Sievišķība: iekšējā un ārējā

Pirms mēneša es redzēju kā sieviete puskaila dejo saulrietā pie okeāna. Viena pati. Viņai austiņās skanēja mūzika, un viņa dejoja. Vērojot viņu, es sajutos kā kokains zirneklis, kurš mācās staigāt. Man mazliet sevis palika žēl, jo kur tad manī tāda seksualitāte dus? Un vispār – vai tāda sajūta par savu ķermeni ir mums visām vai tikai izredzētajām? Tā sākās manas pārdomas par sievišķību: iekšējo un ārējo.

Es atļāvos pievienot vienu senu bildi, kas pilnīgi katru reizi liek man labsajūtā noelsties. Man, lūdzu, vairāk tādu bilžu!

Man, pilnīgi godīgi, tā sieviete ik pa laikam ienāk prātā. Nevis tāpēc, ka viņa traka, bet gan tāpēc, ka bija tik atsvaidzinoši redzēt kādu sievieti, jūtamies tik ērti savā ķermenī. Es vēlāk viņu redzēju vēl pāris reizes. Tad gan apģērbtu, bet tādā pašā sajūtā. Viņa, kā sieviete, bija acīm tīkama. Izklausīsies dīvaini, bet es tādas sajūtas saucu par garšīgām. Viņas enerģija bija garšīga. Vai vismaz man tā likās.

Es pāris dienas vēl galvā muļļāju jautājumu, vai vispār manī kaut kas tāds ir. Es patiešām neatceros, ka kādreiz būtu tā jutusies. Nez, varbūt bērnībā, kad plika varēju dancot pie spoguļa un tīksmināties. Tagad es tā netīksminos. Tagad es vispār reti tā stāvu un skatos uz sevi spogulī (jo nav taču laika). Nerunāsim par dejošanu un tīksmināšanos.

Šo jautājumu es uzdevu arī savām draudzenēm, arī Andim. Kā tad ir – vai tās seksuālās sievietes ir apdāvinātas un es bez dāvanas palikusi, vai vienkārši man tas kaut kur stipri noputējis stāv? Un kā tam tikt klāt? Un cik viegli to ir izdarīt?

Viena draudzene teica, un es viņai piekrītu, ka tāda seksualitāte un apziņa (un arī pārziņa) pār savu ķermeni ir mums visām. Tik lielai daļai no mums tā ir kaut kur paslēpusies. Vienām, lai to atraisītu, vajadzīga tikai mūzika ausīs un saulriets. Citām, izskatās, terapija un daudzi kursi par to, kā piekļūt sievišķībai. Pirms vairākiem gadiem gāju intīmā fitnesa kursos, un tur pasniedzēja stāstīja par mazām meitenēm, kuras priecīgi sevi iepazīst, apskata spogulī un visu laiku dīdās. Tā esot tā sievišķā enerģija, kura neļauj viņām nosēdēt pusstundu tramvajā mierīgi. Bet tad mēs tiekam apsauktas, tiekam sūtītas čurāt un tiekam nostādītas miera stājā, kur arī pazūdot sievišķā enerģija, kas plūst mūsu iegurnī. Nesaku, ka šis ir zinātnisks pamatojums, bet to, ka esmu bērnībā apsaukta par dīdīšanos un aizsūtīta jau kuro reizi pačurāt, gan atceros tīri skaidri. Lai vai kā – tam ir bijusi nozīme vai ne – sava ķermeņa apzinātība, sievišķība un pārliecība ir kaut kur aizsūtīta pačurāt, bet diemžēl nav atgriezusies.

Nav jau tā, ka tā nekad nav ar mani. Šad tad ir uzplaiksnījumi, un es jūtos kā dieviete. Piemēram tad, kad gaidīju dēlu. Ak, es jutos skaista! Un tagad varu skatīties pat visparastākos selfijus mašīnā un domāt to pašu – ak, cik es biju skaista, kad gaidīju bērnu. Zinu, ka tā nav ar visām sievietēm. Ir daļa, kurai vispār nemaz nepatīk būt stāvoklī, un tas taču tikai dabīgi, bet man tas bija tāds ziedēšanas laiks. Ar visu smagumu starp kājām, ar visu izstiepušos ādu uz vēdera. Pēc tam gan hormoni saruka, un skaistumu sejā bija jau daudz grūtāk atpazīt.

Es domāju, ka pirmais gads kā mammai man pagāja, nepaskatoties spogulī. Es tikai nesen sāku sevi tur ievērot. Atkal vai beidzot, bet ievērot. Un tagad, kad sāku tur atkal redzēt sievieti, man, protams, rodas jautājums par sievišķību. Kur tā dzīvo un kāpēc tik daudz klusē? Vai tā ir manā ārienē vai tomēr klusi čukst kaut kur iekšpusē?

Re, te būs vēl viena no tās pašas “sesijas” ar sešām bildēm uz ātro.

Patiesībā es jau ilgāku laiku gribu nogriezt pavisam īsus matus (gribu arī nodzīt, bet vēl ne tagad). Gribēju jau pirms diviem gadiem, bet noraustījos – nogriezu īsāko tādu pašu frizūru, kāda man bija iepriekš. Tagad, kad beidzot esmu pamanījusi sevi spoguļa atspulgā, ir vēlēšanās izdarīt kaut ko radikālu. Man tā ir vienmēr – kad ir kādi lieli klikšķi galvā, jāmaina frizūra. Vienīgā un lielākā baile, kas man ir par tiem īsajiem matiem, ka es neesmu pietiekoši sievišķīga, lai tos iznestu. Lai man veikalā no muguras nesauc: “Eu, puisīt, jūs aizmirsāt savu maku!”. Bail, ka būs jāpērk jaunas drēbes, ka jāsāk atkal krāsoties, ka jānēsā auskari. Bail, ka vienkārši es, tikai ar īsiem matiem, nebūs pietiekoši sievišķīga tāpat.

Ja mani līdz šim tieši šis arguments ir atturējis, tagad tas stumj to darīt. Kā būtu tomēr nogriezt matus un varbūt tur tajās bailēs atrast sievišķību? Kā būtu, ja es tik šausmīgi nedomātu, ko citi par mani padomās? Un kā būtu, ja es vienkārši kādu dienu atļautos uzlikt austiņas, noģērbt kreklu un seksīgi sev (jā, tieši sev, ne skatītājiem) uzdejotu? Tāpat vien. Kā būtu, ja man nebūtu jāģerbj kleitas, bet manu sievišķību varētu manīt no gaitas, no enerģijas, ko izstaroju? Kā būtu, ja man nekas, pilnīgi nekas nebūtu vajadzīgs, lai sajustos sievišķīga? Pat mati, pat augstpapēdenes, pat kleitas ne.

Tad, nu, es te sēžu un uzdodu beidzot šos jautājumus. Beidzot tā pa īstam un ļoti dziļi, jo līdz šim sarunas par šo tēmu ir bijušas vairāk Cosmopolitan stilā. Pieci veidi, kā izskatīties seksīgi. Desmit padomi, kā iegūt pārliecību gultā. Septiņi ieteikumi, kā no kaķēna pārdzimt kaķenē. Kā būtu, ja nebūtu vajadzīgi ne pieci, ne septiņi, ne desmit padomi, bet sievišķībai notraustu putekļus un ļautu tai uzplaukt tāpat?


Ā, un starp citu, es, atgriežoties Latvijā, griežu nost matus. Meklēšu savu mazo, pārliecināto un seksuālo meiteni tajā visā. Kas zin, varbūt arī es tur to atradīšu.

Laura

22 janvāris, 2019

TEV VARĒTU PATIKT

PADALIES ARĪ TU

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

23 Komentāri

  1. Atbildēt

    Līva Strazdiņa

    6 februāris, 2019

    Ļoti svarīga tēma, manuprāt. Freids drošvien teiktu, ka viss sakņojas bērnībā un pozitīvā tēva piesaistē. Diemžēl ar tēviem daudzām meitenēm ir kā ir. Tur drošvien vēsture galvenokārt vainojama. Bet es ticu, ka kļūst arvien labāk. Un nākamās paaudzes izaugs veselīgākas, sievišķīgākas, brīvākas.
    Esmu daudz domājusi par šo tēmu arī attiecību kontekstā. Šķiet, manu sievišķību palēnām atbrīvo tieši veselīgas, mīlošas attiecības ar vīrieti. Jūtu un redzu, un pati brīnos, kā pamazām atplaukstu. Tur ir kāds noslēpums, mijiedarbība – kad sieviete atraisa vīrietī vīrišķību un otrādi. Domāju, ka vairumā gadījumu ar sliktu bērnības pieredzi tas ir lēns dziedonošs process un, protams, nevar paļauties tikai uz attiecībām. Man šiķiet, ka sievišķības stāsts ir par sevis apzinātību- sava ķermeņa, garīguma, pagātnes, un tagadnes apzinātību.
    Paldies par rakstu! Brīnišķīgi!:)

    • Atbildēt

      Laura

      7 februāris, 2019

      Paldies par komentāru. Arī brīnišķīgi pateikts 🙂

  2. Atbildēt

    Dace

    6 februāris, 2019

    Reiz Taizemē tikpat apburta skatījos uz vienu transvestītu. Nedaudz platākie pleciņi un mazā čerkstoņa balsī viņu nodeva, bet visas tās kustības un arī tie MATI bija tik smalkas sievišķības pārpilni, ka man nācās aizdomāties par savējo – johaidī, viņam/viņai sanāk labāk tas, kam man būtu jānāk dabīgi. Mēdzu tāpat laiku pa laikam atcerēties par viņu :D) Ļoti laba tēma! Pati bieži nespēju atrast to veselīgo robežu starp sievišķību, tās noliegšanu vai tīksmināšanos par sevi. Man gan tagad aktuālāk ir, vai gaidāmajās dzemdībās “nomirs meitene un piedzims sieviete” un kā TAS ietekmēs manu apziņu un sevis apzināšanos 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      7 februāris, 2019

      Hmm, te par tām dzemdībām varētu paturpināt, jo manī meitene mira gadu pēc dzemdībām. Pašās dzemdībās ne, bet veselu gadu pēc. Lēni, prātīgi un mazliet mokoši, jo es negribēju viņu atlaist. TĀ ir baigā tēma, kuru vērts apdomāt.

  3. Atbildēt

    Pamodinātā skaistule :)

    6 februāris, 2019

    Prieks, ka šis temats ir pacelts,manuprāt, tas ir ļoti ļoti svarīgs sievietēm mūsdienās.

    Arī es ar šo tematu saskāros pirms kāda laika, manī nemitīgi bija doma, ka neesmu pietiekami sievišķīga, ka guļošā skaistule, joprojām guļ un vēl nav piecēlusies.

    Nemanot, pie manis visdažādākajos veidos atnāca informācija, atgādinājumi. Kaut vai tas, sen aizmirstais svārku un kleitu valkāšanas paradums (jāsaka, ka bikses/šorti man ir tik reti uzvilkti, cik agrāk kleitas un svārki). Un esmu pārliecināta, ka tas ir viens no veidiem, kas palīdzējis palikt sievišķīgākai! Galvenokārt, es sāku vilkt svārkus un kleitas jo informācija, kas atnāca bija par to, ka sievietēm jāvelk svārki, lai zemes enerģija, kas latviešiem no seniem laikiem tiek uzskatīta, kā sievišķā enerģija (māte dabiņa:) pie mums ātrāk un labāk tiktu. Varu galvot, ka noteikti ir vairāk spēka darīt darbus.

    Laura, man ļoti patīk Tavi mati! Es, protams, ceru, ka Tu izdarīsi labāko izvēli priekš sevis, tomēr man liekas, ka Tev ir dabiski, skaisti mati un bildēs tas rada īpašu sievišķīgumu un skaistumu. Par matiem arī varētu daudz filozofēt, jo esmu tieši otrādi, ataudzējusi garākus matus un dabūjusi atpakaļ savu dabīgo krāsu un esmu laimīga par šo lēmumu, tieši tādēļ, ka tas manī rada sajūtu, ka tā ir mana dabīgā rota ar kuru varu rotāties (pinot dažādas bizes, iesienot lentītes u.t.t) Protams, ir savi mīnusi un plusi šai tēmai, kaut vai tas, ka vīrs kārtējo reizi uzguļas uz viņiem vai kāds mazais nedaudz parauj, bet tas viss ir sīkums. 🙂

    Vēlos teikt, ka ir tik daudz dažādu veidu, kā atmodināt to guļošo skaistuli, man personīgi tie bijuši vairāk par svārkiem un matiem, bet tas noteikti ir palīdzējis!

    Es ticu un ceru, ka katra atradīs savus veidus! Kaut vai vienkārši-ļaujoties, ja apziņa ir spēcīga, es domāju tas ir paveicams ļoti ātrā laikā. 🙂
    Bet pats svarīgākais, ka mēs to gribam un tas jau ir solis tuvāk! Paldies, Laura par šo tēmu!

    • Atbildēt

      Laura

      7 februāris, 2019

      Paldies, ka padalījies ar savu stāstu 🙂

  4. Atbildēt

    Lāsma

    6 februāris, 2019

    Sveika, Laura. Liels paldies par rakstu ļoti interesanta un laba tēma! Man ir tā, ka sievišķību ne vienmēr “savelku kopā” ar seksualitāti. Manuprtāt seksualitāte ir ļoti spēcīga vitāla enerģija, bet sievišķība mēdz būt maiga, mierīga, “lēna”. Es nekad neesmu jutusies tik sievišķīga kā pirmo gadu pēc bērnu piedzišanas, bet noteikti tobrīd nejutu to seksuālo enerģiju. Bet vēl, es domāju, ka sievišķību katrs no mums redz citādu un arī tas ir ļoti labi. Liels paldies par rakstu.

    • Atbildēt

      Laura

      7 februāris, 2019

      O jā. Es tieši tagad par to daudz domāju, jo man iebirst ziņas Instagram, ka esmu ļoti sievišķīga. Redz, man laikam ir cits viedoklis, kas ir sievišķīgs. Man raksta tās meitenes, kuras pati uzskatu par ļoti sievišķīgām. Tāpēc būtu interesanti atrast, kā sievišķīga esmu pati, lai varētu to ielikt failā, ka tā arī ir sievišķība. Nu, ceru, ka domu sanāca izskaidrot 🙂

  5. Atbildēt

    Aija

    6 februāris, 2019

    Dzīvoju Anglijā un sievišķības tēma šeit, šķiet, ir ielikta zārciņā un aiznaglota. Visi runā par dzimumu vienlīdzību, kā rezultātā sievietes ir kļuvušas par vīriešiem un vīrieši par sievietēm. Man vienmēr ir bijis svarīgi būt saskaņā ar savu sievišķību, vareno dabas māti. Bet tai pat laikā novelkot drēbes saraujos čokuriņā par krūtīm pēc bērna barošanas, par rētu pēc lielas operācijas, par pēcpusi, kas sāk sašļukt un tad dusmojos uz sevi par savām nepilnībām (protams pilnīgi apzinoties, ka sevi ir jāmīl, nevis jāsoda).
    Runājot par matiem, arī man ir vēlme tos nogriezt īsus īsus, bet tas ir vairāk bijis kā kontroles iegūšana, mana izvēle, kad man pateica, ka man esot vēzis (paldies Dieviņam tas nebija vēzis). Tomēr vēlme nogriezt matus ir saglabājusies, nezinu kāpēc. Taču lai saņemtos šķiet ir kāda sīka balstiņa, kas brīdina, ka nožēlošu, tāpēc daru pilnīgi pretējo un audzēju garus 🙂
    Paldie, Laura, par iedvesmu un rakstiņu.
    P.s. Tev ir vienreizējas skropatas!! 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      7 februāris, 2019

      Jā, daudzās valstīs seksualitāte ir stipri otrā plānā. Pašas meksikānietes te nav nekādas seksa dievietes, bet kaut kas mani te ir uzlauzis. Varbūt siltums, varbūt tā miesa, ko daudz var redzēt (gan savējā, gan citu). Es gan tik saprotu, ka gribu iemācīties rādīt savu miesu. Tas tā, vēl papildus visam, ko pieminēju rakstā 🙂
      Un P.S. – šīs skropstas nav īstas. Man ir garas skropstas, bet nav tik pilnas. Šīs bija pieliktas pirms kāzām, un man ļoti patika, kā izskatās. Ja man neriebtos tā fiziskā sajūta, gribētu uzlikt vēl kādu reizi 🙂

  6. Atbildēt

    Jūlija

    6 februāris, 2019

    Paldies liels par šo rakstu!

    Vēlējos jautāt par intīmā fitnesa kursiem. Vai Tev likās vērtīgi un vai ieteiktu tos apmeklēt? It īpaši pēc bērna piedzimšanas. Kopš kļuvu par mammu, pamanīju, ka šķiet esmu kaut ko pazaudējusi un nespēju saviem spēkiem atgriezt. Hormoni, jaunā loma, jaunā atbildība utt. Un tāpāt kā Tu par matiem, tāpat es arvien atgriežos pie domas par šiem kursiem.

    • Atbildēt

      Laura

      7 februāris, 2019

      Idejiski man ļoti patika, praktiski – gribētos, lai nav tik ezotēriski un liderīgi laikam. Es labprāt izietu vēlreiz, ja atrastu tādu piezemētāku skolotāju 🙂 Bet varbūt skolotājai tādai liderīgai būtnei jābūt, nezinu.
      Es noteikti varu teikt, ka kaut kas “tur” ļoti sakustējās. It īpaši, ja gribas atdzīvināt dabīgu vēlmi izzināt un dabīgu vēlmi pēc seksa, ā, un arī baudas augstienes, noteikti ieteiktu. Tik jāmeklē skolotāja, kas uzrunā 🙂

  7. Atbildēt

    Madara

    6 februāris, 2019

    Pēc psihoanalītiskajām teorijām un psihoterapijas prakses, varu teikt, ka ar seksualitāti ir tā, ka tā piemīt mums visām sievietēm. Tikai jāmeklē sevī, kura emocija to “nospiež” un kāpēc mēs ļaujamies, lai tā tiktu apspiesta mūsos? Vēlu veiksmi savas sievišķības meklējumos! 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      7 februāris, 2019

      Mīļš paldies par šo! 🙂

  8. Atbildēt

    Gunta

    6 februāris, 2019

    Lasu un pārlasu Klarisas Pinkolas Estesas “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”, kas raisa ļoti daudz pārdomu par sievietes būtību un pievērš īpašu uzmanību pirmatnējās sievietes spēkam! Gribēju vienkārši pieminēt šo grāmatu, jo kaut kas man sasaucās ar Taviem iekšējiem un ārējiem meklējumiem.

    • Atbildēt

      Laura

      7 februāris, 2019

      Tā grāmata sēž un gaida mani. Vienreiz iesāku, bet kaut kā neaizgāja. Jāpieķerās palasīt vēlreiz 🙂

  9. Atbildēt

    Zanda

    7 februāris, 2019

    Laura, ak, šīs tema! Zini, man ir tāds sapnis, reiz sajust sevī to wild sievieti, brīvības garšu, sievišķīgu. Man pat Pinterestā ir saglabātas dažas bildes, kur sievētēs saskatu to sajūtu, gribētu arī es tā, bet tuvojos tai dikti lēni. Vēl jāceļo pie viņas 🙂 Paldies, ka pacēli šo tēmu!

    • Atbildēt

      Laura

      14 februāris, 2019

      O jā, lēni, bet cerams, ka tad pamatīgi, vai ne? 🙂

  10. Atbildēt

    Anitra

    8 februāris, 2019

    Laura, paldies Tev par rakstu un šīs tēmas pacelšanu! Man, šķiet, tas šobrīd bija ļoti vajadzīgs. Es to sajūtu, par kuru runā, pazīstu un dažreiz esmu piedzīvojusi (pārsvarā dejā), taču pēdējā gada laikā izdegšana un depresija to kaut kur bija palikusi malā, jo galvenais fokuss bija – izdzīvot, nenogrimt pavisam. Bet tagad laikam ir laiks doties to atkal meklēt. Šodien biju izvedusi sevi pastaigāt un kādā brīdī pamanīju – es eju kā koks, kā robots, kas pārvieto manu galvu, un atcerējos par Tavu rakstu! Tad es pārslēdzos uz ķermeni, palēnināju tempu, ļāvu gurniem dabiski šūpoties – un uzreiz dzīvei un visam apkārt cita garša! Man šķiet tā “iet, darīt, steigties” enerģija, kādā dzīvojam, ir tā vīrišķā, kas neļauj sievišķībai atraisīties. Pat brīžos, kad it kā nav nekur jāsteidzās, šī programma manī ir tik dzīva!
    Ļoti interesanta man likās arī komentāros pavīdējusī tēma par sievišķību vs seksualitāti. Sapratu no piemēriem, ka sievišķība var būt dzīva bez seksualitātes (sevišķi mammām ar maziem bērniņiem), bet iedomājos – vai seksualitāte var būt dzīva, ja nav atraisīta sievišķība? Ir viela pārdomām. Paldies par to!

    • Atbildēt

      Laura

      14 februāris, 2019

      Cik man ļoti patika, ka uzraktīji par to gaitu!! Es pēdējos mēnešus baigi reti, bet tomēr piefiksēju, ka stampāju. Pat tad, kad nekur neskrienu. Tad mēģinu pievērst uzmanību un atrast veidus, kā mazliet pašūpināt gurnus 🙂

  11. Atbildēt

    Irita

    10 februāris, 2019

    O, bērni vēl guļ, ir laiks komentāram par tēmu, par ko arī man nācies daudz domāt. Savulaik staigāju svārkos, biksēs, īsiem matiem, gariem matiem, augstpapēžu kurpēs, brienamzābakos un jutos LABI! Ar bērnu piedzimšanu ierotēju mazliet citā sabiedrībā, kur notika garo svārku un matu evaņģelizēšana, sievišķības kursu apmeklēšana, čakru kārtošana, un vēl tie raksti un ieraksti dažādos sociālajos tīklos…. oi… 😀 Šīs aktivitātes gan tieši, gan netieši man vēstīja :” Ar tevi kkas nav kārtībā”. Tā nu es te pāris gadus gruzījos par tēmu, un tieši vakar manu pasauli izglāba universitātes lektore – īsiem matiem, ģenerāļa gaitu, skaļu balsi un vienlaikus arī absolūti sievišķīga. Tiešām uzelpoju, saprotot, ka ar mani viss labi 😀

    • Atbildēt

      Laura

      14 februāris, 2019

      Bērni guļ – tā ir svēta lieta! 🙏🏻
      Cik forši, ka uzrakstīji šo komentāru. Arī man tādas sievietes ir sanācis satikt, un, zini, jāmēģina par tādu arī kļūt. Nu, neesmu es vēderdeju dejojoša būtne ar matiem līdz dibenam (kaut gan man nav nekas pretī), tāpēc gribu atrast savējo sievišķību. Kaut kur starp biksēm, darbu un īsiem matiem 🙂