Zero Waste un grūtniecība

Virsraksts tāds skaļš un kliedzošs, kuru vienu pašu izlasot, varētu rasties jūra ar komentāriem par tēmu "duma, vai?". Ja tas tiktu publicēts kādā no "iedzeltenajām presēm", tad tādus komentārus arī gaidītu, bet pie manis blogā tie gudrinieki nāk reti. Vismaz es domāju, ka viņiem ir slinkums lasīt manus garos apcerējumus. Bet ne par to ir stāsts patiesībā. Stāsts ir par to, kā es šo laiku, kamēr esmu stāvoklī, tomēr diezgan strikti turpinu dzīvot Zero Waste. Kā jau līdz šim - ekstrēmos neejam -, bet šis un tas noteikti ir citādāks kā teorētiski būtu bez šī dzīvesstila specifikas. Sanāk kaut kā tā, ka raksts veltīts visiem jautājumiem pēdējo mēnešu laikā, kā tad es rīkojos dažādās situācijās un kāds no Zero Waste ir labums arī piedzīvojot šo pasauli ar apaļu, smuku punci.

Zero Waste kā tāds dažbrīd ir izaicinājums. It īpaši, kad gribi iegādāties kaut ko eko veikalā vai paeksperimentēt ar jaunām garšām. Liela daļa tomēr ir skaisti sapakota plastmasas iepakojumos, un mums iet gar degunu. Man dažbrīd cilvēki raksta un jautā, ko tad īsti darām ar savu miskasti – kur liekam, ja ne plastmasas maisiņos. Un es atbildu godīgi – mums patiešām miskastes mājās nav. Ir kastes, kurās šķirojam visus atkritumus. Ir komposts, ko aizvedam uz vīratēva māju. Un ir viena kaste, kurā liekam nešķirojamās lietas no “iepriekšējās dzīves”. Patiešām izvairāmies no visiem iespējamies plastmasas iepakojumiem, un tos tā arī nepērkam. Ja kaut ko gribas, kas ir ietīts plastmasā, bieži atsakāmies no tā, meklējam alternatīvas vai mēģinām pagatavot paši mājās. Grūtniecības laikā ir bijuši pāris izņēmumi, un par to tad gribu izstāstīt – kā dzīvoju Zero Waste dzīvi gaidot bērniņu.

● DAUDZ MAZĀK DRAŅĶU ●

Ja man nebūtu Zero Waste pārliecības, ka par visiem (it īpaši visādiem uzplaiksnījumu gribuļiem) pirkumiem ir jāpadomā divreiz, tad es noteikti būtu ēdusi daaaaudz vairāk draņķu. Man ir gribējies čipšus, šokolādes, gumijkončas un visu iespējamo, kas veikalu plauktos ir ļoti krāsains un uzrunājošs, bet esmu atturējusies. Zinu, ka daudzi varētu teikt, ka tad jau tā nav nekāda dzīves baudīšana. Vai to, ka ķermenis taču prasa. Bet es esmu pārliecināta, ka mana dzīves kvalitāte, it īpaši šos pēdējos mēnešus, ir daudz augstāka tikai tāpēc, ka nesekoju saviem gribuļiem. Sagribās ne jau čipšus ar pusķīmisku siera kārtu, bet kaut ko kreptīgu un sāļu. Un es nedomāju, ka mans ķermenis kliedz no vajadzības pēc skittles (ko man gribējās veselas divas nedēļas), bet vienkārši kauc mana atkarība no cukura. Varētu jau ļaut šitam visam vaļu un varbūt apvelties par pāris kilogramiem vairāk, bet vai tas ir vajadzīgs?

Zero Waste patiešām man ir devis vienu iemeslu vairāk pajautāt sev, vai nevaru iztikt. Un lielākoties varu. Ja galīgi nevaru, nopērku, saēdos un puslaimīga dzīvoju tālāk. Puslaimīga tāpēc, ka pēc tās apēšanas ir sajūta, ka mierīgi varēja arī iztikt. Vismaz mana pieredze ir tāda, ka tā doma par labsajūtu ēdot kādu produktu ir daudz spēcīgāka par pašu labsajūtu. Tā man bija ar plāksnīšu čipsiem, ko apēdu, bet beigās bija tik nepatīkamas atraugas, ka likās, ka varēju jau arī neēst. Un tieši tas pats bija ar ekselences saldējumu, ko vasarā nu tik ļoti sagribējās, ka neatturējos. Apēdu ar baudu, bet sapratu, ka varēju jau nopirkt arī kaut ko citu dabai draudzīgākā iepakojumā.

Visam šim pa virsu nāca atklāsme (un ieteikums no ārsta puses), ka kādu laiku vajadzētu atturēties no glutēna, laktozes un cukura saturošiem produktiem. Patīrīt ķermeni, kā saka. Lūk, tas ir izaicinājums apvienot visus šos “nedrīkst” ar radošumu virtuvē  un ar Zero Waste pieeju. Pirmās dienas nāca raudiens un panikas lēkmes, jo likās, ka man pilnīgi viss ir liegts. Bet centos ātri vien pieslēgt savu atvērto un radošo domāšanu, lai tomēr rastu risinājumus. Un tie atnāca! Tagad mājās esam paeksperimentējuši ar tik daudz dažādām receptēm, tik daudz jaunumiem, kā vēl ilgi nebija darīts. Atklājām, kā mājās uztaisīt čipšus un arī saldumus, kuri nesatur visas aizliegtās vielas. Ir pagājušas vairākas nedēļas, kopš nelietojam glutēnu, piena produktus un cukuru, un esmu dzīva! Dzīva un pat priecīga, ka tagad kā uzkodu paņemu līdzi sagrieztu burkānu, ka trakajā saldumkārē mutē iemetu svaigu vīģi un ka varu mierīgi iztikt bez savas iemīļotās kafijas ar pienu.

 

● APĢĒRBS JAUNAJĀM APRISĒM ●

Vēl viena sfēra, kurā noteikti būtu citādāk rīkojusies bez Zero Waste, ir apģērbs grūtniecības laikā. Ja man nebūtu savas šībrīža “domāšanas”, noteikti būtu aizšāvusi uz hā un emm un sapirkusi lērums drēbju. Un ne tikai vienreiz. Būtu gan vasarā uzdzīvojusi ar speciālām kleitām un topiņiem, un kārtīgi patrakojusi ar ziemas garderobi, jo “ko tad es mugurā vilkšu ar tādu lielu punci”? Bet apziņa, ka varu jau arī izštukot kaut ko citādāk, ļoti palīdzēja nenopirkt lieku, ietaupīt laiku un noteikti arī naudu.

Šī atklāsme man nāca, kad gatavojos lekcijai par Kapsulas garderobi, un sapratu, ka visas līdz šim iekrātās zināšanas baigi noder, ja dzīvē kaut kas krasi mainās. Tā es, kad paliku stāvoklī, jau laikus zināju, ka man vajadzēs tikai divas bikses pa visu šo laiku – melnās skinny un boyfriend džinsas. Tās pašas nopirku andelē par vismaz puscenu, un laimīga nēsāju jau 4 mēnešus. Var jau arī nepirkt nevienas, ja puncis ir maziņš, bet es sapratu, ka man ātri vien bija baigi grūti ar parastajām biksēm. Beidzu sevi mocīt, šķiet, trešajā mēnesī, kad beidzot sagādāju sev bikses ar gumiju. Zinu tik to, ka, ja man nebūtu skaidrības par savu kapsulu un to, kas ikdienā “iet” visvairāk, būtu nopirkusi kādu lieku bikšu un šortu pāri. Tāpat pārlaimīga esmu, ka ātri vien sagādāju sev divus pagarinātus apakškreklus, kas man iet apakšā pilnīgi visam un nosedz punci, un vienu super skaistu, kvalitatīvu kleitu no ETNAsense, kura gan nav grūtnieču un kuru noteikti plānoju vilkt arī pēc tam (par šo zīmolu es vēl jums pastāstīšu, jo viņi īpaši piedomā pie kapsulas garderobes principa savu apģērbu ražošanā).

Un tad nāca viena baigi foršā lieta – mantu aizņemšanās. Kad braucu uz Barselonu, ieķēru piecminūšu paniku “ko es tur vilkšu?”, jo man īsti nav vasaras apģērbs, kas veiksmīgi sadraudzējas ar lielu punci (man taču ziemas bērns, tāpēc ir džemperi). Aiz vecā ieraduma ieskrēju pāris humpalās, kurās šo to pamērīju, sapratu, ka baigās nevajadzīgās lupatas un izgāju ārā. Vakarā tā kārtīgi padomāju un sapratu, ka es taču varu tās drēbes aizņemties. Tā arī izdarīju – sazvanīju māsīcu, kurai ir ļoti smukas brīvās kleitas un krekli, un aizņēmos uz savu braucienu. Līdzīgi izdarīju, aizņemoties grūtnieču peldkostīmu, ko man laipni piedāvāja kāda bloga sekotāja. Sen jau bija neērti doties uz peldēšanu ar pāris izmērus lielāku kopējo peldkostīmu, un šis piedāvājums nāca tieši laikā. Starp citu, to man prasīja arī meitenes baseinā, bet, jā, atšķirība ir jūtama, ka tas ir grūtnieču peldkostīms. Ir daudz ērtāk, jo puncim ir paredzēta īpaša vieta, un tas simtreiz labāk izskatās, kas ir plusiņš, kad ieraugi sevi baseina spogulī vai Barselonas bildēs.

 

● KĀ TAD AR APTIEKU LIETĀM? ●

Un šī ir vieta, kur šad tad savus principus lieku pie malas. Es nekad neesmu bijusi baigais vitamīnu un zāļu dzērājs, un no tā visa izvairos, cik var, arī grūtniecības laikā, bet tas tāpēc, ka ar mani nenotiek nekas akūts un traks. Es tik traki nopriecājos, ka pirmajā ārsta vizītē daktere man jautāja, vai esmu vitamīnu meitene (tāda, kurai patīk ik pa laikam uz vitamīniem un uztura bagātinātājiem uzsēsties). Kā abas noskaidrojām – tā kā pati neko traki daudz dzert negribu, tad bez vajadzības man viņa arī neko neliks dzert. Es te neaģetēju vitamīnu un zāļu nedzeršanu, jo man nav nekādu tiesību, kā arī katram ir sava situācija. Man līdz šim patiešām nav bijusi nekāda īpaša vajadzība pēc paciņu vitamīnu palīdzības ķermenim, un esmu iztikusi ar sabalansētu pārtiku un dabas drogām, bet tas ir tikai mans individuālais gadījums. Es tik citreiz nesaprotu, kāpēc tiek tā pieņemts, ka ar grūtniecības iestāšanos uzreiz jāķeras klāt vitamīniem ar grūtnieces bildīti uz tiem, ja nav nekādas vajadzības. Bet es atkal atkārtojos – nedusmojieties, netrakojiet, jo tas ir tikai mans personīgais nedakteres pieņēmums.

Ar vitamīniem ir tā, kā rakstu iepriekš, bet tā nav ar visu. Man šajā laikā ir izrakstīta pa kādai smērītei un zālītei, kuras bez trakas minstināšanās arī pērku. Nu, tik parasti pajautāju, vai mēs to nevarētu atrisināt ar dabīgiem līdzekļiem. Ja nevar, eju uz aptieku. Tā es esmu vairāk alternatīvās medicīnas un homeopātijas fans, tāpēc dikti priecājos, ka nav jāiet uz parasto aptieku, bet varu palietot graudiņus vai padzert tējiņas.

 

x x x

 

Kopumā jau ir tā – skatos uz katru situāciju atsevišķi. Manuprāt, tā ir visveselīgāk un drošāk. Ja varu iztikt bez tā snikera, nepirkšu vai aiziešu uz Terapiju pakaļ paštaisītajam. Ja varu kādu laiku iztikt bez magnija un pamēģināt padzert aveņu lapu tēju (manā gadījumā tas strādāja vienlīdz labi), tad tā arī darīšu. Ja varu apģērbties no tā, kas ir jau skapī, aizņemoties un pērkot lietotu, lai notiek. Bet pāri sev un mazulim nekādā gadījumā nedarītu. Tāpēc es saorganizēju tās grūtnieču bikses, jo ikdiena ar parastajām palika pārāk neciešama. Visu ar mēru, bet tomēr ar lielāku piedomāšanu kā parasti. Lai nesanāk tā, ka grūtniecības laikā atļaujam sev pilnīgi visu, ko līdz šim sev liedzām, un beigās dzīvojam uz dīvāna un ēdam čipšus.

 

Bilde: Andis Arnicāns

TEV VARĒTU PATIKT

PADALIES ARĪ TU

32 Komentāri

  1. Atbildēt

    Laima

    27 oktobris, 2017

    Sveika! Ar prieku sekoju līdzi Taviem notikumiem. Tomēr tas viss izklausās pārāk drastiski. Manuprāt, Tu tiešām liedz sev baudas un šodienas pasaulei pieejamos labumus. Jā-dažus arī plastmasā iepakotus, servētus, ietītus. Tu vairākas reizes arī raksti, ka: “jāpiedomā”, “jāpierod”, “jāpieņem”. No malas tāda sajūta, ka tomēr Tu piespied sevi šim visam, ka tas nenākas viegli. Un arī šī “piedomāšana” paņem laiku, kas, citam cilvēkam mūsdienu steidzīgajā ritmā, jau tā ir maz. Es nesaku, ka šos principus ir neiespējami ievērot. Es tikai saku, ka tas ir dzīvesveids priviliģētām personām. Visā visumā, es ļoti priecājos, ka ir šādi-stingras pārliecības cilvēki. Tomēr, novēlu Tev neliegt sev Ekselences saldējumu vai Skittles, jo tas ir tikai cilvēcīgi.

    • Atbildēt

      Laura

      2 novembris, 2017

      Man tavs komentārs riesa daudz pārdomu. Viens, noteikti par to, ka rakstot tomēr ir grūti nodot sajūtu (vai vismaz šad un tad tā liek izlasīta ne tā, kā biju domājusi). Es galīgi nejūtos ne slikti, ne apspiesti, ka liedzu sev kaut kādas lietas. Es pat jūtos ļoti lepna un priecīga par visu šo procesu. Esmu tik daudz sevi iepazinusi, sapratusi, kādi gribulīši manī dzīvo un palikusi daudz vieglāka, jo no tā palēnām atbrīvojos. Es to redzu kā ļoti pozitīvu lietu, ka man sagribas saldējumu, bet nedodos pirkt to uz veikalu ar visām smalkajām e-vielām, bet taisu mājās pati. Tādā veidā stipri uzlabojot savu dzīves kvalitāti.
      Tad ļoti aizķērās tas teiktais par priviliģētām personām, kam varēšu piekrist tik daļēji. Ja privilēģija mūsdienās ir domāt, analizēt, dzīvot dzīvi šeit un tagad, un neskriet pakaļ pasaules labumiem, laikam tad esam pie tiem priviliģētajiem pieskaitāmi. Tik apbēdina, ka šobrīd tiek uzlikts, ka pilnīga norma ir katram pa savam iphone un smalks auto, ne pavadīt laiku ar sevi un saviem mīļajiem.

      Nekādīgi nesaku, ka te kādam ir taisnība vai nav, bet tas ļoti lika aizdomāties, līdz kurienei mēs, cilvēki, esam aizdzīvojušies 🙂 Un tas man ir papildus spars meklēt veidus, kā tomēr no tā nāves rata kāpt ārā.

  2. Atbildēt

    Elīna

    27 oktobris, 2017

    ir brīnišķīgi, ka ir apņemšanās un stingra pārliecība, ka tērēt mazāk ir labāk. caur šo blogu to maz pamazām mācos arī pati.
    mani īpaši uzrunāja sadaļa par radošajiem eksperimentiem virtuvē, lai izvairītos no glutēna, laktozes un cukura. vai ir doma kādreiz publicēt arī kādu recepti? tas būtu brīnišķīgi!

    • Atbildēt

      Laura

      2 novembris, 2017

      Mēs patiešām šobrīd īpaši daudz eksperimentējam virtuvē, bet receptes neplānojam publicēt. To mēs atstāsim visu to tūkstošu food blogu ziņā, jo receptes tāpat ņemam no dažādiem interneta blogiem un mājas lapām 🙂

  3. Atbildēt

    Oga*

    27 oktobris, 2017

    Man šķiet, ka tas zero waste attiecībā uz rīšanu grūtniecībā ir ļoti, ļoti laba rakstura audzināšana! Un pilnīgi piekrītu tam, ja Tu kādu laiku sev esi piespiedusi iet garām neveselīgām lietām, tad pēc tam apēdot un sajūtot to neforšo sajūtu, ir jautājums sev -tiešām vajadzēja? Un Tu jau zini atbildi! 🙂
    Lai izdodas un šī Tava spēja atturēties – iedvesmo!
    P.s.dažas Jūsu ģimenes zero waste principi ir galīgi man nepieņemami, bet ir lietas, par ko aizdomājos..pavisam maz un tomēr tas ir vairāk nekas!

    • Atbildēt

      Laura

      2 novembris, 2017

      Katrs solītis ir speršanas vērts 🙂 Lai mums abām izdodas!

  4. Atbildēt

    Sofija

    27 oktobris, 2017

    Aveņu lapu tēja,cik interesanti! Vai pati lasīji, vai kaut kur pirki?

    • Atbildēt

      Lāsma

      27 oktobris, 2017

      Hm, jā aveņu lapu tēja – interesanti… man ieteica lietot pēdējā gaidību mēnesī, lai kļūst mīkstāki audi un vieglākas radības.

      Man atkal grūtnieču bikses likās atbaidošas – varēju vilkt tikai nolokot vidu uz leju 😀 – nepatika, ka pāri puncim no apakšas kaut kas. Vilku kleitas / svārkus / šortus / bikses uz gumijas un legingus vai zeķubikses (parastās, ne ar augsto vidu) klāt.

      Pazīstama tā sajūta, kad ļoti kaut ko kārojas, bet pēc tam vilšanās. Bet reizēm vajag – lai nemocītos ar “gribuli”, bet pēc tam atkal labu laiku varētu mierīgi iet garām attiecīgajiem plauktiem. 🙂

      • Atbildēt

        Laura

        2 novembris, 2017

        Tas drēbju jautājums laikam ir baigi atšķirīgs no sezonas, kurā mazais piesakās. Man tagad prasīties prasās tās lielo gumiju bikses, jo negribas saldēt vēderu. Domāju, ka vasarā ir pilnīgi cita lieta 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      2 novembris, 2017

      Es salasīju aveņu lapas un kātus, kad tie vēl bija mežā 🙂 Bet domāju, ka kaut kur noteikti var arī iegādāties.

  5. Atbildēt

    Jana

    27 oktobris, 2017

    Ļoti piekrītu visam ko Tu raksti. Un, manuprāt, tā visa saldumu ēšana un it kā labumu baudīšana ir tāds strīdīgs jautājums. Kas tas par labumu (tas pats skittle), ja īsti nav skaidrs kas tad tam “lācītim” vēderā. Tas viss ir ieradums, nopirkt, norīt un it kā baudīt dzīvi. Mana baudīšāna ietver to, ka kopā ar bērniem gatavojam kūku (vai ko citu) no zināmām un maksimāli nekaitīgām sastāvdaļām un gardu muti baudām to. Vēlreiz atkārtošos, tas ir ieradums, ko sākumā ar nelielu piespiešanos var ātri mainīt. Jo pēc tam tas jau ir automātiski. Tas ir tāpat kā, vienam no rīta aiziet izskriet krosiņu ir ierasta lieta, viņš vienkārši ceļās un iet skriet, tas notiek automātiski. Savukārt citam tam ir nepieciešama liela piespiešanās (bieži ir padevies un izlaidis skriešanu), jo nav izveidojis ieradumu.
    Novēlu pacietību, lai tavs dzīvesveids visos aspektos kļūst par ieradumu, un tev vairs nenāktos šad un tad piespiesties.

    • Atbildēt

      Laura

      2 novembris, 2017

      Paldies par iedrošinājumiem 🙂

  6. Atbildēt

    Vi

    27 oktobris, 2017

    Lasīju ar lielu interesi, kaut man jau sen tas garām. Kad gaidīju savu mazuli, kurš nu jau lielāks par mani, bija traks laiks un savā ziņā piespiedu minimālisms, bet tagad atskatoties uz to laiku, tas bija tik īpašs un lielisks. Bet apbrīnoju tavu spēju pretoties tam gribulim, joprojām atceros to trako vēlmi pēc mannā biezputras, kad sajūta, ka gals būs klāt, ja tulīt nedabūšu to putru.

    • Atbildēt

      Vi

      27 oktobris, 2017

      P.s. vai aveņu tēja palīdz pacelt magnija līmeni?

      • Atbildēt

        Laura

        2 novembris, 2017

        Es neesmu dakteris, bet man to ieteica mana vecmāte – nomainīt tablešu magniju uz 2-3 krūzītēm aveņu lapu tējas. Tā arī daru, un muskuļi nesāp 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      2 novembris, 2017

      Es sevi badā neturu, bet iedodu kaut ko citu, ja to nevaru dabūt 🙂 Tad jau nemaz tik briesmīgi nav :))

  7. Atbildēt

    Katerina

    27 oktobris, 2017

    Paldies par kā vienmēr lielisku rakstu, ļoti aktuāli man pašai.
    Par aveņu lapu tēju esot lasīts, ka grūtniecēm no tās jāuzmanās, pati vasarā salasīju aveņu lapas tējai, bet dzert sākšu pēc dzemdībām.
    Man laikam ir paveicies runājot par visādiem gribuļiem, tāpēc ka jau sen pirms grūtniecības esmu atteikusies no visa neveselīga, no rafinētā cukura, junk food nekad īsti nebija mana kaisle, samazināju līdz minimumam piena produktu lietošanu un neēdu gaļu. Tāpēc mans gribulis ir diezgan mierīgs uz tām lietām, kuras līdz šim arī neprasījās. Ja gribas kaut ko saldu, tad uzcepu kādu vegānisku kūku, piemēram, saldā kartupeļa braunijus vai apēdu banānu ar zemesriekstu sviestu. Gribulim pa lielam nav ne vainas, tā mūsu ķermenis ar mums komunicē, bet katrs mēs tos signālus saprotam pa savam.
    Par vitamīniem kā tādiem runājot, te ir daudz dažādi viedokļi, bet ir vērts aizdomāties par vienu lietu. Visa mūsu pārtika nāk no augsnes, visi mūsu ķermenim nepieciešamie vitamīni un minerālvielas nāk no augsnes, augi no tām sintezē vēl citus vitamīnus, minerālvielas, proteīnus utt. Zemkopības paņēmieni mēdz būt ļoti agresīvi pret apkārtējo vidi, augsne tiek stimulēta ar ķīmikālijām, lai nodrošinātu lielu pieprasījumu pēc pārtikas. Augsnes dabīgie resursi tiek iztukšoti un tā vairāk nav tik bagāta ar minerālvielām un pārējo, lai nodrošinātu mūsu ķermeņus ar visu mums nepieciešamo. Internetā var atrast daudz informācijas par šo tēmu, īpaši mani uzrunāja Dr. Peter Glidden. Vēl būtu jāpadomā, ka sievietes vitamīnu deficītu biežāk sāk jūst nevis grūtniecības laikā, bet zīdīšanas laikā, kad orgānisms sāks iztukšot jūsu ķermeņa resursus piena ražošanai, un ne vienmēr sieviete var ēst visu, ko ēda grūtniecības laikā. Bet izejot no visa augšminētā, ar vitamīnu lietošanu tomēr pati baigi neaizraujos un mana daktere man nezin ko arī neizraksta, piemēram, tagad lietoju kalciju un askorutīnu asinsvadu stiprināšanai. Papildus tam dzeru linsēklu eļļu.
    Ar drebēm viss vēl vienkāršāk, noderēja viss, ko līdz šim nēsāju – brīvi krītoši apģērbi, un neko jaunu un speciāli grūtniecībai domātu nepirku. Tagad, kad esmu dekrēta atvaļinājumā un lielākoties esmu mājās, velku mugurā vīra t-krēklus, un pat apakšveļu, jā jā, vīra boksera šortus, un teikšu godīgi – ērtāk nevar būt 🙂

    • Atbildēt

      J.P.

      29 oktobris, 2017

      Piekrītu par vitamīnu iztrūkumu tieši zīdīšanas laikā, pirmo pus gadu jo sevišķi – man arī ir ziemas bērniņš un lai gan grūtniecības laikā vitamīnus dzert nevajadzēja, uzsākot krūtsbarošanu vitamīnus tomēr dzēru, vēl jo vairāk, ja krūtsbarošana iet roku rokā ar ļoti ierobežotu uzturu mazuļa koliku dēļ.
      Paldies par blogu, ļoti uzrunā ideja par “padomā divreiz”, tādā veidā lēnām mainot visus iepirkšanās paradumus! Kopumā ļoti iedvesmojoši!

      • Atbildēt

        Laura

        2 novembris, 2017

        Jā, to gan es zināšu teikt tikai tad, kad mazais būs jau rokās un sāksim barošanu 🙂 Ja kaut kas trūks, meklēšu rokā labāko, ko varu sev piedāvāt, tas jau skaidrs!

    • Atbildēt

      Laura

      2 novembris, 2017

      Ar tiem vitamīniem ir līdzīgi kā ar ļoti daudzām lietām – domas baigi atšķirās. Es nekad neesmu bijusi baigais vitamīnu cilvēks, un līdz šim viss ir smuki un forši, bet visādi jau var dzīvē būt 🙂

  8. Atbildēt

    Elita

    27 oktobris, 2017

    Prātīgi ar Aveņu tēju.
    Dikti aizrāvos ar šo homeopātiju uz zālītēm kad gaidīju mazo. Patstāvīgi zems dzelzs līmenis ar ko cīnījos un baudīju uzturu. Aveņu tēja, protams, bija viena no top lietām. Daktere jau minēja, ka ap 36 nedēļu jāizbeidz jebkāda dzemdes ierosinošu līdzekļu, preperātu, zāļu, augļu lietošana. bet kur ne mazais tomēr sāka savu ceļu un uz 37. nedēļā jau bija klāt. Nezinu vai sakritība, bet tikai vēršu uzmanību, pārlasīt un iepazīties ar blakus efektiem. 🙂 gan jau tas darīts, bet tomēr izsaku savu bažu.

    • Atbildēt

      Laura

      2 novembris, 2017

      Paldies par šo komentāru, bet dzeru tēju, jo ieteica mana vecmāte. Viņai šobrīd ļoti uzticos, tāpēc mazliet lieku klāt aveņu lapas tējai 🙂

  9. Atbildēt

    Madara

    27 oktobris, 2017

    Vēlējos pajautāt, vai nelietoji arī folskābi, ko iesaka grūtniecības laikā, jo tā ir svarīga nervu caurulītes attīstībai kad bērns ir vēderā? Dakteri parasti šo vismaz iesaka mazliet palietot. Droši vien ar augiem uzņemt. Precīzi nezinu. Vēlējos vienkārši uzzināt vai piedomāji par šo? 🙂

    • Atbildēt

      Anna

      28 oktobris, 2017

      Pilnīgi piekrītu par aveņu lapām un vispār daudzām zālītēm. Zāļu tējas pirmkārt jau nav homeopātija!! Domāju, ka ar tējām ļoti jāuzmanās- tās var būt tik pat stipras kā ķīmiskās zāles! Lai gan bieži vien cilvēkiem liekas, ka tās tikai tādas nekaitīgas tējiņas… Kā Jūs šeit rakstāt- kāpēc uzreiz jāķeras klāt vitamīniem- dabas drogas arī ir stipri vitamīni, kuri jālieto ar apdomu un var izsaukt komplikācijas, tāpat kā ķīmiskie vitamīni. Vispār, daudzām mammām- ārstu viedokļi atšķiras it visā, pat ja viens ārsts liekot roku uz sirds apgalvos, ka jādara tā, cits var teikt pavisam otrādi.

