, ka ir forši, ka to lietu nav tik daudz, un arī negribas piekraut ne skapi, ne pašu māju ar visām tām mantām 🙂

        Par bērnu mantām esmu dzirdējusi foršu metodi – atļaut bērnam (un arī sev) vienlaicīgi uzturēt kaut kāda noteikta skaita mantas. Piemēram, 15. Ja kaut kas tiek pirkts vietā, no kaut kā jāatbrīvojas. Ar laiku bērns arī iemācās izsvērt, kas viņam svarīgāks – tas, kas ir mīļš mājās, vai tas, kas ir jauns veikalā. Un droši vien šeit arī noder metode – neiet veikalos, nevazāties un atlikt produkta nopirkšanu ne uz šodienu. Bērns pa dienām nemainās, tāpēc nedēļa neskādē 🙂 Varēsi sajust, vai manta patiešām dos to, kas ir nepieciešams, un iespējams nemaz uz veikalu atpakaļ nebūs jāiet. Un, jā, ar bērniem neiet uz veikaliem, kur ir mantas. Tas ļoti palīdz noturēties 🙂

        Sveika!
        Es kā neiepirkšanās profesionāle (iepirkšanās=sabojāta diena), varu ieteikt vēl 1 padomu- kārtīgi padomāt, KAS ĪSTI MAN IR VAJADZĪGS? Nevis- vai man vajag to lietu, bet- ko man vajag? Apsēdies un domās pārcilā visas jomas. Apģērbs, interjers, sadzīves priekšmeti- kā man trūkst? Bieži izrādīsies, ka nekā. Tā, piemēram, pirms iešanas uz lielo gadatirgu brīvdabas muzejā, pārskatījām savas vajadzības un nolēmām, ka šogad nopirksim groziņu zemenēm, jo mūsu mazā zemeņēdāja ir paaugusies līdz zemeņlasītāja statusam. Un kādu grāmatu un CD mazajai, jo viss jau nodrillēts. Tā arī izdarījām. Pagājušajā gadā mērķtiecīgi braucām pēc māla bļodas. Un viss. Par pārējo priecājamies tikai ar acīm. (Un ar vēderu, jo pārtiku pie iepirkšanās neskaitu, tā ir izdzīvošana un, reizēm, uzdzīvošana.)

        Man ļoti patīk tavs komentārs 🙂 Paldies!

        Pilnīgi piekrītu, ka iepirkties jādodas ar vajadzību sarakstu. It īpaši, ja dodas uz kādu tirdziņu, kur viss smuks un kārdinošs 🙂 Ja ļoti gribas sevi palutināt, jānopērk kāda īpaša maize un vietējās končas!

        Sveika,Laura! Šis ieraksts atausa atmiņā periodu,kad dzīvoju Rīgā un iknedēļas (dažreiz pat ikdienas) apģērbu pirkšanu, kas bija totāli bezjēdzīga laika “nosišana”. Viss izmainījās brīdī,kad pārvācos atpakaļ uz Liepāju un mana vēlme pēc iepirkšanās burtiski pazuda, jo 1.Nebija tik daudz veikalu/stimulu,kur to visu pirkt, 2.Liepājas dzīve likās tik super harmoniska un brīva, ka nebija vairs apslēpto “ziloņu”,kuru dēļ būtu jākrīt kārdinājumos, 3.Man bija un ir tik daudz iespēju un laiks darīt daudz patīkamāku un piepildošāku aktivitāšu savai labsajūtai (Rīgā es nevarēju visu paspēt attālumu,sastrēgumu,burzmas,stresa un darba dēļ). Gribu tikai teikt to,ka manā gadījumā vide bija noteicošā, lai atrastu savu patieso laimi un harmoniju, tādējādi neiekrītot īslaicīgos lutināšanas priekos. Atbildot uz Tavu jautājumu- manī trīsas radīja un rada žaketīte no “Otra elpa”, kuru iegādājos laikam par 2,50eur, perfekts piegriezums, itāļu ražojums…tik ļoti patika,ka pat nesu pie šuvējas,lai apstrādā nedaudz padilušās vīles un dod jaunu iespēju tai atkal dzīvot.

        Man arī jāsaka, ka Rīga un citas lielākas pilsētas, ļoti veicina iepirkšanās vēlmi. Tagad, kad dzīvoju mazpilsētā, ne te ir tik daudz veikalu, ne arī ielu reklāmu, plakātu, uzrakstu. Iebraucot Rīgā, galva tā vien griežas uz rinķi, visu apskatot. Un tad sāk sāpēt. Mums no mantām atbrīvoties palīdzējis tas, ka bieži jāpārceļas. Tad saproti, ka jo mazāk, jo labāk un vieglāk. Daudzas lietas stāv kastēs skapjaugšā, nezinu vēl, ko ar tām darīt. Bet ikdienā lietotā mājvietas telpa ir diezgan atbrīvota no liekā. Ja bērnībā patika pa visiem plauktiņiem izlikt mazus nieciņus smukumam, kinderolu mantiņu izstādīte, vāzītes utt., tad tagad jo mazāk loriņu, kuri krāj putekļus, jo labāk.

        Es pilnībā piekrītu! Mēs tuvākā laikā arī ļoti gribētu pārvākties uz jaunām mājām, un zinu, ka līdzi vedīšu tikai pašu, pašu minimumu. Taisīsim īstu minimālisma māju 🙂

        Par to iepirkšanos Rīgā piekrītu, bet pēdējā laikā daudz domāju, ka man gribas iemācīties to nevēlēšanos pirkt vietās, kur ir daudz stimulantu. Drīzumā noteikti uzrakstīšu ierakstu, kā mēs mācāmies dzīvot ar mazumiņu laikā, kad ir iespējas dzīvot ar vairāk, vienkārši, lai samazinātu stresu, ja kaut kas neiet kā plānots. Bet par to pavisam drīz!

        Ja godīgi, pilnīgi iedomājos, ka tā varētu būt! Mēs paši arī skatāmies uz kādu citu dzīvesvietu, ne Rīgu, kas ļoti atrisina vēlmi vazāties pa veikaliem tāpat vien 🙂

        KOMENTĒT

        Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *