ATPAKAĻ
        MENU

        Ja nezinātu, kas ar mums noticis pēdējos deviņus mēnešus, uz ielas nekādas izmaiņas neredzētu. Vēl joprojām mazgājam drēbes un izskatāmies pieklajīgi, vēl joprojām esam laipni un smaidīgi pret apkārtējiem un joprojām baudām dzīvi. Tik darām to ar citu sajūtu. Tās pārmaiņas, par kurām šodien pastāstīšu, visvairāk var just mūsu iekšienēs, jo pie jaunām mājām un mašīnām neesam tikuši (kaut gan izskatās, ka drīzumā patiešām pārvāksimies). Un iekšēji ir notikusi baigā revīzija. Revīzija tajā, kas ir svarīgs un paliekošs. Kaut gan no ārpuses izskatāmies, ka esam tie paši vecie-labie Arnicāni, mēs esam citi. Un par to tad arī šajā rakstā.

        ● DZĪVE PIRMS ●

        Andim ir smuks sakāmais, ko parasti stāstam visās intervijās – mēs pirms tam domājām, ka dzīvojam zaļi. Un tā arī bija. Mēs ļoti domājām līdzi, ko liekam uz saviem šķīvjiem, cik varējām, atbalstījām vietējos, un nekad nekur nemēslojām, bet novembrī pēkšņi attapāmies, ka tomēr ar to nav gana. Redz, visas šīs lietas, kas mūsu dzīvēs bija “zaļas”, bija saistītas tikai un vienīgi ar mums pašiem. Mēs domājām, ko un cik zaļu liekam savos vēderos un uz ādas, un ko velkam mugurā, bet mēs līdz tam nebijām padomājuši par to, kas tad paliek aiz mums. Es jau pašā sākumā minēju, ka mēs vienā vakarā noskatījāmies pāris video par tēmām  Zero Waste, dzīvošana bez naudas un minimālisms, un palikām uz pakaļas. Man patiešām tas iesita kā bomis pa galvu, ka visu šo laiku esmu domājusi egoistiski tikai un vienīgi par sevi. Bet kā paliek ar mūsu apkārtējo vidi un šo pasauli, uz kuras dzīvojam? Tas pavisam ātri ievirzījas lietas citā gultnē.

        Noskatījāmies iedvesmojošus video, sajutām, ka lietas ir jāmaina, un apsolījām sev, ka ar jauno gadu sākam. Tā arī bija. Aizbraucām savā medusmēnesī uz Šrilanku, kur pa vidu pamatīgi nošokējos par atkritumiem dabā un cilvēku attieksmi pret to. Mazliet pašaubījos, vai vispār no mūsu pārmaiņām kaut kādas lielas jēgas būs. Bet, atbraucot mājās, sapratām, ka jāsāk tomēr ar sevi. Lielo pasauli mainīt varbūt nevarēsim, bet “savu pasauli”, kurā uzturamies, gan varam pamatīgi pamainīt. Viss sākās ar Zero Waste principu ieviešanu mūsu dzīvē. Sākām revidēt māju, nepirkt lietas iepakojumos, atbrīvoties un dzīvē neienest lieku plastmasu. Uz laiku vispār uzspiedām pauzi pirkšanai kā tādai, lai varam mazliet apdomāties. Pēc laika liela daļa ikdienas lietu bija iegājušas ritmā un vairāk nebija jādomā līdzi, un šobrīd man šķiet, ka vienkāršāk par vienkāršu ir dzīvot bez miskastes.

        Ā, par pašu sākumu runājot, es mūsmājās likvidēju miskasti uzreiz. Sapratu, ka man ar maziem solīšiem šajās lielajās pārmaiņās nebūs gana. Jāizdara kaut kas radikāls un satricinošs, lai notiek ātrāks mācīšanās process. Izrevidēju abas miskastes (lielo un vannas istabas), sapratu, kas lācītim vēderā, un pieņēmu racionālus lēmumus rīkoties citādāk. Kopš tās reizes īsti neko nepērkam, kas neiet vienā no šķirošanas kastēm vai kompostā. Jā, mums vēl ir gana daudz lietu un mantu no “iepriekšējās dzīves”, kur par pirkumiem tā nedomājām. Vēl joprojām sanāk šo to izmest parastajos atkritumos, jo tās vienkārši fiziski nevar sašķirot, bet neko jaunu no tās zortes mājās nenesam. Mūsu ikdiena it kā ir tā pati, bet tomēr ļoti, ļoti savādāka, tāpēc pastāstīšu mazliet sīkāk pa sadaļām.

