ATPAKAĻ
        MENU

        Tas, ka mēs dzīvē esam ieviesuši minimālismu un Zero Waste, nenozīmē, ka manī nenotiek tie paši procesi, kas visām citām grūtniecēm, tas ir, vēlme vīt ligzdiņu. Toties, ja nebūtu to divu svarīgo elementu, šis process noteikti būtu daudz citādāks. Man arī gribas visu sagādāt, iegādāt, samazgāt, sagludināt un gaidīt, bet saprotu, ka lielu daļu lietu šādā procesā varu iegādāties liekas. Tāpēc pirkšanai šobrīd esam uzspieduši lielo pauzi. Ne uz visiem laikiem, bet līdz brīdim, kad sapratīsim, kas mums īsti vēl vajadzīgs. Pirmais mans ieraksts par grūtniecību bija tieši tā sajūta, ko vēlamies saķert – pirmajam bērnam pieet ar otrā bērna attieksmi. Nav jau tā, ka esam viszinoši un lecam pāri savām pakaļām, bet cenšos sevī stopēt visus bēbīšu gribuļos un ieklausīties apkārtējos. Te būs tas, ko un kā darām, lai neapkrautos ar liekām mantām, bet tik un tā sajustu, ka bērniņam esam gatavi.

        ● IEPAZĪT VAIRĀKU VECĀKU PIEREDZES ●

        Es cenšos aprunāties ar mammām man apkārt. Pajautāju, ko un kā viņas darīja, piemēram, ratu, gultas vai vanniņas sakarā. Es patiešām domāju, ka ir grūti pieņemt kaut cik sakarīgu lēmumu, nezinot par dažādām iespējām. Tā mēs bieži aizejam uz veikalu, mums piestāsta ausis, ka vajadzīga tieši šitāda vanna, un mēs to pērkam nost. Bet varbūt no citu pieredzes būtu uzzinājusi, ka tas galīgi nav derējis, un tomēr varētu pieiet jautājumam kaut cik kritiski. Tā mēs apjautājāmies un sapratām, kādus ratus vēlamies sagādāt. Tā es vēl neesmu tikusi skaidrībā gultas jautājumā. Varētu jau nopirkt baltu redeļgultu, izrotāt kā Pinterestā un tad cerēt, ka mazais tur kaut kad pārgulēs nakti, bet var arī citādāk. Citu vecāku pieredzes ļauj mums “izdzīvot”, kā būtu, ja būtu, un uz tā pamata mēģinām pieņemt vissakarīgāko lēmumu. Tas, vai tas mums strādās, uzzināsim tikai, kad mazais būs šaipus vēdera, bet vismaz tā ir iespēja nesaskatīties reklāmas, nesapirkties smukas bērnistabas, kurās vēlāk tur mantas, jo mazais grib gulēt mums blakus.

        ● AIZŅEMTIES UN SAŅEMT PĒC IESPĒJAS VAIRĀK ●

        Mēs ņemam pretī bērnu drēbes un citas noderīgas lietas, un nebaidāmies prasīt cilvēkiem tieši to, kas mums ir vajadzīgs. Ja meklējam kombinzoniņu, tad tā arī skaidri definējam. Šobrīd mums ļoti laipni ir atdotas jau kādas divas kastes ar apģērbu, kas, protams, ir forši, bet arī dāvinājumiem ir jāpieiet kritiski. Katru reizi, kad man kāds kaut ko dod, pārprasu, ko man darīt ar lietām, kuras nevēlos paturēt. Tā, manuprāt, ir ļoti godīga attieksme pret dāvinātāju, jo pasaku, ka, visticamāk, visu tomēr nepaturēšu. Pirmkārt, tāpēc, ka visas lietas vienkārši var nenoderēt sezonalitātes, izmēra, gaumes vai kādu citu iemeslu dēļ. Un, otrkārt, lai neveidojas situācijas, kad jūtos neveikli, ka esmu atdevusi kāda vecāka mīļākās biksītes Otrajai Elpai. Tādā veidā mēs varēsim paturēt tikai tās lietas, kas patiešām varētu derēt mūsu mazajam, neturot skapī liekas mantas un putekļus.

        Vēl viens milzīgs iemesls, kāpēc ir vērts pārskatīt un pāršķirot sadāvinātās drēbes, ir sezonalitāte. Zinu, ka manam bērnam pirmajos mēnešos īsti nederēs viegli kokvilnas pludmales krekliņi un lina šorti, jo būs ziemas bērns, tāpēc tādus uzreiz automātiski varu atlikt malā. Mans plāns ir izskatīt visu sadāvināto, salikt pa vecumiem un saprast, kurā gadalaikā mans bērns būs šajā vecumā. Tad izdarīt secinājumus par vajadzīgo.

        Un tik daudz lietu var aizņemties! Tā mēs gribam un meklējam iespējas aizņemties lietas, kuras mums šķiet, ka varētu noderēt, bet varam atdot, ja tomēr nenoder. Mums tā aizdos šūpulīti, ko varēsim iemēģināt. Un labprāt aizņemtos arī kādu gadžetu, kur ieliek bērniņu un tas kustas (nezinu, kā tādus sauc), jo gribēšu saprast, vai manam bērnam vispār tur patīk būt. Mana māsa tā izdarīja ar otro bērnu – aizgāja ciemos pie draugiem un iemēģināja to šūpojamo rīku. Bērnam patika un bija saprašana, ka ir vērts meklēt rokā. Visu tācu nav jāpērk un jāņem pretī, bet var arī aizņemties un iemēģināt.

         

        ● PIEPIRKT TIKAI TRŪKSTOŠO ●

        Atdot un uzdāvināt var visu ko, bet ne vienmēr tas ir pilnīgi viss, kas ir nepieciešams. Zinu, ka pirmo komplektiņu nopirksim jaunu, kvalitatīvu un super foršu (esmu noskatījusi ļoti skaistu komplektu no vietējiem Wolly Organics. Labāk nopērku vienu un organisko, nekā veselus parpalu kalnus, kas varbūt varētu noderēt). Pārējo, kas trūkst, pirksim un pērkam lietotu. Gribu izskatīt visu sadāvināto un saprast, kas vēl varētu trūkt, un tikai tad doties uz veikaliem vai humpalām. Es šad tad ieeju piemājas komisijas veikaliņā, kur var iegādāties ļoti foršas un kvalitatīvas lietas, bet vēl joprojām neko neesmu nopirkusi. Turos. Turos, jo varbūt atdoto mantu kaudzē kaut kas ļoti līdzīgs jau ir. Turos arī tāpēc, ka gribētos sākt ar pašu minimumu. Piepirkt klāt jau vienmēr ir iespēja.

         

        ● KONTROLĒT DĀVANAS ●

        Šis ir liels un svarīgs jautājums, ko man bieži jautā gan komentāros, gan vēstulēs – ko darīt ar dāvanām un dāvinātājiem? Mēs visi saprotam, ka dāvināšana ir mīlestības izpausme, un tas ir tik skaisti, bet citreiz tomēr ir par daudz. Ir cilvēki, kas godīgi pajautā, kas man vai mums ir vajadzīgs, bet ir cilvēki, kas uz savu galvu sadomā to paši. Bieži tas ir no viņu pašu pieredzes, kas nebūt nenozīmē, ka tāda būs arī mūsējā. Tāpēc jau laicīgi brīdinājām savus mīļos un tuvos, ka par dāvanām un to sagādāšanu ar mums ir jākonsultējas. Mēs esam ļoti priecīgi, ka vecāki un vecvecāki vēlas mūsu mazulim sagatavot kādu sagaidīšanas dāvanu, bet noteikti gribam izvairīties no liekām un nevajadzīgām lietām mājās (it īpaši tāpēc, ka pārvācamies uz mazāku māju).

        Kā mēs to dabūjam gatavu? Pirmais atslēgas vārds ir laicīgas sarunas. Tās mēs jau “iedēstījām”, kad paziņojām, ka gaidām mazuli. Bieži to paceļam sarunās, atgādinot, kāda ir mūsu nostāja un vēlme. Cenšamies šīs sarunas uzsākt tad, kad visi ir priecīgi, laimīgi un paēduši, lai neveidojas saspīlēta situācija (šim ir ļoti liela nozīme veiksmīgām sarunām). Mēģinām izskaidrot savas sajūtas un pārdomas ar mieru un smaidu, neuzspiežot savu pārliecību citiem, bet atgādinot, ka tomēr tā ir mūsu dzīve, mūsu māja un mūsu bērniņš, tātad – mūsu noteikumi. Nekad nepieejam šiem jautājumiem ar agresiju vai pieprasīšanu mūs tā vai šitā atbalstīt, jo tad nekas labi nebeigsies. Otrs svarīgais punkts ir kopīga plānošana. Zinu, ka omīte vēlas (un to ir darījusi visiem saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem) mazulim kaut ko uzadīt vai uztamborēt. Es esmu sajūsmā par viņas talantu un spēju to visu dabūt gatavu, tāpēc mēs abas sarunājām, ko viņa varētu mums pagatavot. Piemēram, šobrīd top kādi adīti zābaciņi/zeķītes un tamborēta sedziņa, kas mums noderēs un būs piepildīti ar omas mīlestību. Ar mammu sarunājām, ka viņa pasūtīs kādu foršu merino vilnas segu, bet ar tēti – ka palīdzēs mums ar ratiem vai dzemdību izmaksām. Tādā veidā visi var piedalīties ar dāvināšanas prieku un sagādāt kaut ko, kas mums patiešām ir nepieciešams.

         

        ● ĻAUTIES NESAGĀDĀT UN SPRIEST PĒC TAM ●

        Šis ir viens pamatīgs un smags punkts, ar kuru es pati arī cīnos, jo visu taču gribas sagatavot.. Bet mācos ļauties sajūtai, ka varu vienkārši daudz lietu nesagādāt. Nenopirkt, neatrast un piedzemdēt bērnu bez tā visa. Un, kad rodas patiešām vajadzība, tad meklēt ātri rokā. Zinu, ka varbūt negribēsies ne andelēs sēdēt, ne pa humpalām vai veikaliem vazāties, bet es apzinos, ka visu nopirkt vai sagādāt nevarēšu. Nevarēšu tāpēc, ka nezinu mūsu vajadzības. Ja padzīvošu un pēc laika sapratīšu, ka man trakoti pietrūkst ūdens termometra, es taču to kaut kur varēšu dabūt, vai ne?

        Ar daudzām lietām zinu, ka varu sākt dzīvi ar mazuli bez. Piemēram, redeļu gulta, ko nopirkšu, kad bērniņš paliks lielāks un kad tas patiešām būs aktuāli. Smuki jau tajā pinterestā izskatās, kad visu sarotā, noliek gultu vēl atsevišķā istabā, bet realitātē tik dzirdu, ka gulta noder kā noliktava. Tas pats attiecas uz visādiem ratu un māju gadžetiem. Nav taču vajadzības pirkt saulessargus, ja mums tuvākos četrus-piecus mēnešus tāds vispār nebūs vajadzīgs. Atkal un atkal – censties pēc iespējas vairāk piesaistīt loģisko domāšanu pat tad, kad esmu ar Andi sabļāvusies, saraudājusies un satraukusies. Nomierināties un padomāt loģiski, tā es cenšos sadzīvot ar saviem grūtniecības hormoniem.

         

        ● ROKDARBOTIES ●

        Viens brīnišķīgs veids, kur es lieku savu vēlmi gatavoties, ir rokdarbi. Neesmu nekāds profesionālis, bet man patīk ķimerēties. Tā es jau sen biju nolēmusi, ka lielu daļu savas vēlmes pirkt lietas likšu lupatiņu sašūšanā – meklēšu rokā foršus audumus, izplānošu ko un kā darīšu, un ķeršos klāt šūšanai. Es šajā rudenī sāku aizrauties ar audumu krāsošanu ar augiem, un šādus tādus linus sakrāsoju tieši mazulim. Šuju klāt bumbuļus, smukas maliņas un citus skaistumus, jo, kā teica mana mamma un oma, lupatas vienmēr noder. Tādas lupatiņas var izmantot ļoti dažādos veidos – tās var pārklāt ratiem, auto sēdeklītim, izmantot kā pārsegu barojot, noslaucīt atraudziņu un vēl visu ko. Tāpat vēl plānā ir uzšūt gultas veļu, bet no sākuma ir jāzina, kāds izmērs būs sedziņai, tāpēc arī nesteidzos. Noteikti daļu vēl darināšu pirmajos mēnešos, kad mazais jau būs pie mums rokās.

        Nav jau jābūt lielai rokdarbniecei, lai plānotu un kaut ko uzdarinātu. Var vienkārši pie jūras atrast skaistus izskalotus kociņus, un izveidot kādu smuku rotājumu, ko pakarinās virs gultas. Man vismaz ir sajūta, ka tādā veidā novadu daļu savas enerģijas īstajā virzienā – patiešām darināt un ielikt mīlestību, nevis drudžaini izskriet pa veikaliem un sapirkties.

         

        x x x

        Jūs domājat, ka man neuznāk neizskaidrojams un apātisks raudamais, ka gribas bērnam sagatavot vislabākos ratus un vislabākās gultas? Uznāk, un kā vēl. Tad es izraudos, ieeju vannā un palasu kaut ko par citu tēmu. Pēc tam, kad hormoni un sajūtas nomierinājušās, pieslēdzos padomāšanai, un tomēr saprotu, ka tas nekādi neietekmē mūsu gatavību vai negatavību mazulim. Jo galu galā, kā mana draudzene Ilze teica – bērnam ir vajadzīgs mammas piens, siltums, mīlestība un sauss dupsis. Tas jau mums ir neko nepērkot, vai ne?

         

        Bildes: Andis Arnicāns

        46 COMMENTS

        Laura, izcils raksts!
        Paldies, ka dalies ar savām domām!
        Izlasīju arī otru rakstu – par pieeju pirmajam bērnam, kā pieeju pie otrā bērna un šie raksti mani vēl vairāk iedrošina darīt tieši pēc šīs filozofijas 🙂

        Priecē pozitīvisms,labie padomi kā no pārpilnības raga,paldies!

        Šūpuļkrēsls. Mūs izglāba šūpuļkrēsls. Naktīs auklēt, sēžot uz bumbas… mana mugura…
        Un nopietni padomājiet par slingu. Nožēloju, ka noskopojos un nepasūtīju slinga speciālisti uz mājām konsultācijai. Mamma uzreiz kļūst mobila, jo ar ratiem visur netiksi, abas rokas brīvas…

        Jau gandrīz mēnesi, savos mazajos “brīvajos” brīžos lasu blogu! Arī mani visvairāk interesēja tēma par autiņbiksītēm! Bet es pilnībā piekrītu, ka nevar ar bērnu ievērot pilnīgu Zero waste! Var ievērot maksimālu, cenšoties domāt līdzi!

        Man ir divi dēliņi, 2,5 un 0,5 gadi. Abiem esmu likusi daudzreiz lietojamās autiņbiksītes un zini, nav nemaz tik grūti! Jā, pirmajos 2 mēnešos bērns darīšanas veic ļoti bieži, bet vēlāk tas paliek retāk. Šodien nodzīvojām ar 8 ieliknīšiem pa visu dienu! Turklāt, nav jau tie uzreiz jāmazgā, var taču sakrāt vairāk, vai arī izskalot, jo pirmos mēnešus, kamēr nav papildus ēdiena, bērna čuriņa nesmird, izskalo ūdenī un viss!

        Bet, liels paldies par iedvesmu! Visā!

        Mums noteikti taps viens ieraksts par autiņbiksēm, jo tas, šķiet, ir visvairāk prasītākais jautājums, kopš esmu stāvoklī 😀 Mēs plānojam izmantot kombinēto metodi – gan mazgājamos, gan eko pamperus. Mani iedvesmo tādas mammas kā tu! Paldies, ka padalījies 🙂

        Es no dabas slinka uz shoppingu. Tāpēc bērniem ir ticis pats minimums.
        Pirmajam bērnam, kas dzimis pavasarī, kādas 5-6 drēbju kārtas. Otrajam plusā vēl adīts kombītis.
        Slings
        BabyBjorn šūpuļkrēsliņš, kas tika aktīvi izmantots
        Mazgājamās autiņbikses
        Autobeņķītis
        Pirmajam tika iegādāta arī gultiņa, kuru reāli sāka izmantot 2 gadu vecumā 😀
        Pašai izrādījās aktuālas pāris barošanai derīgi apģērba gabali.
        Mans lielais “izlēciens” visā gatavošanās procesā bija nepirkt ratus (nu KĀĀĀĀĀ var būt mamma bez ratiņiem?) jo nebija nedz opcijas stiept uz 5.stāvu, nedz turēt kaut kur lejā. Vismaz trīs cilvēki pirmā pusgada laikā mēģināja man ratus atdot / uzdāvināt un nekādi neizprata, ka man to lietu nevajag. Noteikti vēl tagad tur ļaunu prātu 😀
        Tagad, bērniem augot, gan ir parādījusies cita problēma – kā neapaugt ar visādiem plastmasas rotaļmēsliem. Pati nepērku, bet tik un tā pilna māja 😀

        Jā, mums pieredze at plastmasas sūdiņiem vēl priekšā, bet esam apņēmības pilni tos nelaist mūsu mājā. Tad jau redzēs, kāda būs realitāte 🙂

        Jā, cik mammu un bērniņu, tik variantu. Varu tikai piebilst, ka es būtu pagalam bez bumbas un slinga, meita (tagad gandrīz 2.5) joprojām neļauj man rokdarboties. Es neiepazinu bēbi, kas ēd un guļ. ?
        Nesapirkt lieku nemaz nav tik grūti- man tiešām nav nekā lieka, izņemot piena pumpi, ko atdeva draudzene, bet kurš tā arī nenoderēja, un vannas krēsliņu (arī atdotu), jo man labāk patika sajust bērniņu uz rokas. Lai veicas!

        Mīļš paldies!

        Nedaudz sasmaidījos par Jūsu plāniem pēc dzemdībām, man arī tādi bija, bet protams lasītais un dzirdētais, ka mazulītis tik vien kā guļ, izrādījās neatbilstošs visiem bēbīšiem. Pirmoreiz pati ēst pagatavoju uz bēbja 3 mēnešiem, tagad mazajai 6 mēnesīši un nav tā, ka īsti būtu kāds brīvais laiks kādiem rokdarbiem. Tāpēc priecājos, ka visas drēbītes bija sagādātas iepriekš, tā jau daudz uztraukumu un jaunā, galīgi nebūtu laika meklēt pa lietotajiem apģērbiem. Tāpat iesaku laikus sagādāt ratus, autosēdeklīti un gultiņu, jo ja bēbīti pieradinās gulēt blakus gultā, tad pats negribēs gulēt savā gultiņā, jo pie mammas protams ir foršāk. Ja sevišķa vēlme, ir tādas mazākas gultiņas, kuras var piestumt pie vecāku gultas, kur viena mala vaļā, mēs gan iztikām ar parasto gultiņu un tikai dažām reizēm blakus lielajā gultā, lai gan bēbīte super nemierīga un darbīga jau no pašiem sākumiem. Neiesaku gan tos kā Jūs sakāt, kur ielikt bērniņu, jo sēdus pozā bēbīti var likt tikai, kad pats sēž, savādāk tiek bojāta muguriņa. Bez slinga arī manuprāt var iztikt, sevišķi jau ziemā un ja pirmais bēbītis. Manuprāt, jāseko dabas balsij un tā ligzdiņa arī riktīgi jāvij, kad gribas, nevis jāslāpē, jo nekas jau nav tāpat mūsos iekārtots. Protams, ar saprātu un apdomu, bet neatstājot uz vēlāku, jo var gadīties, ka laiks nebūs un sanāks iekrist lielos stresos un skriešanā. Bez rotaļlietām, smukām kleitiņām, pārtinamajām virsmām ar kumodi apakšā gan manuprāt var iztikt.

        Pirmkārt, mīļš paldies par komentāru. Rakstīts ar labu domu, un tā to arī uztveru 🙂 Bet šķiet, ka kaut kas rakstā nav “nolasīts” pareizi, jo es nebūt neslāpēju ligzdiņas vīšanu. Tik nedaru to pa veikaliem 🙂 Gulta, rati un vēl šis tas jau sagādāts, bet saprotu arvien vairāk – cik mammu, tik pieredžu. Ir mammas, kas staigā slingos ar mazo un ziemā, ir mammas, kas slingus nemaz nepamēģina. Ir bērni, kuri guļ gultās, un tādi, kas visu nakti gultā brēc. Mēs paši skatīsimies, kā veiksies, kas mazajam un mums derēs, tāpēc visus padomus lieku aiz auss, bet neņemu simtprocentīgi nopietni. Vienām rati ir obligāti, citi vispār tādus nepērk un nelieto. Galvenais ir sekot savām sajūtām un rīkoties pēc tā 🙂

        Tieši kā dažas meitenes pieminēja, atkārtošos. Man bērniņam jau 1.5 gadi, bet manas iluzijas par laiku sev un sirdslietām sagruva ar blīkšķi kolīdz bebis piedzima. Mazulītis paņem ļooti daudz laika un sagriež kājām gaisā ierasto ikdienu. Labāk nobriest 100% veltīt laiku bebim un,ja paveicas ar lielu gulētāju un mierīgu bebi,tad var veltīt laiku sirdij tuvai nodarbei. Un saprast,ka visi bebju kreņķi reiz beidzas,jo bērni ātri aug. :))

        Tieši tā uz to arī skatos – ja būs laika, ja būs jaudas, tad kaut ko darīšu. Laikam rakstā kaut kā ne tā esmu uzrakstījusi, jo daudzām šķiet, ka es pirmajā dienā pie šujmašīnas plānoju sēsties, bet neko darīt. Tā ir ar rakstītām lietām – iespēja to izlasīt ir vairākos veidos 🙂

        Un slings, mazulim vajadzīgs slings 🙂
        Mums tas izglāba ļoti daudz pasākumus un kopābūšanu, bet, nu mums tas bija 3 bērniņš, kuram attiecīgi mazāk uzmanību varējām veltīt, jo māsām ar savas vajadzības.
        Katrā ziņā slings mums bija daudz labāks ieguvums kā rati.

        Lasu un priecājos par Tavu apņemšanos un loğisko pieeju 🙂 Atceros, kad man pirms gada piedzima bērniņš, turēju viņu rokās un raudāju aiz prieka, tas bija pirmais brīdis kad sapratu, ka nekādas mantas, veikali un apğērbu čupas vispār nav svarīgas. Tas mazais cilvēks grib Tavu siltumu, pieniņu un viņam ir vienalga kādas firmas ratos vai kombinezonā viņš tiek ielikts. Par gultiņu varu piekrist, mums tā noderēja sākot no 5 mēnešu vecuma. Bet termometrs vannai gan ir ļoti noderīga lieta 🙂 No savas pieredzes vēl varu ieteikt piena pumpīti drošībai paņemt līdzi, jo mums tas pirmās dienās ļoti noderēja, lai “uzkačātu pieniņu” pietiekamā daudzumā un pāris nedēļas vēlāk dzīvi nevarēju iedomāties bez slinga. Mazais vienmēr klāt un rokas brīvas 🙂 Lai jauks atlikušais gaidīšanas laiks un mierpilna tikšanās ar mazo cilvēku 🙂

        Termometra vietā lieliski var izmantot savu roku. Ja ūdens neliekas ne silts, ne auksts, tas ir ideāli piemērots vannošanai. Vecmāte slimnīcā iemācīja, to arī tikai izmantojām. Arī mazgājot zem krāna. ?

        Mīļš paldies 🙂

        Es te lasu visu, ko māmiņas komentāros sarakstījušas un atkal saprotu, ka katrs bērns, tāpat kā vecāki, ir unikāli. Tas, kas vienai mammai ir “must have”, otrai bezjēdzīgs putekļu krājējs. Un pat vienas ģimenes ietvaros ir milzīgas atšķirības. Mans pirmais dēls bija īsts nemiera gars, kuram tiešām vajadzēja gan bumbu, gan ķengursomu, gan visādas citādas izklaides. Vēdera izeja vienmēr bija pa pus muguru un gulēšana vispār nebija ne prātā. Otrā meita ir riktīga miera mika, kurai vajadzēja tikai mammas pienu un divas mīļas rokas. Tā kā visu vēl paspēsi piepirkt, kad sapratīsi, kāds ir Tavs bērns. Un ir jau tā, kā citas mammas te saka, ka nebūs laika, bet visu var paspēt, ja ir foršs tētis, kas ir gatavs līdzdarboties. Iesaku jau iepriekš parunāt par to, ka vīrs varētu pirmajā laikā gatavot ēst, neizvairīties no autiņbiksēm un vannā likšanas. Man tas bija ļoti liels atbalsts, jo jutu, ka visu daram kopā. Lai skaists un mierpilns atlikušais gaidību laiks. Ak, ja es līdz tam visam būtu aizdomājusies gaidot pirmo vai vismaz otro bērnu.

        Sveika! Paldies par jauko rakstu, kas ļāva man atkal atcerēties šo jauko gaidīšanas laiku. Mūsu brīnumiņš pieteicās mana 4.kursa semestra sākumā. Viegli nebija-lekcijas, diplomdarbs, pārvākšanās (uz skaistajām Cēsīm?),braukāšana uz Rīgu un eksāmeni. Prāts un sirds jau citā virzienā skrēja. Mīlulīts pieteicās 2 dienas pēc eksāmeniem. Nesanāca man laiks ne saadīt un sašūt, kā biju izplānojusi, ne arī mājvietu iekārtot pēc hormonu pārņemtās māmiņas vēlmēm. Bet ja godīgi- tas laikam palīdzēja nesagrābt lieku. Mazajam 4 mēneši un tikai tagad domājam, kas būtu nepieciešams, jo iztikām ar sadoto no radiem. Bij lietas, kuras nepaguvām īsti izmantot, jo tik ātri izauga. Padoms- arī sašķirotās drēbītes pēc vecuma pārcilāt ik pēc 2 nedēļām. Sākumā tiešām daudz nevajag, jo aug viņi ātri un ja kas pēkšņi trūkst, ar radošumu ar var iztikt. Izbaudi šo laiku! Lai viss izdodas un jauka jūsu satikšanās! ?

        Mums ļoti līdzīga pieredze bija, vienīgi sanāca tikt pie lietām, kuras nebija vajadzīgas un no šodienas skatu punkta un ceļa uz minimālismu, noteikti nepirktu, bet pilnīgi skaidrs, ka otrajam bērnam tādas nebūs. Un lietotas drēbes un citas mantas ir ļoti ok. Piemēram, skandināvu firmu drēbes un apavus viens bērns nemaz nevar novalkāt.
        Ja drīkst kaut ko ieteikt, bet jūs gan jau paši esat par to domājuši. Proti, par sevi:) Man liekas, ka svarīgi ir viens silts, vēja un ūdensizturīgs mētelis/jaka un apavi gan mammai, gan tētim, jo tas palīdz izturēt garās pastaigas ziemā. Un silti, labi cimdi:)
        Es par šo nebiju iedomājusies un salu:)

        Sveika. Arī mēs ļoti skatijāmies līdzi un centāmies pirkt tikai to, kas patiešām nepieciešams, bet tā vien šķiet, ka nereāli to izdarīt, jo bērns ātri aug, mainās paradumi un līdz ar to lietas, ka bija aktuālas veselu 2 dienu garumā, pēkšņi ir nevajadzīgas, jo esi sapratusi ērtāku vai labāku veidu kā darīt attiecīgo darbību/lietu utt. Man piemēram tas ir pakaviņš un vēl dažas lietas. Domāju – nu tik gulēšu ar viņu grūtniecības laikā, pēc tam barošu mazo un vēl pēc tam likšu kā bortiņu viņai, ha, nekas no tā! ?
        Bet tas ko vēlējos piebilst, protams, katram jau savs, bet te mana pieredze. Arī nopirkām pirmo kārtiņu no Wooly Organic, no sākuma ( pirms Grieta piedzima) biju absolūtā sajūsmā. Kad mazā piedzima viņai uzreiz uzvilka jauno bodiju, cepurīti un bikses, kad es ieraudzīju viņu biju totāli vīlusies, jotās drēbītes ir platas un bērns izskatās kā kartupeļu maisā ( man bija brūnais komplekts). Nu pagājuši 3 mēneši, un viņai veljoprojām viss ir par platu, lai gan pēc rakstītā izmēra jau vajadzēja būt par mazu( šobrīd garums 62, svars 5,600), lieki teikt, ka ņēmu mazāko izmēru. Un vēl piebilde – ļoti ātri nomazgājas, zaudē krāsu un nav nemaz tik mīksts… Tas mans viedoklis. Es gribēju izstāstīt, jo vēl joprojām nevaru pārdzīvot to vilšanās sajūtu, kad tik ļoti skaistais brīnums ir dzimis, bet tu viņu iebāz dārgā kartupeļu maisā!

        Kad devām pirmās drēbītes vecmātei no Wooly, viņa nosmējās, ka dienu iepriekš tādu jau esot vilkusi vienam mazulim – izskatās, ka populāri priekš pirmā komplektiņa. Es gan ieteiktu, mazajam platās velūra bikses noderēja līdz 5,5 mēnešiem, kad jau palika riktīgi pa īsu, līdz tam mazgājās labi un palika mīkstas, tikai mazliet pēc izžūšanas jāpabužina. Plānoju doties pēc vēl viena komplekta ziemai.

        hmm. jocigi,ka tā, jo mums ir daudz kas no wooly un viss ir supermiksts. ipasi tas kas ir velūra, sedziņa ari pasakaini miksta, nekad neko mikstaku nebiju čamdijusi. es vnk viņiem fotogrāfeju fotosesijas un manai meitiņai ir visādas lietiņas no viņiem. tas,kas man pašai labak patiktos, ko jau es viņiem teicu, un viņi nākotnē grasās ieviest- būs ari pelķā krāsa drebitēs. aa, nu dvielitis ir pasakains. ja kāds grib kaut ko davināt- var palugt viņu dvielīti, jo šadi dvieliši tiešām ir forši ar kapucēm

        Gribu padalīties ar savu pieredzi, varbūt noder 🙂 Manam bērnam jau 2 gadi, bet ir lietas, kas kalpo vēl šodien.
        1) Labs bērna transportējamais, kas derēs gan mammai, gan bēbim. Mēs nopirkām jaunus Cosatto ratus (dzīvojam Anglijā) un ne brīdi neesmu to nožēlojusi. Jau vairāk kā divus gadus lietoju katru dienu! Mēs dzīvojam pilsētā un mums nav mašīnas, līdz ar ko stabili, viegli ripojoši rati bija MUST. Kulbas daļa manai meitai nepatika un ļoti ātri dabūju nomainīt uz autobeņķi, ko piestiprina pie ratu rāmja. Pēc tam jau bija sēžamā daļa, ko lietojam vēl šodien. Man bija svarīgi, lai rati ir manevrējami un ar ietilpīgu iepirkumu grozu. Uz roktura nopirku pieklipsējumu somiņu ar kabatiņām un krūzītes turētāju, ļoti noderīga lieta. Latvijai vajag, lai lielas riepas un tiek cauri sniegam – es ar savējiem iestigu kupenā, kad bijām ciemos janvāra vidū.
        2)Audumiņi ar ko visu slaucīt (muslin), kā pati minēji, ir lina gabaliņi, kas ļoti labi derēs. Šāds audums labi der ļoti daudziem uzdevumiem, 80% gadījumu vēmeklīšiem un puņķiem (lai cik jauki bērniņi būtu, viņiem tāpat ļoti daudz substances nāk ārā pa abiem galiem)
        3)Labas autiņbikses, kas der pēc izmēra. Pirmos mēnešus vēdera izeja ir ļooooti šķidra un pamanās atrast visas iespējas, lai tiktu ārā no tā autiņa – pa kāju staru, gar muguru… Ja plānojat lietot mazgājamās, rēķinieties, ka tās ir daudz lielākas pēc izmēra un arī dažas mazā izmēra drēbes to dēļ var īsti nederēt.
        4)Mantiņa ar skaņu. Mums ir Dream Sheep un vēl joprojām tā ir mīļākā manta, bez kuras miedziņš nesanāk. Mums jau ir Aitiņa Nr.2, jo pirmā nomīļota briesmīga un mehānisms šo mīlestību neizturēja. Kopumā pietiks ar pāris mīkstajām mantām, jo bērni ar tām tik un tā nespēlējas un labāk izvēlas mammas kurpes vai tēta telefonu, lai to zelētu.
        5)Gana daudz aizklipsējamās vestītes – man tā bija mīļākā izvēle drēbēm, jo nosedz maksimāli daudz un bērnam muguriņa nosegta. Tur vajag diezgan daudz, jo, kā jau minēju, bērni izdala visādas substances un vienmēr līdzi jānēsā vismaz 2/3 kārtas ar rezerves apģērbu. Es šādas vestītes pirku ar dažāda garuma piedurknēm un tad virsū vilku legingus un jaciņas. Vienmēr labāk bērniņu ģērbt kārtās, lai piemērotos laikam un temperatūras maiņai. Citreiz biezāka sega būs labāka par kombinezonu, jo telpās bērns dikti ātri pārkarst (mana meitiņa ļoti nemīlēja lielāku siltumu un dikti raudāja) un segu noņemt ir vieglāk nekā novilkt biezu kombinezonu (te gan runa nav pa -5°C, bet maigākām temperatūrām).
        6)Neaizmirsti par sevi – krūts barošana nav tik vienkāršs pasākums. Man tas izmaksāja daudz naudas un sāpju (iedzīvojos briesmīgā mastītā). Iesaku par to izlasīt cik vien vari daudz pirms bērns ir rokās. Man ļoti noderēja lanolins un auduma krūštura ieliktnīši. Barošanas krūšturi lietoju apmēram 5/6 mēnešus. Tos vajag vismaz 2/3, jo ātri smērējas. Man ļoti noderēja pumpis, bet ar to neiesaku steigties, ja nu vienīgi var tiešām lēti dabūt. Ja bērns grauž kŗutis, var iegādāties krūšgalu sargus no silikona. Palīdz. Ar knupjiem uzmanīgi – pie tiem pierod. Mums tā ir mazā cīņa.
        7)Mums ļoti noderēja šūpulītis-krēsls, kur bērniņu varēja iesprādzēt un atstāt uz brīdi ar mierīgu sirdi. Meitiņa tur labi gulēja pa dienu. Lietojām apmēram 7 mēnešus. Varētu ilgāk, jo transformējās par krēslu, bet vietas dēļ to tomēr nolikām nost, jo bija paliels un vajadzēja vietu rāpošanai.

        Lietas kas mums NENODERĒJA:
        Slings – meitai nepatika un viss. To labāk no kāda aizņemties, vismaz uz vienu dienu, lai redzētu, vai ir jēga.
        Kurpītes – smuki, bet bezjēdzīgi. Visu nospārdīja. Sienamās zeķītes ir labāks variants. Kurpes lai paliek uz laiku, kad mācīsies staigāt.
        Mīkstās mantas un attīstošās bērnu mantiņas līdz 6 mēnešu vecumam. Tās bērnu vēl īsti neinteresē.
        Smukās drēbes – uz pāris gadījumiem jau uzvilkām, bet praktisku iemeslu dēļ tā nebija pirmā izvēle, īpaši, ja pogas ir uz muguras.

        Sanāca dikti gari, bet ceru, ka kādam noder.

        O, es baigi piekrītu par tiem barošanas krūšturiem. Man pirmajās nedēļās tecēja aumaļām , un krūšturi bija jāmaina visu laiku. Atceros, kāds stress man bija, kad visi palika netīri un skrēju pirmajā nedēļā pirkt vēl klāt.
        Es ar visiem 100proc par slingu. Tik ļoti atvieglo dzīvi!!! Un tik jauki viņu opā turēt. Savu slingu aizdevu draudzenei. Domaju, arī Tu noteikti vari atrast kādu, kas aizdos.

        Par atdoto/iedoto drēbju šķirošanu sezonām – noteikti neiesaku visu, kas šķiet lieks aizdot izreiz prom, labāk vismaz nolikt maisos vēlākai promdošanai, jo ir tāda lieta kā nestandarta izmēra bērni – draudzenei meitiņa valkā apģērbus 3 mēnešus jaunākiem bērniem, gan jau var gadīties arī uz otru pusi, nu tā, ka pirms piedzimst nevar īsti zināt – a ja nu tie linu šortiņi tomēr noder, ja mazs bērniņš, vai arī, ja lielāks, varbūt viss jāpārbīda par vienu sezonu uz priekšu…

        Paldies par ieteikumu 🙂 Šis izklausās ļoti loģiski!

        Man mājās ir nepilnus divus mēnešus jauns pirmais bebis un varu teikt, ka pirmajās dienās, pēc viņa ierašanās, sagruva visas manas ilūzijas par bērnu audzināšanu!! Nedarbojas ne tas kas grāmatās rakstīts, ne pieredzēs stāstīts! Sapratu tikai vienu, ka katrs bērniņš ir savādāks un to paredzēt pirms tam, ir neiespējami. Katrai mammai jāmeklē sava pieredze. Par to laiku, ka sapirkšu pēc tam, piekrītu ka tik daudz tā laika nebūs. Labāk ja to var deliģēt tētim vai omei. Jauku gaidīšanas laiku un vieglu bērniņa nākšanu pasaulē.

        Sveicieni jums visiem! 🙂
        Es tādus lielus plānus pēc bērna piedzimšanas neesmu sakalusi, jo dzīvoju ar māsu kopā, kad viņai piedzima pirmā meitiņa. Zinu un redzēju, kā visa ikdiena paiet. Mums palīgu apkārt daudz, tāpēc jāmācās būs deleģēt, lai mēs ar mazo mierīgi varam dzīvoties pa māju 🙂

        Labdien! Paldies par noderīgo un šobrīd mums tik aktuālo rakstu, jo arī es esmu pirmā mazulīša gaidībās. Laiks jau pusē, bet vēl pilnīgi neko neesmu sākusi gādāt! Pagaidām vācam tikai informāciju!
        Es īsti no raksta nesapratu kā risināsies šo gultiņas jautājumu – ņemsiet blakus vai liksiet pītajā groziņā, kas bildēs?
        Kādus ratus esat nolēmuši iegādāties? Mēs pagaidām esam par labu Bugaboo Bufalo nosvērušies par labu, bet noteikti meklēsim lietotus, jo nevēlos tērēt milzīgu summu par jauniem, ja izmantosim tos tikai aptuveni gadu!
        Vēl būtu interesanti lasīt par to kādu dzemdību veidu esat izvēlējušies (ūdenī, klasiski…)
        Daudz jautājumi no manas puses 🙂
        Lai skaists gaidīšanas laiks!

        Līva, mīļi sveicieni lido tavā virzienā! 🙂

        Gultiņas jautājumam pieiesim ļoti, ļoti atvērti – gādāsim visu blakusgulēšanai un arī atsevišķai gulēšanai. Mums ir šis groziņš, kuru varētu izmantot pa dienu, kad mazuli var paņemt blakus uz dīvāna vai uz virtuvi. Tad plānoju tomēr iegādāties ligzdiņu, ko var izmantot blakusgulēšanai, kā arī, kad dodamies kaut kur ciemos (ja dodamies). Un mums aizdos šūpulīti, kuru iemēģināsim. Piedāvāja arī gultiņu, bet kaut kā ir sajūta, ka redeļu gultā tā gulēšana vēl mazulim nebūs tik forša kā šūpulītī.
        Mēs ratus pavisam nesen iegādājāmies. Tā kā mums nebūs tikai pilsētas pastaigas pa perfektiem trotuāriem, nosliecāmies uz Emmaljungas pusi (mēs gan nopirkām tos, kuriem priekšējie riteņi ir mazāki un grozās; līdzīgi kā Bugaboo). Rati ļoti stabili, laba amortizācija, liela kulba un atradām abus (guļamos un sēžamos) par 150 eiro, kas bija tik super lēti, cik vispār nedomājām, ka atradīsim. Baigi ir jāskatās, kāds būs tavs ikdienas ritms, jo Bugaboo ir tādi riktīgi pilsētas rati. Varot izbraukt arī neceļus, bet sanāk baigā kratīšanās, jo viņiem īsti neesot amortizācijas. Smuki gan tie rati ir 🙂 Vēl man ļoti patīk jaunie Emmaljunga Viking – dizains līdzīgs kā Bugaboo, bet amortizācija un vēl pāris fīžas labākas. Ā, un vēl ļoti jāskatās, kur un kā tie rati būs jācilā. Ja jānes uz 5.stāvu, tad Emmaljungu gan nevajadzētu ņemt, jo tie ir smagi. Tad Bugaboo esot vislabākais varitants.
        Un par dzemdībām kaut kā vēl negribas runāt, jo tās nav notikušas. Es ļoti iespējams padalīšos ar visu, ko un kā plānoju un kā patiesībā notika, kad mazulis būs piedzimis. Tik varu teikt, ka esam par dabīgām un mierīgām dzemdībām mājās, iespējams ūdenī un izmantojot hipnozes tehniku, kas atvieglo procesus (ja interesē, vari pameklēt Hypnobabies).

        Sveiki, vai izdevās pielietot hipnozes tehniku dzemdībās?

        Sanāca gan. Tik pirmo daļu, pēc tam visu pārņēma mana vecmāte 🙂

        Iedvesmojos! Man gan priekšā otrā bērniņa ienākšana mūsu ģimenē. Ir savi secinājumi, pluss turu ausis un acis vaļā, meklēju kā labot kļūdas un darīt savādāk, gudrāk, mierīgāk.
        Piedāvājums ir milzīgs un tiešām uznāk raudamais par visām organic drēbītēm, lv ražotajām gultiņām, skaistajiem ratiem un vēl 1001 super lietām ko vajadzētu! Un es taču savam bērnam gribu to labāko, bet vai tas nozīmē pirkt visus tos krutos pričendāļus?!?! Nop!
        No pieredzes varu teikt, ka sākumā noderēja slings un vingrojamā bumba. Bez visa pārējā varēju iztikt, aaa, vēl mašīnas krēsliņš. Ratos negulēja,nekur citur arī nē. Bija aizdots šūpulītis, kuru šad tad izmantoju, tas bija forši. Redeļu gultiņa bija nopirkta jau pirms dzimšanas, bet dēls tajā gulēja precīzi nevienu dienu. Savā ziņā esmu mierīga, jo slings mums ir un tā jau ir puse no uzvaras, pēc mūsu pieredzes 😉
        Vienmēr priecājos te iegriezties un lasīt jaunu rakstu! Lai mierīgi un liela spēja ieklausīties savās sajūtās 😉

        Ak, mīļš paldies par komentāru 🙂 Slings bija pirmā lieta, ko patiešām iegādājos (lietotu gan), jo ir sajūta, ka ļoti noderēs 🙂

        Paldies, par iedvesmojošo blogu un jauku atlikušo mazuļa gaidīšanas laiku. Vēlējos padalīties domās par gultiņu un blakusgulēšanu. Ir jau ļoti jauki gulēt kopā ar mazo, taču itin bieži šī vienā gultā gulešana, pēc maniem novērojumiem, izvēršas briesmīgā pasākumā, kad bērns vecāku gultā aizguļas teju līdz skolas vecumam vai nākošā bērniņa ienākšanai ģimenē (kas pirmdzimtajam jau tā ir stresains pasākums), jo līdz ar bērna pieaugšanu viņu pieradināt gulēt savā gultiņā kļūst grūtāk un grūtāk. Es, protams, nesaku, ka tā ir vienmēr, bet risks pastāv. Mani bērni jau no dzimšanas guļ savā redeļu gultiņa un neesmu nožēlojusi to ne mirkli. Mums nekad nav bijis jāpiedzīvo tas briesmīgais pasākums – tagad, bērniņ, Tev jāguļ savā gultiņā, jo tas jau ir pašsaprotami, ka katram ir sava gulta. Man bija svarīgi izgulēties tajos mirkļos, kad tas bija iespējams, nevis baiļoties, lai nepamodinu, nesaspiežu utt. mazo kunkulīti sev blakus. Par tētiem nemaz nerunāšu. Draudzīgi iesaku vismaz pamēģināt jau no paša sākuma guldināt mazo savā gultiņā, varbūt bēbim nemaz nav iebildumu. Tāpat, runājot par gultiņām, varu padalīties ar fīču, kas mums ļoti patika – gultiņa ar priekšā izņemamām redelītēm, kad mazais jau paaudzies, ļoti ērti pats var ielīst gultiņā un uz nakti caurumu aiztaisa ciet.

        Zīdainim nav nekā labāka kā gulēt kopā ar mammu. Viss pārējais ir tikai poēzija, kas mums ir “iemācīta”, jo sabiedrībai tā ir izdevīgi. Ja mamma pakļautos tiksi un vienīgi uz saviem mammas instinktiem, tad tādu zīdaiņu gultiņu nemaz nebūtu iespējams nopirkt, jo nebūtu pircēju. 🙂

        Te jau mammas raksta – cik ģimeņu, tik pieredžu 🙂 Manai māsai meitas gulēja gan pie viņas, gan gultiņās, un tagad pilnīgi mierīgi čuc savās gultās. Citiem iet baigi grūti ar tām atsevišķām gultām. Tas patiešām ir ļoti individuāli. Mēs droši vien darīsim, kā jūtam, kas būs vislabāk mums un mūsu mazulim. Mūsu mājā būs gan blakusgulēšana ligzdiņa, gan šūpulītis, un noteikti iemēģināsim abus 🙂 Bet mīļš paldies par padalīšanos!

        Katrs bērns ir individuāls, manējais nogulēja man blakus līdz pusotram gadam un bez visādām raudāšanām sāka gulēt savā gultā (normālā,bez redelēm), rādījām cik tur forši, grāmatas blakus un mantu var paņemt gultā utt.

        Piekrītu par laika trūkumu. Pat ēst īsti nesanāk pagatavot.. man tā pirmie divi mēneši.

        Manuprāt visa sāls bērna negulēšanai savā gultā/istabā ir vecāku galvās un slinkumā piepūlēties. Panemot mazo blakus aizmigt un iesnauzoties pasiem to neparvietot uz savu gulvietu. Teikt, ka mazulis nevelas ir elemenraraka atruna 🙂

        Foršs raksts 🙂
        Vienu gan es Tev gribu ieteikt- neatliek daudz darāmā uz laiku kad mazais būs piedzimis. Es arī biju saplānojusi visu ko un rezultātā nevarēju izdarīt neko.
        Ar meitu pirmos mēnešus lielākoties pavadīju gultā- barojot.
        Jēli krūtsgali, sāpes, hormoni. Uhhh.
        Un laiks paiet ļoti ātri. Būšana kopā ar mazo aizņēma visu manu laiku. Dēls tanī laikā iemācījās pats sev saldētu picu uzsildīt, jo lai arī cik man negribētos to atzīt, es nebiju spējīga izdarīt gandrīz neko.
        Atceros kad mana draudzene palika stāvoklī- arī viņai bija šie lielie plāni, šūt, adīt, projektus bīdīt. Kad mazais piedzima, viņa bija tikai mamma, viss pārējais aizbīdījās otrā plānā, jo būt mammai ir dāvana.
        Novēlu lai Tev mierīgs mazais, lai Tev izdodas viss iecerētais, tikai nesabūvē lielus plānus. Mazais turpmāk būs noteicējs pār visu Tavā dzīvē.
        Un par to gultu- co sleeping ir viena brīnišķīga lieta. Gan jau ka zini par šādu lietu. Rekomendēju- atvieglo dzīvi un padara gan mazo gan mammu laimīgāku.
        Lai Tev jauka diena, Laura! Lai ligzdina vijas ar saprātu un labām domām 🙂

        Plāni nebūt nav sabūvēti un visi darbi atlikti 🙂 Viss, ko varētu padarīt, ir tikai un vienīgi, ja jutīšos, ka sanāks un gribas. Tas attiecas gan uz to šūšanu (visu iespējamo sašūšu līdz bērniņam) un visu pārējo. Plus, man taču ir arī vīrietis blakus. Vajadzēs piena pumpi, varēs doties un meklēt īsto priekš manis 🙂

        Labdien!
        Ar prieku sekoju līdzi Jūsu blogam un smeļos iedvesmu! Mani, protams, interesē jautājums, kas gan jau interesēs arī citiem – ko domājat darīt ar autiņbiksītēm? Pamperu ir ļoti daudz un tie aiziet ikdienā lielos daudzumos un tādos pašos daudzumos nonāk atkritumos! Vai meklēsiet dabiskākās autiņbiksītes vai paši veidosiet mazgājamas autiņbiksītes? Es pati arī esmu uzaugusi ar mazgājamajiem autiņiem un – viss taču ir kārtībā! Vai tiešām jāizgāž milzīgas summas dārgiem un ķīmiskiem pamperiem, ja var tam atrast arī lētāku un dabiskāku risinājumu?

        Šis laikam ir visvairāk prasītākais jautājums, ko esmu saņēmusi, kopš esmu stāvoklī 🙂 Par to drīzumā uztaisīšu atsevišku ierakstu, jo šai lietai, tāpat kā daudzām citām, pieejam ar stratēģijas izdomāšanu. Stratēģija mums ir galvā, bet, kā tad realitātē būs, redzēsim, kad mazulis būs mums rokās 🙂

        KOMENTĒT

        Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *