Svinēt pa vienkāršo bez pilīm un ceļojumiem

Es dzīvoju pēc principa, ka ir situācijas un apstākļi, ko nevaram ietekmēt, bet vienīgais, ko varam pielāgot, ir mūsu attieksme. Un ir situācijas, kad lielo dzimšanas dienu nevari nosvinēt ar tuvajiem cilvēkiem, jo esi izbraucis peļņā. Vai nesanāk nosvinēt katru bērna mēnesi, jo vienkārši esi sagurusi. Vai, kā mūsu gadījumā, pirmo kāzu jubileju nesanāk nosvinēt ar pompu pilī ar šampanieti. Bet vienmēr var kaut kā nosvinēt. Kaut vai pidžamā ar mājās gatavotu popkornu.

 

Ne visiem patīk svinēt svētkus, rīkot balles un atzīmēt lielos notikumus. Es esmu no tiem, kam tas tomēr ļoit, ļoti patīk. Man patīk sagādāt pārsteigumus citiem, un tikpat ļoti patīk sarūpēt sev īpašas dienas, kad pienāk dzimšanas vai vārda diena. Bet tas ne vienmēr izdodas. Citreiz ir tā, ka nav spēka vai esi slims, vai vienkārši īpašajam nav liekas naudas, un kas tas “kaut kas īpašs” vispār ir? Man līdz šim ir sanācis arī gana daudz vilties, jo esmu sabūvējusi īpašās ekspektācijas par īpašu dienu, bet pēdējos gados mācos piezemētību. Arī savās ekspektācijās pret saviem un citu svētkiem.

Mēs pirms gada un dažām dienām nosvinējām kāzas. Tādas, kādas mums derēja vislabāk, un līdz šim domāju, ka mums bija vienkārši superīgas kāzas. Arī tad es mācījos pielāgoties situācijai un atrast īpašo svinību veidu pat tad, kad kaut kam pietrūka līdzekļu. Man, piemēram, bija kleita no Asos par mazliet vairāk kā simt eiro, bet Andim nopirktas bikses H&M, jo izlēmām, ka kāzu tērpiem nevēlamies tērēt bargu naudu (tolaik gan par Zero Waste neko daudz nezinājām un nedomājām). Un savu pirmo kāzu jubileju patiesībā pavadījām mājās. Es gultā ar daudz spilveniem, bet Andis ar iešanu uz tirgu pēc svaigām zemenēm. Nākamā dienā gan jutos daudz labāk, un nolēmām tomēr nosvinēt. Bet pa vienkāršo: bez pompa, šampanieša un pils apmeklējuma.

Kāzu vietā. Pagājušo gadu stāvēju ar skaistu pušķi un traku laimi, šogad ar gardu kafiju un maizīti.

 

● SVĒTKU EKSPEKTĀCIJAS ●

Visa lielā vaina nav tajā, kā mēs svinam vai gribam svinēt svētkus, bet gan mūsu ekspektācijās. Tās uzbūvējas ļoti dažādos veidos, bet visvairāk ietekmē no apkārtējās vides. Tagad it īpaši mums ir iespēja sekot līdzi slavenu un ne tik slavenu cilvēku dzīvēm Instagram, kur katrs ieliek to gabaliņu dzīves, kas ir Instagram vērta. Nav jau nekas slikts nedalīties ar slikto (es taču daru tāpat), bet, to visu redzot, mūsu smadzenes spēlē skarbu spēli. Tās rada ilūziju, ka visiem citiem ir tik labi, tik man tā grūti pa dzīvi sisties. Manuprāt, pārāk augstas ekspektācijas var ļoti pabojāt ne tikai svētkus, bet arī ikdienu, tāpēc ir vērts tās iemācīties kontrolēt.

Ja visu laiku ir sajūta, ka visas mammas savu bērnu mēnešu dzimšanas dienās cep kūkas, un nepaspēj nočekot ekspektācijas, tad ikmēneša kūku cepšana var sanākt uz dzīvību un nāvi vai lielu raudāšanu. Ja laicīgi nokontrolē ekspektācijas, ka es ļoti, ļoti centīšos uzcept to kūku, bet, ja apstākļi iekritīs pretēji, vēnas negriezīšu, tad tās “neveiksmju reizes” sanāks piedzīvot vieglāk. Mana fantāzija ir ļoti krāšņa, tāpēc visu mūžu esmu būvējusi ekspektāciju pilis. Gan par saviem svētkiem, gan par īpašajiem notikumiem, gan par dāvanām. Un, kā jau teicu, esmu gana daudz vīlusies. Ne jau tāpēc, ka es vai apkārtējie slikti, bet gan tāpēc, ka mums ne vienmēr sanāk domāt tās pašas domas vai vienkārši apstākļi ir sakrituši citādāk kā plānots.