         

        ● IEPIRKŠANĀS ●

        Viena no lielajām pārmaiņām bija tajā, kā mēs lietas pērkam. Un, ja tā paskatāmies uz mūsu dzīvēm, tad tā ir baigi lielā sadaļa ikdienā. Es pat varētu teikt, ka nepatīkami liela. Mēs pērkam un patērējam visu laiku, un tas bija lielākais ieradums, kas bija jārevidē. Bijām iegājuši “normālo cilvēku” ritmā, kur šad tad aizejam pēc piena, bet atnākam mājās ar burciņām, jaunām kurpēm un šampūniem. Ar mani diezgan skaļi sarunājās atlaides un lieliskie piedāvājumi, kuriem smuki sekoju līdzi. Un, protams, iepirkšanās naudas saņemšanas dienās. Tad vienmēr gribējās sevi palutināt, nopērkot pa kādai šmotkai, šokolādei vai svečturītim. Vēl man ļoti izteikta bija vazāšanās pa veikaliem. Andim tas riebās jau tad, bet es mierīgi varēju stundu pavadīt Tigerī, izvēloties jaunas, pilnīgi nevajadzīgas krūzes. Tāpat paķemmēju veikalus, humpalas regulāri, un apstājos pie smukiem plauktiem lielveikalos. Es minu piemērus nevis lai kauninātu un pateiktu, ka tā ir slikti, bet gan iedodu sajūtu, kur es biju pirms tam, lai parādītu atšķirību, kur esam tagad.

        Kas ir mainījies? Mēs plānojam savus pirkumus. VISUS. Sākām ar ēdienreižu plānošanu, kas ļoti ietaupīja laiku, naudu un enerģiju. Tā varējām nodrošināt, ka iegādājamies visu bez iepakojumiem un nenopērkam lieku, ko pēc tam izmet miskastē. Pārējo iepirkšanos iepauzēju. Ko es ar to domāju? Pavisam vienkārši – es negāju iekšā veikalos bez vajadzības. It īpaši apģērbu un mājas lietu veikalos. Tā sevi audzināju kādus 3 mēnešus, līdz izveidojās jauns ieradums – vispārēja nevēlēšanās iet veikalos bez vajadzības. Apģērba ziņā sāku domāt un darīt kapsulas garderobes virzienā, kas stipri samazināja modīgas vajadzības. Jau pirms tam biju pērļu medniece, bet arvien vairāk meklējām lietas humpalās un andelēs. Un pamatīgi sākām sliekties, ka labāk pērkam mazāk, bet kvalitatīvi. Tagad patiešām visas lietas, kuras pērkam, ir pārdomātas, apdomātas un tikai tad iegādātas. Nenodarbojos ar impulsa pirkumiem nevienā jomā, un tas ir baigi pamatīgi ietaupījis mūsu līdzekļus. Vispār visa iepirkšanās paradumu mainīšana ir iedevusi vairāk laika, enerģijas un miera ikdienā. Un, manuprāt, tas ir tā vērts!

         

        ● MIERS ●

        Viena miiiilziiiga pārmaiņa, kas ir notikusi – mēs esam mierīgāki pa dzīvi. Nav tā, ka bijām šausmīgi stresaini, bet tagad tas stresa līmenis ir pamatīgi krities. Manā stresa ampluā vairāk nav sajūtas, ka man visu laiku kaut kas trūkst un kaut ko vajag nopirkt. Anda stresa ampluā nav tas, ka es neplānoti esmu nopirkusi sev jaunu matu masku par naudu, kas bija jāmaksā par elektrību.

        Es patiešām jūtos daudzreiz labāk, jo tas iepirkšanās stress man bija traki izteikts. Man visu laiku bija vajadzību saraksts, kas auļoja pa galvu kad vien ienāca prātā. Man apģērbu iepirkšanās kā tāda parasti beidzās ar Anda iziešanu no veikala, jo viņš mani nevarēja izturēt. Un es visu laiku galvā turēju sarakstu, kas vēl jānopērk mājai, lai varam beidzot pabeigt iekārtoties. Tāds saraksts bija arī apģērbu, kosmētikas un izbraucienu jomā. Visu laiku šķita, ka tikai to un šito, un tad būs labi. Un pienāca tas moments, kad iegūsti “to un šito”, un sarakstā ir parādījušies jauni spēlētāji. Tas nekad nebeidzās. Nu, vismaz man.