      • Atbildēt

        Laura

        2 novembris, 2017

        Dāmas, viss kārtībā, aveņu lapas nedzeru pati uz savu galvu, bet pēc vecmātes ieteikumiem 🙂

    • Atbildēt

      Liene

      28 oktobris, 2017

      Folskabes dzeršanai ir jēga principā pirms grūtniecības iestāšanās un pirmajās nedēļās. Vēlāk jau neko neietekmē.

    • Atbildēt

      Laura

      2 novembris, 2017

      Es to lietoju pirmos trīs grūtniecības mēnešus. Pēc tam tai neesot tik liela nozīme 🙂

  10. Atbildēt

    Daina

    31 oktobris, 2017

    Sveika, Laura!
    Raksta beigās pieminēji homeopātiju. Vai tev ir zināms speciālists vai iestāde, kuru ieteikt?

    • Atbildēt

      Laura

      2 novembris, 2017

      Man ir viena superīga homeopāte, ko zinu (Ingūna Grīnhofa) un osteopāte/homeopāte/vispārējā burve, pie kuras eju tagad (Inese uzvārdu aizmirsu, bet vari man privāti palūgt kontaktus, ja gribi).

  11. Atbildēt

    Zane

    3 novembris, 2017

    Man ir ziemas mazulis, bet pat uz dzemdību braucu kleitā-biezie legingi+tunikas šķita daudzkārt ērtākas par biksēm. Un patiesībā, bija silti arī visam puncim. Interesantā kārtā, es pilnībā iztiku ar esošajām drēbēm visu punča laiku. Tiesa, kad piedzima mazā, tad bez barošanai piemērotiem krekliņiem gan nevarēju iztikt…
    Par aveņu tēju interesanti, jo to man ieteica dzert tikai grūtniecības beigās, lai netiktu veicinātas priekšlaicįgas dzemdības …

  12. Atbildēt

    Māra

    6 janvāris, 2018

    Labdien, Laura, Tavs skaistais blogs man ir patīkams atklājums un noteikti iepazīšos ar daudziem rakstiem. Pagaidām tikai vēlējos izteikt sajūsmu par Tavu dzīvesveidu un idejām, kā padarīt šo pasauli mazāk steidzīgu, vairāk piepildītu ar jēgpilnām nodarbēm un cilvēka rīcību – saudzīgāku videi. Pēc komentāriem skatos, ka joprojām daudzi cilvēki zero waste un neļaušanos patēriņa trakumam uzskata par nenormālu piespiešanos un teju vai par normālas dzīves galu, bet ceru, ka lietas ies uz labo pusi. Vienmēr būs tie, kas raugās pāri līdzcilvēku galvām un piekopj citu dzīvesveidu, un tie, kas nedomā par sekām un dzīvo vienai dienai, tāda kā “mirkļbaudu” sabiedrība, kam nekas vairāk kā piebāzt vēderu neinteresē. 🙂 Lai nu kā, novēlu, lai Tev vienmēr ir iedvesma dalīties ar savu dzīvesveidu! Veiksmīgu 2018.gadu!

  13. Atbildēt

    Anna

    18 janvāris, 2018

    Sekoju Jums līdzi šeit un Instagramā un esmu pārsteigta, ka šo bēbīšmaksimālismu un pirkšanas trakumu pirmajam bērnam, ko te redzu, sauc par minimālismu!! Kas tad ir maksimālisms? (: Nav nekā ļauni domāts, tikai bez šiem visiem karuseļiem, ligzdiņām, šūpulīšiem var iztikt un progresīvie fizioterapeiti pat saka, ka vajag iztikt un labāk iztikt. Tik dārgi un der tikai pāris mēnešus, saprotu jau, ka mammītei prieks un gribas bēbim to labāko un visu ko piedāvā, neizvērtējot vai labs vai slikts, bet kāds tur minimālisms… Bet lai veiksmīgi, katram savs dzīves uzskats.