Sataisījām maizītes ar mājas pesto, Latvijas tomātiem un ne tika latvisko Camamber sieru

Vēl divi mazi stāstiņi par to, kā ļoti pazeminātas ekspektācijas var izglābt svētkus. Viens ir par mūsu saderināšanos. Ja es būtu sadomājusies, ka gribu, lai Andis mani aizved uz Parīzi un metas ceļos pie Eifeļa, tad man sanāktu šausmīgi vilties. Tas notika mājās, trešajos Ziemassvētkos, lielā sagurumā, pidžamās, ēdot atsildītu Ziemassvētku ēdienu. Un tas bija visforšākais bildinājums, kādu es jebkad varētu iedomāties. Un tas tikai tāpēc, ka nebiju iedomājusies, kā man gribētos. Vēlējos tikai, ka tas kādreiz notiek.

Otrs stāsts būs par mūsu kāzu fotografēšanos. Mēs uzorganizējām kāzas pāris mēnešos ar savu draugu un ģimenes palīdzību. Tas arī nozīmē, ka nesanāca laika apsēsties ar kāzu fotogrāfi un izrunāt, ko tad mēs īsti gribētu. Par izmēģinājuma fotosesiju nemaz nerunājot. Mums bija lieliska fotogrāfe, un sapratu, ka mana vienīgā ekspektācija ir, ka mums ir kaut kādas bildes. Kad no rīta visi satikāmies, mēs aizbraucām uz iemīļotu kafeni, izdzērām garšīgu kafiju un izrunājām plānu. Palikām pie tā, ka plāna nav un braucam meklēt smukas vietas Čiekurkalnā. Rezultāts? Vienkārši dievīgi pavadīts laiks bez stresa, bez plāna un lieliskas bildes. Citreiz vienkārši labāk ir plūst un sekot situācijai.

 

● SVINĒT PA VIENKĀRŠO ●

Kaut gan daudzi dzied slavas dziesmas par mūsu kāzu svinēšanu, tas tomēr bija kaut kādā veidā pa vienkāršo. Mēs neiespringām par saviem tērpiem, mēs neīrējām dārgas telpas, bet izmantojām meža pakalpojums. Mēs uzticējāmies saviem brīnišķīgajiem tuvajiem cilvēkiem, kas sagādāja skaistas dekorācijas, un vīrabrālim, kas mums visiem lika kārtīgi izsmieties. Mums kāzu nedēļas pirmdienā piezvanīja draudzene, kas bija sarunāta kā “ēdinātājs”, un teica, ka iekļuvusi slimnīcā. To plānu atcēlām un aši atradām aizvietotājus. Ekspektāciju nebija nemaz, tik gribējās, lai ciemiņi paēduši garšīgi un veģetāri. Rezultāts bija tāds, ka daudzi būtu gatavi kļūt par veģetāriešiem, jo ēdiens bija tik dievīgs. Mēs piegājām lietām un notikumiem ar vieglumu, kas padarīja to svētku dienu tik foršu un baudāmu.

Svētku mielasts

Un tieši tāpat mums sanāca nosvinēt nokavēto kāzu jubileju. Ātri sapratām, ka nekur tālu nebrauksim un nesvinēsim ar pompu, jo esam ņēmuši daudz atvaļinājumus šovasar. Ja pieprasītu Venēciju, mums baigi vajadzētu iespringt. Nedēļas nogalē iedomājos, ka varētu vienkārši uzcelt telti, no rīta ieiet nopeldēties un paēst foršas brokastis. Arī tas plāns mums neizdevās, jo svētku diena pagāja gultā. Beigās sapratu, ka man pietiek ar vienkārši laika pavadīšana ar vīru. Tas arī viss. Tajā dienā laiku pavadījām kopā, bet vairāk tā, ka Andis gāja uz tirgu pēc zemenēm un atnesa man padzerties, kad gribējās. Nākamā dienā sapratu, ka jūtos jau daudz labāk, un varam mierīgi nosvinēt: ar ērtu apģērbu, vienkāršām vēlām brokastīm mūsu kāzu vietā. Un ziniet, tā bija visforšākā kāzu jubileja +1 diena, kādu varētu vēlēties. Ja ekspektācija ir vienkārši noķert laimi lai vai kā, tad tā vienkārši ir jādara un jābauda.

 

x x x

 

Nesaprotiet mani nepareizi, nav nekas slikts svinēt ar pompu un šampanieti. Nemaz ne! Arī mums tā patīk, un tā noteikti darīsim, bet citreiz dzīve izspēlē savas kārtis. Gribētos iedot to sajūtu, ka svētku svinēšana var būt brīnišķīga pat tad, kad pa makā atrasto naudu sanāk viens Rūjienas saldējums. Un arī tie ir svētki, kas var tikt ļoti baudīti. Baudīsim ar pompu un baudīsim arī pa vienkāršo.

Sirsnībā, Arnicānu ģimene 

 

 

Bildes: Andis Arnicāns

Kāzu vieta: uzreiz saku, ka precīzi neteikšu (tā paliks pa mūsējo), bet tas bija Garkalnes mežos. Tur milzum daudz skaistu vietu ♡

Laura

TEV VARĒTU PATIKT

PADALIES ARĪ TU

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

12 Komentāri

  1. Atbildēt

    Daina

    9 augusts, 2017

    Labrīt!
    Šodien esmu jūsu blogā “iesēdusies.” Tik vizuāli skaists un, tici vai nē – nomierinošs. Es te sēžu tā kā buda un meditēju. Paldiespaldiespaldies, ka strādājat pie tā! Sirsnīgs sveiciens kāzu jubilejā!
    P.S. Maziņa piebilde – uzspiežot uz instagram ikonas, atveras profils, kurš it kā neesot aktīvs. Pieļauju domu, ka tas tāpēc, ka nomainījies logins. 🙂
    Skaistu dienu!

    • Atbildēt

      Laura

      9 augusts, 2017

      Paldies par pačukstēšanu par Instagram, un paldies par sirsnīgo komentāru 🙂

  2. Atbildēt

    Madara

    9 augusts, 2017

    Laba diena!
    Pirmkārt jau, sirsnīgs sveiciens jubilejā.
    Otrkārt, lasot bloga ierakstu par svētkiem un ekspektācijām, kaut kā izdevās to personificēt arī ar sevi un vēlējos padalīties arī savā pieredzē. Ticu, ka lielai daļai tautiešu ar minimālo algu mazie un vienkāršie svētki ir vienīgais svētku paveids! Bet ar radošu pieeju un vēlmi iepriecināt citus, var radīt pasakainus brīžus par minimālām izmaksām. Un svarīgāk par pašiem svētkiem bieži vien ir tieši pats gatavošanās process. Piemēram, iekš Līgo vairāk priecājos par rīta pīrāgu smaržu virtuvē, braukšanu meijās, vainagu pīšanu, nekā sēdēšanu / nīkšanu vakarā pie pārbagāta galda. Studiju gados – jautrākie un jestrākie brīži pavadīti kāpās pie jūras tiesājot pa picas šķēlei, kas pa ceļam uz pludmali paķerta, un saskandinot šampanieti parastās baltās plastmasas glāzītēs. Un šodien ne jau to picu vai plastmasas glāzes atceries, bet to anormāli skaisto saulrietu un kā pa pliko skrēji peldēties vietā kur to īsti nedrīkst.
    Un vēl pēdējā piebilde – ja kristāla glāzes, dārgi padzērieni un ikvakara salūti būtu mūsu ikdiena, tad pamazāk viss “prastais, lētais un dabiskais” kļūtu par jauno “ekskluzīvo un pieprasīto”, ne velti dāņi atbraucot uz Latviju, ir sajūsmā par piemājas sauso “sirsniņmāju”. 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      9 augusts, 2017

      Ai, cik foršs komentārs 🙂 Es pilnībā tev piekrītu!

      • Atbildēt

        Laura

        17 augusts, 2017

        Ha ha, arī beļģiem patīk sirsniņmājiņas, skat. no 3min45sek.! 🙂 https://www.youtube.com/watch?v=ouI0BfHqLYc

        Raksts iedvesmojošs! Ar diviem maziem bērniem dažkārt dienas lielākais piedzīvojums ir pētīt, kā takai pāri rāpo gliemezis, un meklēt, kur ir viņa mammīte, vai kaut kur turpat krūmos, un vai gliemezis paspēs to atrast!

  3. Atbildēt

    Alise

    9 augusts, 2017

    (Garumzimes panemusas brivdienu, BET..) Gribeju tikai pateikt, cik loti man sodien vajadzeja so ierakstu izlasit! Sogad tiesi ta ir sanacis, ka plani mainijusies un savu isto jubileju nesanaca nosvinet ta, ka varbut biju IZTELOJUSIES, un kaut ka jau ta apzina par to, ka svetkus mes radam pasi un tomer but kopa ar savu cilveku un apest pasceptu kuku pie juras vakara var but daudz skaistak par restoraniem un visu parejo spozmi, naca loooti lenam. Sis ieraksts bija ka trekna izsaukuma zime tam! Paldies!!! 🙂

    P.S. Garkalnes mezi tik tiesam ir skaisti. Esmu no tas puses un varu tikai teikt, ka lai atgutu pa nedelu iztereto energiju, ta ir ista vieta! 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      9 augusts, 2017

      Man jau tas arī nenāca tā uzreiz.. Vēl pirms pāris gadiem varēju uzrīkot iekšējo sprādzienu par to, ka mīļotais nav nolasījis manas vajadzīgās dāvanas domas 😀 Tas viss ir forši atnācis ar laiku, un priecājos, ka vispār atnācis. Tā patiešām ir vienkāršāk un baudāmāk dzīvot, vai ne? 🙂

  4. Atbildēt

    Zane

    14 augusts, 2017

    Mums tā šogad bija visforšākais Jaunais Gads kāds jebkad bijis. Draugi nevarēja atbraukt ciemos, jo saslima bērni, līdz ar to bijām tikai mēs paši. Skābas omas pavadījumā, nolēmām aizbraukt uz mežu un izrotāt eglīti ar burkāniem, āboliem meža zvēriem. Vakarā atbraukuši mājās, sataisījām svētku galdu no tā, kas atradās ledusskapī. Un kā jau minēju, šis bija visjaukākais Jaunais Gads kāds man jebkad bijis, jo nebiju pārgurusi, visu dienu stāvot pie plīts, bet tā vietā biju atpūtusies un pasakaini pavadījusi laiku ar vīru un bērniem.
    Piekrītu, ka ir svētki, kur baudu gūsti no gatavošanās vien, bet ir tik jauki kādreiz ļauties arī pašplūsmai.

    • Atbildēt

      Laura

      15 augusts, 2017

      Cik ļoti foršs piemērs. Paldies, ka padalījies! ♡

  5. Atbildēt

    Viktorija

    17 augusts, 2017

    Paldies par jauko rakstu, tieši šobrīd arī kaut ko tamlīdzīgu meklējam un plānojam, pa vienkāršo un skaisto, varbūt vari atsūtīt par to veģetāro ēšanu-kur,kas un kā sikāk?

  6. Atbildēt

    Marta

    19 septembris, 2017

    O, wow. Paldies tev. Īpaši par “svētku ekspektācijas” rindkopu. Lasīju un smaidīju, kā var būt tik precīzi izteiktas domas vārdos. Tik daudz esmu domājusi par ekspektācijām, kā tās ir likušas vilties šur un tur, un arī svarīgās lietās, kurās to tik ļoti nevajadzēja… Tik interesanti, ka, mēs, cilvēki tomēr esam tik līdzīgi un “cīnamies” ar līdzīgām domām. Paldies, ka esi atklāta un izsaki vārdos.

    • Atbildēt

      Laura

      22 septembris, 2017

      Mūsu cīniņi un pūliņi dzīvot labāk ir ļoti, ļoti līdzīgi, tik tas, kur un kā tas notiek ir atšķirīgs. Es pat ticu, ka patērētāja kults ir tas pats, neskatoties, vai bagātais pērk mājas un mašīnas vai ne tik bagātais drēbes humpalās uz vella paraušanu. Tā ideja, sajūta un iemesli jau ir vieni un tie paši 🙂