Mums visiem ir 24h diennaktī

Zero Waste filozofijas ienākšana mūsu mājā ir ienesusi sava veida mieru, pēc kura alku jau sen. Būtu es zinājusi, ka nemiers ir saistīts ar lielo naudas tērēšanas konceptu, būtu ātrāk tam ķērusies klāt, bet viss nāk savā laikā. Mēs pēdējā pus gada laikā esam ievērojami ietaupījuši trīs lietas: laiku, naudu un enerģiju. Un šis ieraksts būs mazliet par visiem no viņiem, bet visvairāk par mūsu dārgo laiku.

Un tā mēs ceturtdienas pēcpusdienā aizbraucām pasēņot, jo mana prioritāte bija saelpoties svaigo gaisu, pabūt mierā un dabā.

Gandrīz katrā intervijā pie beigām žurnālisti mums spļauj ārā lielo apgalvojumu “.. un šī dzīvošanas filozofija droši vien ir ļoti dārgs prieks“, uz kuru mums diezgan ātri sanāk atbildēm tikpat lielu ““. Vienmēr viņiem pastāstam, un vēlamies atgādināt arī jums, ka mums ir diezgan ievērojami samazinājušies izdevumi, jo mēs vienkārši esam pārstājuši ļoti daudz lietu patērēt. Mēs vairāk nevazājamies pa veikaliem bez mērķa un arī neapstājamies pie neplānotiem plauktiem, kad veikalos esam iegājuši. Kā saka, aizejot pēc piena es patiešām neatnāku mājās ar jaunām kurpēm, kas kādreiz pilnīgi mierīgi varēja gadīties. Par pienu un kurpēm tas ir tikai tāds izteiciens, jo kurpju vietā varam likt jebkuru lietu, kas tika neplānoti iegādāta. Tajā skaitā dvieļi vai katli, kas rimčikā ir nopērkami uz uzlīmēm (ir taču tāāāda atlaide!).

Lūk, nauda patiešām ietaupīta, bet kur tad to lielo žūksni tērejam? Nekur, jo mums šīs liekās naudas nav. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs tagad vienkārši varam atļauties daudz mazāk strādāt. Vajadzību un gribuļu saraksts ir sarucis, un sarukušas ir arī stundas, ko pavadām pelnot ļoti svarīgo naudu.

Mēs ar jaunajām dzīves pārmaiņām neesam sev uzdāvinājuši daudzas nulles bankas kontā, bet mierīgu laiku, ko varam pavadīt darot jebko. Ja mēs strādātu tādā pašā intensitātē kā kādreiz, tad noteikti iekrājumi būtu radušies, bet šobrīd man par to svarīgāks ir nesteidzīgs laiks, ko esam sev uzdāvinājuši. Katram savs, bet mana nevēlēšanās bērnam pirkt jaunākā modeļa ratus un gučči pufaiku ir ģimenē ietaupījusi stresainu naudas pelnīšanu un iedevusi mieru. Par to vēl noteikti taps raksti – kā nenopirksi laimi, kā nomierināties ar to šausmīgo pirkšanu pirmajam bērnam un kā iemācīties dzīvot ar mazumiņu, kad ir pieejams pilnīgi viss. Bet šodien par laiku, kura mums šķietami nekad nav.

 

● “MAN NAV LAIKA” FENOMENS ●

Šo sanāk dzirdēt diezgan bieži. Gan no apkārtējiem, gan no manis pašas mutes. Bet kā man varētu nebūt laika, ja mums patiešām visiem ir dots identiski vienāds daudzums dienā? Laika mums ir tieši 24h diennaktī, nevis nav. Uz šo domāšanas veidu mani uzvedināja kāds video, ko es ļoti ieteiktu noskatīties visiem, kas jelkad teikuši, ka nav laika. Tātad visiem. (šim taču atvēlēsiet 12 minūtes no savām dārgajām 24h?) Video te.

Video stāsta par to, ka laika mums ir gana, kad ir pareizais motivātors. Viņa skaisti saka – ja es tev prasītu, vai vari tagad nomazgāt logus, tu visticamāk teiksi, ka tev nav laika. Bet, ja es piesolītu lielu naudu par katru logu, tev tas laiks atradīsies gana ātri. Un mums jābeidz teikt, ka nav laika, jo tā ir pietiekami, tik motivācija nav tik liela.

Man patīk sev atgādināt, ka dienas ir vienādi garas kā Einšteinam tā piemājas bomzītim, un tas patiešām ir mūsu varā, kā mēs tās stundas pavadām. Zinu, zinu, ka daudzi padomās, ka visiem tā tomēr nav, jo apstākļi piespiež, bet, ja tā kārtīgi un ļoti patiesi padomā, tad tos apstākļus mēs radām un izvēlamies sev paši, vai ne? Šis jautājums vēl jo vairāk aktualizējies tagad, kad gaidām mazuli, un es esmu sapratusi, ka gribu padzīvot mierīgi. Strādāt maz, ļaut sev atpūsties, kad ķermenis to prasa, un vienkārši atļauties darīt lietas, kas dara mani laimīgu. Un ziniet, ko es parasti saņemu, kad pasaku, ka baudu un dzīvoju šo laiku mierīgi, bez steigas? To, ka es jau tā varot atļauties. Citiem gan tā nesanākot, jo, redz, nav tāds vai šitāds darbs, tāda vai šitāda māja un tāds vai šitāds vīrs. Es zinu, ka sanāks tā skaļi teikt, bet es patiešām ticu, ka mēs visi varam “atļauties”. Atļauties dzīvot mierīgāk, mazāk strādāt un baudīt dzīvi. Tik jautājums ir, kas man ir svarīgāks – ikmēneša manikīrs, pedikīrs un frizieris vai iespēja atļauties mazāk pastrādāt?

 

● LIEC MIERĀ LAIKU, TĀ NAV TAVA PRIORITĀTE ●

Un te,  nu, mēs nonākam pie raksta atbildes – laika ir gana, tik tās nav mūsu prioritātes. Es zinu, ka skarbi būs teikts, ka mūsu prioritātes biežāk ir darbs, nevis nesteidzīgi pavadīts laiks ar ģimeni vai draugiem. Un būs tikpat skaļi teikts, ka mūsu prioritātes visbiežāk sakārtojas tikai tad, kad notiek kaut kas traģisks. Kā man vakar ienāca prātā – mēs visi būsim gudri uz nāves gultas, bet vai šo gudrību varam iemācīties jau tagad, pēc iespējas ātrāk? Man dzīves lielās vērtības sakārtoja pa plauktiņiem un šīs pārdomas iedeva vīramātes pazaudēšana pavisam nesen. Viņa bija vieda sieviete, un mēs daudz runājām par dzīvi, par darbu, par naudu un arī par nāvi. Un lielā dzīves atziņa bija, ka, tumšajā tunelī esot, mēs alkstam nevis pēc darba, mantām un naudas, bet pēc “vienkāršajām” lietām. Pasēdēt kopā pie vakariņu galda, aizbraukt pastaigāt pa mežu vai paadīt.

Man tik ļoti patika tā video piemērs, kur mums nav laika, bet, ja apstākļi sakrīt, laiks pēkšņi atrodas. Tā mums ir ar akūtām situācijām un notikumiem, un tā ar mums notiek tad, kad gadās kaut kas traģisks. Samazinām darba slodzi tikai tad, kad uztaisīta jau sirds operācija. Palasām bērniem grāmatu tikai tad, kad viņi ir saslimuši. Un palutinām sevi tikai tad, kad esam devušies atvaļinājumā. Un mana šībrīža sajūta saka, ka visas tās lietas ir jāiemācās darīt tagad, kad visi vēl veseli, karš nav sācies un zemestrīce nav satricinājusi mūsu zemi.

Pat tad, ja strādājam pilnas slodzes darbu un guļam vajadzīgās 8h diennaktī, mums paliek pāri 72h brīvā laika nedēļā. Arī tad, ja strādāt sanāk vairāk kā ierasts, mums paliek baigais daudzums laika, ko varam izvēlēties, kur tērēt. Mums ir iespēja tās iztērēt, truli skatoties televizorā, bet ir iespēja arī pagatavot kopā ar bērniem vakariņas. Un, lai vai cik skarbi un negodīgi tas neliktos, mēs esam tie, kas pieņem lēmumu, kur tērēsim savu dārgo laiku. Arī tad, kad pavadām to cepjoties, ka laika vispār nav.

 

x x x

Es ar šādu ierakstu dažreiz iespļauju ugunī, jo nav patīkami, kad kāds atgādina, ka nemākam tērēt savu laiku. Arī to, ka esam pilnībā atbildīgi par savu dzīvi un savu laiku, neviens īsti negrib dzirdēt. Un kur nu vēl, ja kāds atgādina, ka atpūsties var atļauties ātrāk, pirms dzīve pati tevi noliek garšļaukus. Šādas pārdomas manī vienmēr atnes to, ka ir cilvēki, kuri dzīvo dziļā nabadzībā, bet smaids un īstena laime pavada viņus katru dienu. Un ir tādi kā mēs, kas sēž pie kosmetologa un vēl paspēj pažēloties, cik grūta dzīve. Es izvēlos būt tas pirmais!

Laura

2 augusts, 2017

TEV VARĒTU PATIKT

PADALIES ARĪ TU

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

33 Komentāri

  1. Atbildēt

    Unda

    4 augusts, 2017

    Tur jau tā sāls, ka ne jau laikā ir problēma, jo tā lietojumu nosaka mūsu prioritātes. Un prioritātes nosaka mūsu izvēle. Tomēr es gribētu piebilst, ka nereti tā ir ilgtemiņa izvēle, kas vēlāk rada piespiedu situācijas, kurās nav vairs iespējamas ikdienišķas izvēles atpūsties vai ne. Piemēram, izvēloties iegūt izglītību, nākas rēķināties ar skolas uzliktajiem termiņiem un ir laiks dzīvē, kad izglītība nav pat izvēles, bet gan pienākuma lieta. Un domāju, ka katrs savā dzīvē atceras negulētas naktis pie grāmatām, kad nākas mācīties un par atpūtu vienkārši nevar būt ne runas. Tāpat ir par darba izvēli. Ir darbi, kuros periodiski nav iespējams veltīt laiku atpūtai, piemēram, nodarbojoties ar lauksaimniecību. Kad jāvāc raža, tad viņa ir jāvāc. Un tas netiek darīts, lai reizi mēnesī ietu pie friziera, bet gan lai varētu visu nākamo gadu kaut ko ielikt bērniem mutē. Un arī tādas izvēles kā bērnu radīšana. Ir ģimenes, kurās tas bijis vieglāk, un jāsaka, ka man ar Loti noveicās, un viņai mazai esot es varēju atrast daudz brīva laika, bet ir mammas, kas var apstiprināt, ka ir dienas, kurās nav laika matus izķemmēt, kur nu vēl savākt māju vai nolakot nagus, jo absolūti viss laiks tiek patērēts bērnam.
    Ir jauki un skaisti, ja dzīvē ir periodi, kuros iespējams atļauties maksimāli daudz veltīt laiku sev un vienkārši ļauties savām sajūtām, un es novēlu, lai katram no mums tādi ir pēc iespējas vairāk un biežāk. Tomēr es nepiekrītu, ka mums vienmēr ir izvēle. Ja mēs esam absolūti nihilisti un gatavi atteikties no savas atbildības un pienākumiem, kad vien ienāk prātā, tad jā, tomēr, paliekot pie savas cilvēcības, mēs vadāmies pēc tā, kādas izvēles esam veikuši ilgtermiņā un kādas ir ne tikai mūsu pašu, bet arī mūsu tuvāko vajadzības.

    • Atbildēt

      Katerina

      4 augusts, 2017

      Runājot par bērniem, kuri patērē visu laiku. Nesen izlasīju grāmatu un dažus blogus par tēmu un secināju interesantas lietas, ka bērniem jau no zīdaiņu laikiem jāmāca patstāvība, ka vecākiem nav bērns jāizklaidē 24/7, tas nav viņu pienākums, bērnam pašam jāmācas sevi izklaidēt un būt pašam ar sevi, kad vajag. Bērnam piedzimstot, pasaulei nav jāgriežas ap viņu, bet bērnam ir jāmācās iedzīvoties vecāku pasaulē un dzīves ritmā. Tādā veidā bērns aug vidē, kad vecākiem ir veselīgas attiecības, nav stresa, neizgulētas naktis utt.

      • Atbildēt

        Unda

        4 augusts, 2017

        Es pilnīgi piekrītu, vecāku atbildība ir radi vidi, kurā bērns var augt un attīstīties nevis šo attīstības procesu (augt, mācīties, spēlēties utt.) veikt bērna vietā, un ar šo daudziem vecākiem pieklibo. Bet ar savu komentāru es gribēju norādīt uz ko citu. Mums ir lielās dzīves izvēles, kuras laiku pa laikam veicam, un, dzīvojot savu dzīvi, mums ir jānes par tām atbildība, jārēķinās ar to, un jāateras, ka mēs šeit neesam vieni, mums apkārt ir bariņš ļaužu (arī dzīvnieku), kas ar mums reizēm rēķinās. Un tajos brīžos, kad ar mums apkārtējie rēķinās, mums nav iespējas vienmēr pateik “ai, es tagad labāk iešu pastaigāt pa mežu, jo man tā prasās”. Piemēram, ja mazs bērns būs slims, mamma tiešām iespējams neatradīs laiku, lai tos matus izķemmētu, un, ja tādā situācijā mēs runājam par to, ka mums katram ir iespēja izvēlēties, kā pavadām savas 24 h, tad man tas liekas absurds un klajš nihilisms. Un, ja vecākiem piedzimst bērns, kas ir jākopj katru dienu visas dzīves garumā, tad tieši par kādām izvēlēm mēs runājam? Vai arī, ja vecumdienās ir jākopj kāds tuvinieks, jo viņš vienkārši nespēj vairs pats veikt tik ierastas darbības kā paēst. Un, protams, tajos brīžos mēs to noliekam par savu prioritāti, patērējam tam ārkārtīgi daudz sava laika, un iespējams vairs neatrodam sev. Tomēr man nešķiet godīgi šādiem cilvēkiem pateikt “Tev ir tieši tik pat daudz laika kā man, tādēļ tas, ka neatrodi laiku aiziet pastaigāt gar jūru, ir Tavu izvēļu un prioritāšu problēma.”
        Katram cilvēkam šī situācija tomēr ir citāda, un daļēji to nosaka arī mūsu ekonomiskā un politiskā situācija. Un šī iemesla dēļ ne visiem tiešām ir iespējams strādāt tik, cik sagribās. Es nevienam nenovēlētu nonākt situācijā, kur, piemēram, steidzami nepieciešama operācija, bet ārsts izdomā, ka šodien tomēr es labāk nestrādāšu, bet iešu pamakšķerēt, jo man tā ļoti gribās, un es taču pats varu pieņemt lēmumus par to, kā tērēt savu laiku.

        • Atbildēt

          Laura

          4 augusts, 2017

          Te man vēl ienāca prātā tas, kā tad mēs pavadām to laiku, kad mums ir pienākums kaut ko darīt. Ja bērns ir saslimis, protams, neskriesi pasēņot, bet vai es to uztveru kā šausmīgu smagumu, ka es te tā sēžu un kādu aprūpēju, vai tomēr meklēju veidu, kā arī šo laiku pavadīt ar kripatiņu laimes? Es piekrītu, ka ir situācijas, kuras nevaram ietekmēt, bet mēs noteikti varam ietekmēt savu attieksmi pret tām. Cilvēki mirst, dzimst un slimo, bet arī mirēji, dzīvotāji un slimotāji to visu dara katrs pa savam. Viens var pieraudāt piecdesmit spilvenus, ka pazaudējis mammu tik agrā vecumā, bet otrs to uztvers kā milzīgu pateicību un sajūtu, ka katram tomēr ir savs laiks. Tas, kā darām lietas, ir ļoti atšķirīgs, un arī smagus darbus un smagus momentus mēs varam pārdzīvot ar kaut kāda veida laimi un cieņu.

        • Atbildēt

          Armands

          5 septembris, 2017

          Pacelšu “vecu” topiku. Par izvēlēm un prioritātēm ar/ap bērniem. Lieti ir atcerēties, ka bērnu laist pasaulē arī ir vecāku izvēle (kā jau to minēji), ar visām no tā izrietošajām sekām. Viens atradīs laiku izķemmēt matus, kamēr bērns gražojas, otrs kalpos bērnam. Tāpēc – visiem ir izvēle, ko darīt, kā pavadīt laiku. Jautājums vien – ko izvēlēsies. Cits slimu bērnu kops, cits no tā atteiksies, un tā būs viņa(u) izvēle (neapspriežot nemaz, cik pareizi vai nepareizi tas ir).

      • Atbildēt

        Laura

        4 augusts, 2017

        Kā man patīk tavs komentārs! Teikšu godīgi, ka mazliet baidot par to uzrakstīt ierakstu, jo mammas sakliegs, ka es nezinu, par ko runāju. Varbūt tā arī ir, bet šī doma man ļoooti daudz veļas pa galvu. Tik daudz, ka varbūt pat riskēšu 🙂

        • Atbildēt

          Katerina

          4 augusts, 2017

          Noteikti! Šī ir tik laba un man pašai aktuāla tēma. Un vienmēr būs par vai pret, tas ir neizbēgami, bet tāpēc arī interesanti, jo veidosies diskusija

    • Atbildēt

      Laura

      4 augusts, 2017

      Es piekrītu un tomēr vēlos piebilst. Pat tad, kad jānovāc raža, tieši pirms tumsas to nevar darīt. Darbi beidzas, rīt jāceļas agri, lai turpinātu, bet mums ir, piemēram, stunda pirms miega. Kā mēs šo stundu pavadām – glaudot Instagram storijus vai pameditējot? Tas pats ir ar studetiem. Arī skriet no lekcijas uz lekciju var dažādi – ar bozīšanos, ka atkal kaut kas jādara vai ar lielu ieelpu un izelpu. Es nedomāju, ka mums jānodarbojas ar tādu egiosmu sevis atpūtā, ka negatīvi ietekmējam visu pasauli, bet pat tā pārgurusī mamma var “atļauties” palūgt draudzenei pastumt ratus, kamēr pati mazliet pavingro 🙂

      • Atbildēt

        Unda

        4 augusts, 2017

        Šobrīd, laikā, kad esmu atlikusi malā pinīgi visu un 95% laika veltu savai labsajūtai un mieram, es varu skaidri teikt, ka ir ļoti viegli par to runāt tad, kad ir šāda iespēja. Un es arī vienmēr esmu kladzinājusi pa visu pasauli, ka visam jābūt līdzsvarā (un tā arī tas ir), ka ir jāatrod laiks sev, mieram, atpūtai utt. Un tad uzrodas iespēja satikt cilvēkus, kas cīnās pa dzīvi rītdienas vārdā, lai kādreiz arī būtu iespēja atpūsties, un kaut dažas dienas padzīvojot ar viņiem kopā, es redzu, ka viņi ceļas septiņos no rīta, iet gulēt vienos naktī un ne vienmēr pa dienas vidu atrod laiku, lai kaut vai apsēstos un mierīgi padzertu tēju (par tādu instagram kontu nemaz nerunājot, jo šiem cilvēkiem nav tik daudz laika, lai tādu izveidotu). Man liekas, ka veselo saprātu viņi saglabā vien tādēļ, ka strādā dabā.
        Es, Laura, Tev lielā mērā piekrītu, ikdienā, īpaši pilsētā, mums ir problēmas ar prioritātēm un tādēļ daudz kam nav arī laika. Un tik daudz laiks tiek nosists vienkārši prokrastinējot vai darot 100 nejēdzīgas lietas, kas vispār nav būtiskas. Tik daudz enerģija tiek patērēta risinot neeksistējošas problēmas un uztraucoties par nevajadzīgo. Tas tiešām ir vairāk attieksmes jautājums pret laiku. Tomēr nav viss arī melns un balts. Un no malas, ieraugot aizņemtu cilvēku, nevar tā īsti pateikt – ja gribētu, tu noteikti atrastu sev arī brīvo laiku. Katram tā situācija var ļoti dažāda. Es teiktu, ka mēs visi dzīvojam pasaulē, kur diennaktī ir 24 h, bet apgalvojot, ka mēs VISI spējam izvēlēties, kā šīs 24 h izmantot, ir pārsteidzīgi. Bet mēs visi varam izvēlēties, ar kādu attieksmi šīs 24 h aizvadīt.

        • Atbildēt

          Laura

          4 augusts, 2017

          Es taču tev piekrītu. Tāpēc jau rakstu rakstus no savas puses, nepeļot nevienu par izvēlēm. Mēs katrs esam savas laimes kalējs, lai vai kāda tā laime izskatās.

          • Ieva

            4 augusts, 2017

            Unda, man ļoti patika tavs komentārs,paldies! Lai ir mums vēlme ieraudzīt šos cilvēkus un palīdzēt viņiem ikdienā, atslogojot viņu nastas, nevis stāstot, ka katrs pats savas laimes kalējs.

  2. Atbildēt

    Ance

    4 augusts, 2017

    Lielisks raksts! Laiks ir vienīgais resurss, kas patiešām mums pieder. Man vēl ļoti patīk doma par to, ka esam šeit ieradušies izbaudīt to, kā ir šeit dzīvot un būt kā cilvēkam – ar rokām pataustīt sūnas, pieskarties siltam akmenim, pagulēt pļavā un vērot mākoņus, klātesoši mijiedarboties ar citiem, jā arī izbaudīt kādu emocionāli sāpīgu pieredzi.. Tā vietā lai dragātu pa dzīvi, risinot problēmas, nepaceļot galvu un neapstājoties. Nāve šādā ziņā ir ļoti vērtīgs skolotājs. Paldies Tev par atgadinājumu! 🙂

  3. Atbildēt

    Ligita

    4 augusts, 2017

    Paldies, Laura!

    • Atbildēt

      Laura

      4 augusts, 2017

      Paldies, ka lasi 🙂

  4. Atbildēt

    Lelde

    4 augusts, 2017

    Šis ir tas, kam es piekrītu, bet ar ko sanāk arī pagrēkot, jo tik ļoti gribās no sevis novelt atbildību un uzkraut to “laikam, kura ir par maz”. Neatceros kur, bet reiz lasīju/dzirdēju labu treniņu – tai vietā, kad Tu vēlies cilvēkam teikt “man nav laika to darīt”, nomaini to pret “tā nav mana prioritāte”. Un tā reāli arī pasaki – jo tā jau ir patiesība. Tā reāli viņiem pateikt, piemēram, nevis man nav laika ar Tevi pavadīt kopā laiku, bet tā nav mana prioritāte pavadīt ar Tevi kopā laiku. Cik bieži varēsi tā pateikt? Dažreiz tā ir patiesība, bet dažreiz vienkārši nav lietas “saliktas pa plauktiņiem”. Un, kad pārcilāju galvā šo treniņu, bieži vien laiks atrodas, jo lietas nosaucu īstajā vārdā, salieku pa plauktiņiem un nevēlos sev svarīgam cilvēkam teikt, ka nav mana prioritāte.Un lai vai kā, sev svarīgiem cilvēkiem un lietām es atrodu laiku jebšu uzlieku sev par prioritāti, jo tas mani padara laimīgu, un man nav nācies teikt, ka viņi nav mana prioritāte. Paldies Laura, ka atgādināji par šīm lietām 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      4 augusts, 2017

      Ļoti foršs komentārs, paldies 🙂 Es pēdējā laikā mācos būs godīga pateikt cilvēkiem, ka nevēlos kaut ko darīt. It īpaši, ja tas ir lūgums, kas no manas puses prasa pārāk daudz un nav nemaz tik svarīgi. Tā es daudz mazāk tiekos ar nepareizajiem cilvēkiem un tā es daudz vairāk pasēžu kafejnīcā viena pati, jo man tā patīk daudz labāk 🙂

  5. Atbildēt

    Anna

    4 augusts, 2017

    Ļoti bieži domāju par laiku un vinmēr esmu teikusi, ka laiks vienmēr ir, tikai mēs izvēlamies to veltīt kam citam un tāpēc arī bieži sūdzamies, cik reti sanāk satikt draugus, ka neko nezinām, kas notiek viņu dzīvēs.. 🙂 bet ļoti foršs raksts. Nupat kā aizgāja arī mana vīramāte, un meklējot bildes bērēm, izgājām cauri vismaz 30 fotoalbumiem (viņai to bija tiešām daudz), un lai arī tagad mums paliek tikai skaistas bildes, tās tik ļoti atklāj, ka vislabākais, ko mēs ar savu dzīvi varam iesākt, ir veltīt laiku sev, vīram, bērniem un tāpat arī visiem, ko savas dzīves laikā sastopam, jo tikai attiecībām un mīlestībai beigās būs nozīme.. 🙂

  6. Atbildēt

    Anna Balkena

    4 augusts, 2017

    Man patik, ka saka The Minimalists:”You show me your calendar and I’ll show you what your priorities are.”
    Paldies par rakstu 🙂

  7. Atbildēt

    Lība

    4 augusts, 2017

    Sveika! Paldies par rakstu, ir ko padomāt un pārdomāt. Beidzot varu teikt,ka jau kādu brīdi dzīvoju savām nevis citu prioritātēm, līdz ar to esmu ieguvusi patiešām ļoti daudz laika…ja iepriekš strādāju 90 procentus no sava nedēļas laika,tad tagad aptuveni 30. Daudz var diskutēt par to ka- jā, visi jau tā nevar utt., bet ja iet runa par finansēm, tad tās man nav mainījušās, varētu pat teikt,ka iet tik uz augšu. Kā to var panākt? Nezinu…vienkārši daru no sirds savu darbu,kas man reāli patīk un iedvesmo un pa vidam atpūšos vai daru mājas darbus,ko parasti atliku vai nedarīju,jo nebija laika, bija taču jāstrādā. Varētu teikt,ka šobrīd strādāju ar pilnu batereju, jo ir iespēja strādāt un tikpat atpūsties, kā teikt- neļauju organismam izsīkt. Mana pieredze īsumā- strādāju valsts darbā un papildus vēl vakaros(jutos nogurusi)- paliku stāvoklī,aizgāju dekrētā(laimīga)- mazulis nomira (šoks, pilnīga dzīves pārstrukturizēšana,radošuma izpausmju pieplūdums, neskatoties uz visu- laimīga,pateicīga par visu,kas bija man dots)- atgriešanās vecajā darbā(apjukusi,ierobežota,diskomfortā)- paaugstinājums amatā,liela alga(nelaimīga,izdegusi)- rakstu atlūgumu (jūtos atvieglota, brīva un pateicīga sev par drosmi)- strādāju privāti, tikai sev un tik daudz cik vēlos (laimīga un starojoša, enerģijas pilna)- daudz laika visam- sev,ģimenei,mājoklim un radošiem hobijiem. Laiks ir,tikai jautājums cik produktīvi to izmantoju- stundām ilgi pārgurusi strādājot vai darot mazāk,bet ar pilnu atdevi,kas neapšaubāmi nes augļus!

    • Atbildēt

      Laura

      4 augusts, 2017

      Paldies, ka padalījies! Gribas pat teikt “āmen” ♡

  8. Atbildēt

    Santa

    5 augusts, 2017

    Līdzjūtība par viedo vīramāti. Ar pateicību to uztvert var būt jau baigais “level”, es vēl šo dikti, dikti mācos (6 un 7 gadi bez mūsu abu mammām), bet tāds ir mērķis.
    Izlasīju šeit pārējos komentārus un vēlējos tikai piebilst, lai, lūdzu, uzmanies ar literatūru latviešu valodā par bērnkopības tēmām. Īpaši ar Džīnu Fordu un tamlīdzīgām trakām tantēm, kurām pašām vajag mūža nozīmējumu uz terapiju. Ir iespējams angliski daudz vērtīga info atrast par bērnu psiholoģisko attīstību agrīnajā vecumā, latviski ir ĢC Līna mājaslapā u.c. vietās, ja tik labi pameklē. Paātrināta patstāvības veicināšana nemaz nav nepieciešama. Man ļoti noder un ir pašlaik tuvas Attachment theory, Conscious un Gentle parenting, un jebkādi resursi par tamlīdzīgām lietām. Jūs noteikti atradīsiet paši savu laimīgo formulu jūsu ģimenei. Un visas 24 h iegūs pavisam jaunu, kosmisku nozīmi 👨‍👩‍👧💜 Lai Jums gaišas un vieglas gaidības un apzinātas, mīlestības vadītas radības! Krāj savu spēku, tas būs ļoti vērtīgs backup konts🙏

  9. Atbildēt

    Klinta

    5 augusts, 2017

    Lauruuu, brīniškīgs raksts! Es par visām šitām lietām, par ko runā savā blogā, domāju jau labu laiku. Pagaidām esmu tikai izpētes procesā jaunas ideoloģijas un dzīvesveida radīšanā un kaut kas mani attur lekt tajā visā iekšā, drusku vēl raustos. Bet es esmu PAR to, ka viss ir mūsu izvēles, ka tas, cik kvalitatīva būs tava ikdiena un dzīve vispār ir atkarīgs tikai no tevis paša. Tas, kāda kļuvusi liela daļa sabiedrības ar to nenormālo skriešanu, šķietamo miljonu pelnīšanu, manuprāt, ir vienkārši nežēlīgi. Kur nu vēl tālāk aiziet pašam no sevis?!
    Jūs abi ar Andi no sirds iedvesmojat! Visas pasaules laimes un mīlestības!
    *p.s. sveiciens Žakam! murr 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      8 augusts, 2017

      Klintiņ, tu jau zini, kur atnākt pēc sarunas, ja gribās mazliet iedvesmas un pagrūdiena uz jauno dzīves pusi 🙂

  10. Atbildēt

    Līva

    5 augusts, 2017

    Paldies, ka pateici skaļi!Mes sava ģimenē pedeja gada laikā izdarijam tadu pasu apvērsienu, esmu kluvusi par majsaimnieci, makskerejam tresdienā pie upes, turpat ëdam līdzpaņemto, citreiz pirmdienā laukos ilgak paliekam un esam mierīgi, un nemaz ne nabadzīgāki, tik prasības mainītas….un jā…laikam arī man ir ” pareizais vīrs” , dzīvoklis un darbs, lai to īstenotu- tā tauta runā, bet man nenācās viegli nonakt lidz tam, ko tagad taaa mìlu, jo karjera bija pirmaja vieta pat ar zidaini uz rokam, patika man toreiz tā, tagad patīk citādi 😊Kurš pats lidz tam nenonāk-vienmer domas, ka neiespējami!

    • Atbildēt

      Laura

      8 augusts, 2017

      Jā, Līva, piekrītu! Arī manī ir tas trakais darbaholiķis, kas izlaužas, ja viņam atļauj. Tik tagad mēģinu sevī atrast un apmierināt ne tikai alkatīgu darbaholiķi, bet arī laimīgu sievievi, sievu un drīzumā arī mammu. Mūžu dzīvo, mūžu mācies 🙂

  11. Atbildēt

    Māra

    5 augusts, 2017

    Laura, apsveicu ar gaidāmo ģimenes pieaugumu. Ar prieku lasu Tavus ierakstus un baudu to, cik cieņpilni un neuzbāzīgi Tu piedāvā savu viedokli. Katra paša izvēle, ko pieņemt, ko nē. Esam laikam uz viena viļņa. Vai Tu arī lieto Blinkist aplikāciju? Šo video es skatījos vakar vai aizvakar, ja nemaldos. Ļoti uzrunāja, neskatoties uz to, ka tēma jau nav jauna.

    Runājot par bērnu tēmu, es gribētu piemetināt to, ka visi bērniņi tomēr nav vienādi un visas mammas nav vienādas. Tāpēc arī ir tā, ka dažām mammām izdodas bez pūlēm visu paspēt, kamēr citām matus nav laika izmazgāt. Bērns tomēr ir milzīgas pārmaiņas dzīvē un ar tām jāiemācās sadzīvot. 24h tās pašas, bet viss tagad ir jāpārplāno. Te ir jāņem vairāki faktori vērā- vai ir kas palīdz? Vai es māku palūgt palīdzību? Vai tos nelielos atelpas brīžus es tiešām veltu sev vai FB? Vai varbūt trauku mazgāšanai? Ja mani tas relaksē- ideāli. Ja nē, tā nav mana prioritāte 🙂 Vēl viens faktors- organizēšana, plānošana. Es skatījos vēl vienu šīs Lauras Vanderkamas video, kurā viņa rādīja, kā koridorā ir sakārtotas visas mantas līdzņemšanai. Tas atvieglo rīta jezgu, kad visiem jāiet ārā no mājas, lai neko neaizmirstu un nebūtu pēdējā brīdī jāmeklē. Es vienā brīdī sapratu, ka ļoti daudz laika zaudēju un radu stresu sev un bērnam tāpēc, ka esmu haotiska un neesmu rutīnas cilvēks. Sapratu, ka ieviešot lielāku plānošanu, daudzas lietas notiek mierīgāk.

    • Atbildēt

      Laura

      8 augusts, 2017

      Māra, mīļš paldies par komentāru! Es aju visu laiku atgādinu, ka varu tā svarīgi tagad parunāt, bet paprasiet man, lūdzu, kā iet nākamgad. Varbūt būšu ar nemazgātiem, izkritušiem matiem, bet varbūt arī ne. Viss būs atkarīgs no manas spējas pieņemt jaunumus, spējas pielāgoties jaunajai dzīvei un atlaist visus standartus, pēc kuriem dzīvojam šobrīd. Vienkārši pieņemt, ka viss notiks citādāk kā ierasts.
      Es pilnīgi piekrītu par rutīnu un kārtību. Jau tagad! Mēs pirms laika pārkārtojām savu skapi pēc Conmarie metodes, kas ļauj atrast drēbes uzreiz. Nekādas rakāšanās, nekādas nekārtibas! Tas ļoti atvieglo steigšanos 🙂
      Ā, un par aplikāciju nebiju dzirdējusi, bet skrienu paskatīt, kas tas par zvēru. Paldies 😉

  12. Atbildēt

    Linda

    6 augusts, 2017

    Precīzi manas domas! Savu laiku veltīt tam,kas sirdi silda. Pati vēl mācos, bet arvien secinu, cik patiesi ir šie vārdi (lasīju nesen kādā žurnālā) – labāk priecīga būdiņa kā skumja pils! <3

    • Atbildēt

      Laura

      8 augusts, 2017

      Ak, pavisam nesen pēc ezera peldes sanāca sadzirdēt blakus stāvošā pāra sarunu. Viņš teica, ka vienmēr jau pastāv iespēja viņam aizbraukt pastrādāt uz Norvēģiju, bet viņa atbildēja – nē, labāk dzīvosim necilā būdā, nekā tu brauc prom. Mani tas sildīja sirdi 🙂

  13. Atbildēt

    Marts

    19 septembris, 2017

    O, jā! Nekad nebaidies “spļaut ugunī”, pat ja kādam tas dikti pret spalvu. 😀 Bieži aizdomājos par vērtībām, kuras jaunības maksimālismā nereti ir atstātas nomaļus, bet vecumdienās jākož pirkstos, jo vairs jau laiku nepagriezīsi atpakaļ, jo bērni izauguši, kādi mīļie jau aizgājuši un tas, kam dzīnies pakaļ, nav devis to gaidīto piepildījumu. Aij, cik gan labi tagad, jaunībā un spēka gados, novērtēt to laika svētību, priekšrocību mainīties un mainīt un ikdienas atcerēties, ka veidojam to savu vienīgo zemes dzīvi tieši TAGAD! Paldies par svarīgo atgādinājumu.