        Andis man bieži vien pasaka, cik pateicīgs ir, ka mums ir citādāka dzīve. Ir tik daudzreiz mierīgāk arī viņam un mūsu starpā! Mums nav strīdu par naudu un tās tērēšanu. Mums nav strīdu arī par tās pelnīšanu. Un mājās ir lielāks miers, jo es neesmu kā uzvilkta stīga par to, ka mums pietrūkst tāds vai šitāds rāmītis. Es, protams, te visu stāstu pastiprināti, bet nemiers mūs piemeklēja gana bieži, lai izjustu lielas pārmaiņas. Tagad visus pirkumus plānojam, daudz mazāk strādājam un vienkārši nejūtos kā nespējīgā, jo kaut kam pietrūkst naudas. Es jau vienreiz vienā rakstā minēju, ka mūsu mērķis patiesībā ir iemācīties vienkāršu dzīvi tad, kad ir pieejams viss. Nevis tad, kad nav naudas un ir pienācis karšs, bet tagad. Dzīvot vienkāršāk, ar mazāk būt laimīgam un piepildītam.

         

        ● LAIKS ●

        Un ir laiks, kura mums ir ievērojami vairāk. Tas tāpēc, ka nepavadām to veikalos iepērkoties, stādot neredzamos sarakstus, kas vēl jāpaspēj iegādāties, un patiesībā strādājot, lai to visu lielo piķi nopelnītu. Mums patiešām ir ļoti ievērojams naudas ietaupījums pēdējā laikā, bet nav lielie iekrājumi, jo strādājam daudz, daudz mazāk. Es savu grūtniecību varu atļauties strādāt tik minimāli, cik man ir ērti un patīkami, un Andis tāpēc nestrādā trubultā. Mūsu ikdienas vajadzību saraksts ir tik minimāls, ka pietiek ar mazumiņu. Un, ja klients nesamaksā laikā (vai citu variantā – algu neieskaita laikā), mums zeme zem kājām nepazūd. Tas laiks, ko esam ieguvuši, ir nenormāli vērtīgs. Mēs šovasar varējām “atļauties” pavadīt ļoti daudz laika dabā, mierā un klusumā. Darba dienās aizbraukt prom un atvilkt elpu. Izbaudīt saulainu dienu, kad tā bija izdomājusi atnākt. Un manā gadījumā – ļoti, ļoti lēni pabaudīt mazā bēbja augšanu vēderā. Un jūs man pasakiet, vai jauni gadžeti un guči smuči soma var to atsvērt?

        Plānojot iepirkumus, mēs daudz mazāk laika pavadām veikalos un tirgos. Zinām precīzi, kam esam atbraukuši pakaļ, aši nopērkam un braucam prom. Nav nekādas pastaigāšanās gar plauktiem, meklējot pie kuras atlaides acis piesiet. Es pat pa humpalām gandrīz nemaz nevazājos, jo man veidojas ļoti precīzs lietu saraksts. Un humpalās to atrast ir diezgan grūti. Tā vietā es ietaupu to laiku un naudu, lai vienu reizi pusgadā iegādātos sev kaut ko super kvalitatīvu un patiešām vērtīgu.

         

        x x x

        Un es visu laiku pateicos, ka tas viss noticis pirms bērna ienākšanas mūsu dzīvē. Daudz pieķeru sevi pie domas, kā būtu, ja būtu stāvoklī pirms vairākiem gadiem. Zinu, ka tas būtu tikpat forši un lieliski, bet noteikti ar daudz lielāku stresa devu. Pazīstot sevi, būtu pārstresojusies, ka man nebūs nekādas lielās māmiņu algas, vandītos pa veikaliem, lai sapirktu skapi savām “jaunajām aprisēm” un, protams, mantas un lietas jaunajai atvasai. Es daudz vairāk strādātu un skrietu, lai sapelnītu lielo naudu lielajam notikumam. Un noteikti nepaspētu tik ļoti sajust sevi un notikumus man apkārt. Dzīve patiešām ir palikusi daudz vienkāršāka, it kā es ar bloga nosaukumu jaunajā gadā iedevu toni dziesmai. Tinn, un skan daudz mierīgāk.

         

        Bilde: Fotogrāfs Ģirts  (pagājušā gada fotosesija)

        9 COMMENTS

        ‘Lielo pasauli mainīt varbūt nevarēsim, bet “savu pasauli”, kurā uzturamies, gan varam pamatīgi pamainīt’ – šīs blogs jau ietekmē arī citus, tai skaitā arī mani iedvesmoja kaut ko savā dzīvē pamainīt. Jau kādu laiku biju ievērojusi ‘seek the simple’ soc. tīklos, bet tagad rūpīgi pievērsos rakstu lasīšanai 🙂 Jūtos diezgan cerīgā, jo man drīzāk parmaiņas prasās, jo pa vecam vairs vienkārši nevar. Jūtu, ka organisms vairs nevar izturēt stresu (sāku slimot, jūtos nogurusi..), skrējienu pēc naudas, tēriņi jau sen pārsniedz ienākumus un ir jāapstājās 🙁 Grūti no skrējiena izrauties, ja īsti nesaproti ar ko sākt un kā pareizi ieviest pārmaiņas. Kadreiz esmu iesākusi, bet pietruka idejas un atbalsts no apkārtējiem lai to dzīvesveidu turpinātu un viss gāja pa vecam. Jūtu, ka pēdēja laikā cilvēki vairāk interesējās par citādāku dzīvesveidu (nevis pērc-pērc vairāk, izlieto un izmet), vismaz Eiropā un arī mūsu valstī. Latvija vispār ir diezgan zaļā valsts un šeit to varam īstenot. Skumji paliek, tikai skatoties ka Okeānos nonāk atkritumi no Austrumāzijas un Afrikas valstīm, un mēs uz tā visa fonā esam ļoti maziņi 🙁 ļoti ceru, ka to spēsim mainīt..
        Bet paldies, ka ir rādies šīs blogs! Mēgināšu šoreiz nepadoties, ceru, ka man sanāks!

        Kāds prieks lasīt šādu komentāru. Paldies, ka padalies 🙂
        Es patiešām uzskatu, ka mums katram jāsāk ar sevi, ar savu māju, savu mazo pasauli, un tad arī lielā pasaule kaut kad virzīsies uz labu. Kā tu teici – mums sanāk cilvēkus iedvesmot, un tas ir tik forši! To pamanījām tikai tad, kad jau paši ļoti daudz savās dzīvēs bijām mainījuši. Tāpēc tas divtik pierāda, ka, sākot ar savu dzīvi, var patiešām ietekmēt daudz, daudz vairāk. Lai izdodas! 🙂

        Laura, kur tu izglitojies par zero waste? Vai ir kada laba gramata ko varetu ieteikt? Vai jus no YouTube? Es loti nejausi, pat nezinu ka, uzgaju tavam blogam un tikai tagad saprotu cik daudz atkritumu mes gimene razojam un es gribetu kaut ko mazinat.. bet ir neliels apjukums ar ko sakt. Man tik loti patik visadi produkti adai, sejai, make up. Starpcitu, ka ar make up? ko tu lieto? ko esi atmetusi? Pasties cik daudz jautajumu. 🙂 Jauku dienu!

        Homo ecos bieži organizē dažādus bezmaksas pasākumus- kā reiz viens jau 17.09. Kaņepes kultūras centrā. Esmu dzirdējusi Lusijas lekciju, ļoti praktiski padomi.
        Vēl var sekot facebook grupai Zero Waste Latvia

        Mēs nekur nemācamies, vienkārši turamies pie Zero Waste piramīdas principiem, un tad jau viss notiek. Paskaties, man bija viens ieraksts par to tēmu.
        Ir tā, ka daudz neaizraujos ar iedvesmošanos, jo tad sanāk, ka gribas darīt liekas lietas. Mūsu galvenais princips ir atteikties un samazināt, cik vien iespējams, un visu pārējo pirkt mums derošā iepakojumā. Kad mājās kaut kas beidzās, piemēram, veļas pulveris, meklēju risinājumu tad, nevis visu uzreiz. Mūsu piegājiens – darīt un domāt tikai tad, kad aktuāli – ir baigi atvieglojis visu dzīes pārveidošanas procesu 🙂 Un par produktiem ir tā – krēmus īsti nelietoju, lietoju paštaisītu eļļu. Uzrakstīju par to rakstu, droši pameklē. Sapratu, ka lielākā daļa ir vienkārši lieki. Ja vajag krēmu, uztaisu Ezotērikā, kur viņi iepilda manā iepakojuma vajadzīgo. Dekoratīvo kosmētiku arī ikdienā vairāk nelietoju, jo esmu atradusi. Grūtniecības laikā arī šķiet, ka viss tāpat smuki 🙂 Bet vispār var pasūtīt zīmolus, kas piedāvā tīru un dabīgu dekoratīvo kosmētiku, kas arī nāk dabai draudzīgā iepakojumā. Bet visa pamatā ir princips – atteikties un samazināt 🙂

        Ja kosmētikas ziņā sāc vadīties pēc principa, ka neliec uz ādas neko, ko neliktu mutē, tad ir pavisam vienkārši. Pirms tam katru mēnesi varēju no iherb sūtīt jaunus krēmus, taču nu jau kādus 6 gadus ķermenim un sejai lietoju eļļas, atkarībā no klimata, kur dzīvoju. Un izrādās, ka labākā sejas maska ir manā brokastu bļodiņā. Kamēr ēdu augļu salātus, tikmēr arī uz sejas uzlieku papaiju ar mango un nīma pulveri, seja pēc šī izskatās TIK svaiga! Pēc tam brokastu kafijas biezumus ar nīmu un medu izmantoju dušā. Tāpat iepriekšējā vakarā iemērcu rīsus un ar rīsu ūdeni, kam piepilinātas ēteriskās eļļas, izmazgāju matus, bet pašus rīsus var izvārīt pusdienās. Dabā ir absolūti viss, kas mūsu ķermenim ir nepieciešams. Ar dabīgajiem ziepju riekstiņiem var izmazgāt gan matus, gan drēbes. Ne nereāli netīrus, protams, bet tāds viegls, daily mazgāšanas līdzeklis.
        Par Zero Waste jau baigi nekur nav jāmācas, ir naturālā veidā jānoreducē prasības un druksu vairāk jāpiedomā ikdienā. Ir jau vienkāršāk nopirkt šapmūnu pudelītē, nekā mērcēt ziepju riekstiņus vai rīsus, bet ar laiku tādi ieradumi vienkārši kļūst par ikdienu. Dzīvoju Nepālā un tur sāku piespiedu kārtā dzīvot zero waste cos there is simply no waste. Elektrība valstī nav, valsts neko daudz arī neražo, viss ir roku darbs, ja vispār ir. Attiecīgi fēnu no rītiem vairs nelieto, makbuku un aifonu lādē vienreiz dienā un saproti, ka vari to lietot tik, cik līdz nākamajam rītam (nu, ja paveiksies un power cuts nebūs ilgāks). Importa nodoklis ir 250% un nopirkt L’Oreal šampūnu vienkārši neceļās roka un tad nu tu ej runāties ar tien onkulīšiem tirgū, kādus augus kam izmantot, jo tāpat visi ir tīri un mazgājās, neskatoties uz visiem apstākļiem. Arī ūdens ir liels deficīts, attiecīgi dušā neaizraujies ar baigo water waste. Šādā veidā naturālā veidā sāc piedomāt, ko tu lieto, ko varbūt lieto par daudz un kas izrādās nav nepieciešams tērēt elektrību fēnam. Tā kā nav iespējams nopirkt daudz ko, tad arī pirkšanas mānija ir noreducējusies. Cilvēki pārstrādā audumus, pāršuj stilīgos halātiņos un krekliņos utt

        Gribēju jau arī sākt rakstīt kā iet ar pirmo grūtniecību, dzīvojot Nepālā un Indijā.. bet jau palagu sarakstīju 🙂

        Mīļš paldies par tavu palagu 🙂 Man patika lasīt un iedvesmojas!

        Tomēr no tiem sarakstiņiem vaļā nevar tikt, jo nemitīgi jāpatur acu priekšā, ko tad man īsti vajag. Vienreiz gadījās telefonā netīšām pazaudēt visus manus darbu un lietu sarakstus, tad gan vienlaicīgi bija gan atvieglojums, ka man beidzot nekas nav jādara un neko nevajag, gan arī pamatīga trauksme un apjukums. Vairak gan tas pēdējais:).

        Bet turi to sarakstu īsu un ar īstām nepieciešamībām, lai nestāv nekādi gribulīši. Tie ir tie, kas mums liek pārstrādāties, jo šausmīgi “vajag” 🙂

        KOMENTĒT

        Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *