ATPAKAĻ
        MENU

        Kā jau no virsrakstā var noprast, šis nebūs ieraksts par to, kādas mantas ir labākās, bet gan vairāk par stratēģiju, kādu pielietojam mantu iegūšanā. Tajā iekļaujas gan mūsu pirktās, gan dāvanās saņemtās, gan no draugiem aizņemtās mantas. Rakstā pastāstīšu visu, kā mēs mājās uzturam tikai tās mantas, kuras mums nepieciešamas, rada prieku un patiešām izmantojam (vai izmantosim vēlāk).

        Šis tas iegādāts, šis tas aizņemts. Viss kopā veido mūsu bērna rotaļu kolekciju.

        Sākšu ar svarīgāko – mums ir tikai viens bērns un viņam ir tikai gads uz četri. Mūsu pieredze mantās ir tieši tik liela, cik var noprast. Varam atbildēt, ko darām ar viengadnieku un viņa izklaidēm, bet nevaram galīgi atbildēt, ko darīt, ja jūsu sešgadniekam par visām varītēm gribās pūķu krūzi. Mūsu atbildes tajos jautājumos ir tīri teorētiskas, kam īsti nozīmes nav. Varētu gan gadīties, ka rakstā arī šī sešgadnieka mamma vai pat trīs bērnu mamma ieraudzīs sev ko noderīgu, jo šoreiz par pašu stratēģiju, kā iegūstam mums nepieciešamās mantas. Tad, kad mums kaut kas mantu reģionā nepieciešams, izmantojam vienu no šīm stratēģijām.

        // meklējam lietotu

        Pati, pati pirmā lieta, ko darām, ja kaut ko no mantu kategorijas esam noskatījuši – meklējam to lietotu. Mēs praktiski nekad nesākam meklēt šīs lietas veikalos un internetveikalos jaunas, mēs meklējam iespējas, kā šo produktu iegādāties lietotu. Patiesībā tieši tāpat darām ar gandrīz visām citām dzīves lietām, bet uz bērna mantām šis attiecas īpaši. Kāpēc?

        Mašīna ar raksturu – draugu meitas izkrāsota.

        Pirmkārt, tāpēc ka tādā veidā lieki netērējam nedz savus, nedz dabas resursus. Patērējot lietotas mantas, mēs neradām pieprasījumu pēc jaunām lietām, un tas palīdz ietaupīt visus resursus, kas iesaistīti ražošanā. Bet to tikpat labi varētu attiecināt uz vienu no mūsu personīgajiem resursiem (ļoti svarīgiem!) – naudu. Pērkot lietotas mantas, mēs ietaupām savu naudu, jo tās parasti ir lētākas.

        Otrkārt, tas ir tāds mūsu filozofiskais skatījums uz dzīvi – mēs nedomājam, ka visam, ko pērkam, jābūt jaunam. Un tas tieši tāpat attiecas uz bērna mantām. Ja mēs pērkam kaut ko jaunu, tas, visticamāk, ir tāpēc ka lietoto preču tirgū vajadzīgo neatradām. Mums pašiem jaunām mantām nav lielāka vērtība kā lietotām, un to sajūtu vēlamies nodot arī bērnam.

        Kad mums ir nepieciešama kāda bērna manta (vairāk jau bērna mantas kategorija, ne konkrēta manta), es uzreiz ieskatos andelemandele.lv mājas lapā un Facebook grupā. Lielākoties es vajadzīgo atrodu gandrīz uzreiz, jo tur mantu ir pāri pārēm. Vēl mēdzu apjautāties draugiem ar vecākiem bērniem, vai viņiem šī vai līdzīga manta mājās nekrāj putekļus. Ja krāj un viņi būtu ieinteresēti mantu pārdot, atpērku no draugiem. Mēs priecīgi, ka manta mājās, un draugi priecīgi, ka manta vairāk nav mājās.

        // investējam

        Nav jau pilnīgi viss pieejams andelē, un ne viss ir mūsu draugu mājās, tāpēc nākamā doma pēc lietoto mantu medībām mums ir investīcija. Ja nepērkam lietotu, pirksim vismaz tādu, kas ir kvalitatīvs un kurš kalpos ilgāk par pāris mēnešiem. Ja manta ir patiešām kvalitatīva, tai vismaz pastāv iespēja tikt izmantotai gan mūsmājās, gan draugu mājās. Jā, mantas nav mūžīgas, mantas plīst un mantas tiek apzīmētas ar flomāsteriem, bet kvalitatīvas mantas biežāk var labot un/vai uzlabot, un padot (vai pārdot) uz priekšu, kad tā mūsmājās vairāk nav aktuāla.

        Mums patīk atbalstīt savējos forša darba darīšanā, tāpēc šad tad pasūtām kaut ko no vietējiem ražotājiem. Mēs, piemēram, pasūtījām Cits Zars koka kluču komplektu (paši pirkām par savu naudu). Tie ir funkcionāli, dizainiski skaisti un bērnam droši no visām pusēm skatoties. Tāpat esmu uzmetusi aci uz Skripskrap augļiem un dārzeņiem. Tāds darbs, tāda sirds tur ielikta, ka nav žēl investēties groziņā ar smukiem auduma dārzeņiem. Mums patīk atvērtā tipa rotaļlietas no bērniem drošiem materiāliem, tāpēc šis tas ir sarakstā arī no tādām. Tās visas lietas nav lētas, bet mums sanāk ļoti ietaupīt naudu, pērkot lietotas mantas un aizņemoties, ka nav žēl investēties.

        Vēl divas investīcijas bija bērna guļamā ligzdiņa un paklājsega, uz kuras dzīvoties pa grīdu. Pasūtījām tieši tādu, kādu vēlējāmies, paši izmantojām uz nebēdu, izmazgājām un tagad tur jau ir izgulējis un izrotaļājies vēl viens bērniņš aiz mūsējā. Drīz šīs lietas dabūsim atpakaļ un varēsim padot vēl kādam uz priekšu, kamēr mums pašiem tās nav vajadzīgas. Tādas ir kvalitatīvu mantu priekšrocības – to dzīve bieži ir daudz garāka un piepildītāka.

        // aizņemamies un aizdodam

        Mēs vienmēr apprasāmies saviem draugiem pēc mantām, kas viņiem tobrīd nav aktuālas, jo draugu un ģimenes lokā tādu mantu ir daudz. Mums ir draugi ar lielāku bērnu bariņu, man ir māsa ar divām bērndārzniecēm, un visiem mājās stāv kādas rotaļlietas, kuras bija aktuālas senāk, bet vairāk netiek cilātas viņu bērnu lokā. Mēs rotaļlietas aizņemamies, jo tas ir izdevīgi ne tikai mums, bet arī tam, kas aizdod. Kāpēc es to zinu? Jo mēs paši šobrīd aizdodam visu, kas mums nav aktuāls, draugiem ar jaunākiem bērniem. Tādā veidā mums mājās neveidojas kalni ar drēbēm, lietām un rotaļlietām, kuras aktuālas zīdainim. Tādā veidā mēs varam darīt labu draugiem, kuriem tās visas mantas nebūs jāmedī pašiem. Tādā veidā mēs visi baigi ietaupām resursus.

        Mēs, piemēram, aizņēmāmies IGLU klučus. Tie ir padārgi, tāpēc gribēju saprast, vai mūsu bērnam maz tie būs aktuāli. Aizņēmāmies trīs gabalus un redzam, ka bērns patiešām kāpelē, rāpjas un nēsā tos klučus. Viņam tie noder dažādās rotaļās, tāpēc meklēsim iespējas, kā tos iegādāties arī mūsmājās. Bet pirms investējam tādu naudu rotaļlietās, ir forši tās izmēģināt. Protams, tas ne ar visu ir iespējams, bet varbūt kādam plašākā draugu lokā ir tas, ko vēlētos izmēģināt, un par augļu grozu viņi būs ieinteresēti iedot izmēģināt?

        Lai saprastu, vai ir nepieciešamība investēt dārgākās mantās, mēs meklējam iespējas tās izmēģināt.

        Tie aizņemšanās noteikumi ir dažādi, tik svarīgi tos atrunāt. Vienā gadījumā aizņemamies, otrā mantas tiek atdotas, lai padodam tālāk. Ja kaut kas tiek saplēsts vai sabojāts, mēs runājam ar draugiem, kā risinām šo situāciju – pērkam jaunu tādu pašu vai varbūt viņiem aktuāls kaut kas cits? Mēs šo aizņemšanos un aizdošanu uztveram kā normālu ikdienas sastāvdaļu, ne kā vājības un nevarēšanas pazīmi. Mūsu bērns vienādi priecīgi spēlējas ar jauniem un aizņemtiem klučiem, tāpēc šobrīd lielu atšķirību nejūtam.

        // dāvanu saraksti

        Tā, laiks ķerties klāt smagākām tēmām. Parunāsim par dāvanām. Šis ir dikti jūtīgs jautājums, jo iekļauj vienu spēcīgu, emociju piepildītu tematu – mīlestība. Ja ir sanācis palasīt grāmatu par mīlestības valodām, tad varbūt atceraties, ka viena no tām ir dāvanu došana. Šiem cilvēkiem, kuriem tā ir aktuāla mīlestības izpausme, dāvināt ir dalīties ar savu mīlestību. Un atteikt dāvanu ir kā pateikt, ka man tava mīlestības nav vajadzīga. Ne visiem tas ir tik vitāli, bet tiem, kuriem ir, labāk dāvināšanu neatteikt, bet vadīt to mums vajadzīgā virzienā.

        Izklausās manipulatīvi, bet tas tā nebūt nav. Esam pārliecināti, ka gan dāvinātājam, gan dāvanas saņēmējam vislielākais prieks ir tad, kad laimīgi ir abi. Nevis viens priecīgs, bet otrs nezina, kur to bārbiju likt. Tāpēc ļoti noderīgi ir par dāvanām atklāti runāt un sastādīt nepieciešamo lietu sarakstu.

        Grimms rotaļlietas ir investīcija. Šo varavīksni saņēmām dāvanā, jo bijām ielikuši to sarakstā.

        Sākumā tas viss šķiet ļoti neveikli – kā tad es tā zvanīšu mēnesi pirms bērna dzimšanas dienas un vedīšu sarunas par vajadzīgajām rotaļlietām? Un sākumā šīs sarunas patiešām ir ļoti neveiklas. Bet ja sarunas ir mīlestības un cieņas vadītas, rezultāts ir ļoti patīkams abām pusēm. Dāvinātājs vienmēr zinās, ka trāpīs desmitniekā, un dāvanas saņēmējs saņems to, kas viņam nepieciešams vai radīs vislielāko prieku.

        Mēs šo dāvināšanas tehniku esam ieviesuši ar savējiem, un, mūsuprāt, šobrīd ir riktīgi forši, jo vecmammām nav jālauza galva veikalos. Mums ir savs saraksts ar nepieciešamām lietām bērnam. Tā, lai tās nebūtu tikai drēbes un gultasveļas, sarakstā vienmēr ir arī mantas un grāmatas, kuras mūsmājās noderētu. Sarakstā vienmēr ir ļoti dažādu summu lietas, tāpēc katrs var izvēlēties pēc savām iespējām. Viens nopirks zīmuļus un grāmatu, otrs galdu un krēslu. Viens nopirks vajadzīgo lietotu, otrs gribēs pirkt jaunu. Mums pats svarīgākais ir rezultāts – mūsu mājā neturam lietas, kuras mums nav vajadzīgas, netiek lietotas vai pavisam nepriecē tās vizuālais vai funkcionālais aspekts. To esam arī ļoti korekti nokomunicējuši ar savējiem.

        // mana dāvana, mana darīšana

        Un tad ir lielais jautājums – ko darīt, ja vecmamma neklausa un tik un tā pērk plastmasas pūķus no lielveikala? Man ilgi nebija atbildes, bet tad es uzdūros vienam youtube video par dāvanu tēmu, un tur teica ļoti gudrus vārdus – tad, kad dāvana tev ir uzdāvināta, tā ir tava lieta, un tu ar savām lietām dari, ko vēlies. Ideja pavisam vienkārša. Tā tagad ir tava manta, un tu ar savām mantām rīkojies pēc saviem ieskatiem. Jā, cilvēki var apvainoties, jā, kāds var prasīt, kur palika tā rimi mašīna, ko pagājušo reiz atvedu, bet, mūsuprāt, tas nav iemesls nepatīkamas lietas savā mājā turēt. Tās ir kutelīgas situācijas, kuras vienkārši ir jāizdzīvo cauri, bet ar laiku tās mazinās, cilvēki sāk klausīties un dāvināšana iet uz pozitīvo pusi.

        Mani kādreiz (un dažreiz arī tagad) māca liela vainas apziņa, ka cilvēks taču tērējis savu naudu un piedomājis; kā es tā no mantas atbrīvošos? Bet pēdējā laikā esmu ar sevi sarunājusi, ka tas nav gana liels iemesls piepildīt māju ar nevēlamām lietām. Mēs brīvi atdodam nevajadzīgo virtuves tehniku, krēslus un galdus, un tikpat brīvi vajadzētu varēt atdot arī uzdāvinātās lietas. Neiemīļotās rotaļlietas vienmēr var piedāvāt draugiem, bērnudārziem, pārdot andelē vai atdot prom uz Otro elpu. Tur kādam tava nevajadzīgā manta varbūt būs tieši tas, ko viņs meklēja, un nebūs lieki iztērēti resursi to ražojot. Varbūt tas, kas tavās mājās krāj putekļus vai sen jau nav aktuāls, kādam citam būs ikdienā noderīgs. Tas jau attiecas ne tikai uz bērna rotaļlietām, bet arī uz visām pārējām mantām mūsu dzīvē.


        Ja es saliktu visu raksta ideju dažos teikumos, tad sanāktu tā. Kad kaut ko vajag, no sākuma izzondē lietoto preču tirgu. Ja tur nav pieejams, apprasies draugiem, varbūt viņiem kaktā stāv šī manta nomesta. Ja nevar arī aizņemties, meklē labāko, kvalitatīvāko un tieši, tieši tādu, kadu tev gribas. Investē. Kad jūsmājās mantas vairāk nav aktuālas, padod tās uz priekšu draugiem, lai ar tām turpina spēlēties. Un ja kāds vēlas kaut ko uzdāvināt, lai vadās pēc saraksta, citādi nevajadzīgais tiks padots uz priekšu. Daliet resursus, taupiet resursus un taupiet sevi, lai nesanāk pēdējo algu atdot par jaunu plastmasas mašīnu, ar kuru paspēlēsies divas nedēļas.

        Ja jums mājās arī ir kāda stratēģija, pie kuras turaties, neslēp sveci zem pūra un ieraksti komentārā. Noderēs gan mums tālākos gadus, gan citiem lasītājiem.

        21 COMMENTS

        Labdien! Man viens jautajums kpc man mãsa pardod mantas bërniem kas ir davinat vai tas normali? sanem naudu ko mēs perkam un uzdavinat

        Sveiki! Man bija mazliet grūti saprast jautājumu, bet, ja uztvēru to pareizi, tad jautājums bija “Vai ir normāli, ka māsa pārdod bērniem uzdāvinātās mantas?” Ja pareizi sapratu, tas man jāsaka godīgi, ka tas ir pilnīgi normāli. Tad, kad dāvana ir uzdāvināta, tā ir viņas izvēle, ko ar to darīt. Tā, kā nekā, ir viņas manta, tāpēc dara ar to, ko vēlas. Ja vēlas paturēt, tad patur. Ja nevēlas savā mājā, tad var arī pārdot 🙂 Tā vismaz mēs darām.

        Man ir 2 dēli. Viens trīsgadnieks un otrs trīsmēnešnieks. Līdz vecākā dēla 2,5 gadiem problēmu ar mantām nebija. Paši nepirkām, svētkos bija sadalīts, kas un ko dāvinās. Nepatīkami jau saņemt bija dāvanu ar frāzi: “Mēs zinām tavu attieksmi pret plastmasu,bet mūsu pieredze rāda,ka šis ir izturūgāks.” Ha. Tā nu gan nav,ka plastmasas šūpoles izturīgākas par koka. Vēl ir variants pārdāvināt,bet šobrīd man sirdsapziņa neļauj pārdāvināt to, kas pašai liekas pilnīgi garām. Tā kā ir lauku māja ar saimniecības ēkām,tad nu šīs šūpoles kaut kur stāv, jo arī ainaviski te nekur neiederās. Bet gadās arī tā.
        Pozitīvais tajā,ka paši nepērkam un uz aicinājumu veikalā kaut ko nopirkt ir atbilde: “Mantas tiek dāvinātas,kad ir svētki”. Ptu,ptu pagaidām skandālu veikalos ne reizi nav bijis. Līdz 2,5 gadiem dažas dāvanas arī var pārdāvināt. Tagad ,kad tiek kaut kas uzdāvināts,kas netika prasīts vai gaidīts no kādiem draugiem ,tad nu tās momentāli ir vaļā, aktuālas un tiek izmantotas,bet tādā gadījumā pastāv slēptais maiss,kur tiek saliktas mantas,lai vēlāk būtu aktuālas. Un tā ir-viens maiss vaļā,otrs-pielasās. Kā kapsulas garderobē.
        Bet visa doma un stāsts par to,ka 2,5 gados ,kraujot malciņu ar dēlu, viņš kaut kur noklīda un atnāca ar koka mizu. Sāk makšķerēt un stāstīt,ka ķer zivtiņas un tur, pie mašīnas ir pašas lielākās zivis. Kāda bija pirmā doma? “Ak,šausmas mans dēls grib makšķerēt,bet nav makšķeres, vismaz no zara būtu jāsataisa, kādam jāsaka,lai uzdāvina svētkos” ,bet tad otra saprāta puse :”Izbeidz,paskat,cik laba viņam fantāzija. Viņš ir priecīgs un neko vairāk neprasa” . Tagad nevaru beigt priecāties par to,ka katra atrastā koka miza ir jauns makšķere un kāds prieks bērnam .
        Vēlāk mēs paši no koka taisījām rotaļlietas: parakņājāmies tīrītajos krūmājos, atradām aptuveni 4-5 cm diameta zaru, paši ar dēlu sazāģējām 10-15 cm garus, mājās notīrījām mizu, sazīmējām sejiņas, salīmējām ar karsto līmi matus puišiem un meitenēm (matiem izārdīju veco vilnas zeķi). Rotaļlietas nosaucām par rūķīšiem. Puisim patika gan pašam visu gatavot, gan rezultāts. Darījām to, kad bija 2 gadi un 8 mēneši.

        Kā mana sirds gavilē, kad lasu šādas pieredzes kā jūsējo! Paldies, ka dalies un ka iedvesmo uz izdošanos 🙂

        Man mājās ir dažāda vecuma jaunieši – meitai 13, dēlam 9 un mazākajai māsai 1 mēnesis. Lai nedaudz apturētu daudzo dažādo mantu pieplūdumu mājās, mēs dēlam lūdzām dāvināt vienas kategorijas mantas, kuras varēja ar katru nākamo reizi papildināt. Tā mums ir viena lielāka kaste ar vilcienu un tā trasi, un otra kaste ar mašīnu trasi. Sākumā sākām ar vilcieniņu un nelielu trases posmu, un tā ar laiku tika sadāvināti citi trases posmi, beigās trase pletās pa visu istabu un to varēja būvēt uz visām debess pusēm. Tas pats ar mašīnu trasi. Tagad kastes smuki noliktas un gaida savu kārtu, kad māsa izaugs un pienāks viņas kārta.

        Izvestēt šādās lietās ir super! Mums ir tieši tāds pats plāns ar vilciena trasi 🙂

        Man ir 4 un 7 gadnieki. Puika un meitene. Sakuma mums bija maz un izlasitas mantas. Patik muki.lv mantu maina, tur daudz ko atdodam un iegustam vieta. BET-vini aug un grib un ir savas mazas naudas, par ko perk mazas figurinas, lellites.. Es ari roteju-istaba maz mantu, aktualas un skapii noliktava un tad rotē. Ari ar draugiem mainamies. Omisu davanas esmu metusi ara, atdevusi, runajusi. … Pec tam atslabusi, jo tiesi ta ari ir-runa par milestibas valodam un tas puzlites un mazie plastmasa suu…- es padevos, jo iejutos omes adaa.. metu vnk ara, jo tapat atri apnik. Mums loti palidzeja sabiedriba-Valdorfa darzins, kas “nostada bernu smadzenes”-ka “ kruti” ir ari koka rukisi un rotalas ar palagiem, maju buvesana no kokiem utt. Kopuma man majas ir bardaks ? Bet 50/50 ir plastmasa un dabigas. Lego lietots, jauns uz dzd davanas.
        Un manejie nespelejas tik daudz istaba ar koka un dabigajam, grib tos lego. Laukaa cita runa ☺️

        Man baigi bail teikt, jo es patiešām nezinu, kā mums būs tuvākos gadus, bet iekšēji ir tāda teorija, ka bērns vēlas to, ko vēlas viņa sabiedrībā esošie draugi. Ja sabiedrība nav bērnudārzs parastais, tad varētu vismaz pastāvēt iespēja, ka kruti liksies arī koka auto. Nedomāju, ka bērns tādā veidā var būt pilnīgi izolēts no reklāmām un veikalā esošā sortimenta, bet kaut kā sķiet, ka tad varētu būt vieglāk tikt ar šo visu galā.

        Mums ir tā, ka četrgadnieks neiet dārziņā, bet viegli ietekmējas, piemēram, no filmām, arī reklāmām. Valentīndienā kā ierasts pa TV gāja Titāniks. Tā kļuva par jaunu apsēstību – vajag kuģi. Vai Harijs Poter – vajag zizli! Tāpat ar kino – par pūķiem. Nu safanojas riktīgi. Bet tomēr prieks, ka, lai arī pa kādai tematiskajai mantai tiek, mēs aizbraucam uz Bernātiem, un viņš tur atrod sev jaunas mantas, divus kokus – viens ir zizlis, un otrs Titāniks ar 4 skursteņiem (zariem). Kaut kāds balanss beigās sanāk.

        Tik forši dzirdēt, ka bērna iztēlei ir lidojums, un kociņš kļūst par zizli ??

        Bērnam reti patīk tas, kas vecākiem. Tas jāņem vērā. Es pati atceros, ka man bieži nepatika rotaļāties ar to, ko man deva. Tāpat ar apģērbu. Pienāca brīdis, kad negribas vilkt to, ko dod vecāki. Un arī “hamburgeru” vecums dažiem vienkārši ir jāizdzīvo. Tāpēc es uzskatu, ka, nekrītot pārmērībās, var bērnam šad un tad iedot to, ko viņš vēlas. Meitenei bārbiju vai zēnam lētu plastmasas auto. Bet nevajag aizmirst, ka plastmasas kalnu vietā ir vesela cita pasaule, ko piedāvāt. Ikdienas mantas, iešana spēlēties ciemos (to mēs piekopjam, un ir baigi forši), dabas materiāli, mazi, savdabīgi mūzikas instrumenti, kopīga mantiņu izgatavošana, grāmatiņas. Saraksts ir ļoti garš…

        Visā ir jāatrod vidusceļš, tam es piekrītu. Viens plastmasas auto nav nekas traks, traki tik paliek tad, kad katrreiz, esot maximā, jānopērk kārtējais sūdiņš. Un iešanas spēlēties pie citiem vai rotaļu telpās, šķiet, diezgan labs risinājums. Bērns priecīgs, jo izdauzījies ar sev neesošām mantām, un mēs laimīgi, ka tas viss nav jāpērk un jātur mājās.

        Mums mājās aug trīs mazi bērni (1.5 gadi, 3.5 gadi un 5.5 gadi). Mums ir daudz radu un daudz svētku, kur visi lielie vēlas dāvināt, bet mazie saņemt dāvanas. Paši atrodam kārotās mantas ebay, ibook vai andelē, bet radiem pret šo ir aizspriedumi. Un skaista gultasveļa arī vairs neiet cauri. Bērni vēl varbūt ar laiku to novērtētu, bet tā nekad nebūs top dāvana… un pieaugušajiem gribas būt tiem, kas dāvina kaut ko foršu un redz prieku bērnu sejās. Rezultātā, pat ja sarakstā liekam dvieli vai ko citu sadzīvisku, vienmēr klāt tiek pievienots kāds mazs nieciņš (visbiežāk cukurs vai plastmasa), lai iepriecinātu mazo cikvēku uzreiz. Tā tie mantu kalni veidojas… un mūsu bērni atceras vismazākos sadāvinātos sīkumus. To risinām ar kambari, kur regulāri stāv sakārtotas mantas, kas tiek rotētas. Ja kaut ko gribas no kambara paņemt, kaut ko citu ir jāliek vietā. To visi zin un pieņem. Tad nu mantas mūsu dzīvojamā platībā vēl ir daudzmaz pārskatāmas, bet kambaris aizaug. Ceru, ka drīz jau varēsim sākt kaut ko atdot vai pārdot, bet šobrīd tas nav reāli. Viss ir mīļš un dārgs, un svarīgs… ne mums ar vīru, bet bērniem gan. 🙂

        Cik forši, ka padalījies. Paldies 🙂
        Mums sarakstā vienmēr ir gan sadzīviskas lietas, gan mantas vai citi materiāli, ko var pievienot sadzīviskajai dāvanai. Tādā veidā mēs esam priecīgi, ka nopirkts kaut kas sakarīgs, bet arī bērns priecīgs, jo tur ir kaut kas viņam. Bet es jau te tik spriedelēju, jo mums ir viens bērns un tas pats vēl maziņš 🙂

        Principā piekopjam līdzīgu stratēģiju, bet nu jau pērkam konkrētas firmas vai lietas. Un tie ir lego. Meitai tūlīt 7 gadi un izmanto lego friends jau 2 gadus,kolekcijai tikai pievienojas jauni (vai lietoti no fb) komplekti, brālim mantojumā no māsas palikuši Lego Duplo un tos arī piepērkam, kaut ko interesantu no vecajām kolekcijām lietotu fb grupās vai uz svētkiem jaunus. Tajos ir gan mašīnas, gan dzīvnieki, gan cilvēki un vēl var fantāziju darbināt cik uziet. Vēl dāvanās labprāt saņemam biļetes uz pasākumiem – Avārijas brigādes parks, kino, teātris vai kas cits, atbilstošs vecumam un interesēm.

        Paldies, ka padalījies! 🙂

        Kad puika bija mazs – easy. Paši pirkām maz un to, kas tiešām labs. Pēc tam arī atdevām tālāk. Ar dāvināšanu – vienmer visos svētkos, gan lielo, gan mazo, ģimene un draugi pajautā, ko gribas, ko vajag. Bet lieta tā, ka, bērnam augot, viņš kļūst par savas mazo cilveku sabiedrības daļu, kurā ir vēlme iederēties, un tas nosacījums bieži vien ir kāda tēma – dinozauri, pūķi, makvīns utt. jeb tas pats, kā mums, lielajiem, sekot līdzi, piemēram, modes tendencēm. Un tur jau vajag lielāku pieredzi un dzîves laikā uzkrātu izpratni lai saprastu, ka tev tas pūķis nav obligāti nepieciešams, lai tu būtu “tikpat kruts”. Un investēt tādas lietās arī baigi negribas, jo pēc 3 mēnešiem pūķi nomainīs karavīri. Un slēpt visu, kas veikalu plauktos aktuāls, jau arī nesanāk. Vienīgais ir dot tālāk, ko arī darīsim, un esam saņēmuši šo to arī no citiem, bet mums apkārt esošie bērni ir diezgan vecāki, un tas, kas viņu bērnībā bija topā, nereti tagad vairs nav aktuāls. Bet labi, ka dinozauri un lego neizmirst! 🙂

        Man patika manas draudzenes piemērs – viņa meitai princešu, Elsas un visas pārējās tēlu kleitas pērk humpalās. Meita laimē, jo var izdejoties fejas kleitā, un mamma preicīga, ka nav jāpērk šis kostīms par 30 eiro 😀

        Jes, mums kostīmi ar’ no humpalām 😀

        Audzinu divus dēlus.Jau pietiek statistikai ?Vienam vertiba ir cilveki un sabiedrība-aizved uz parku un mīlēs mūžam,mantas der visas vai nekadas. Otrs, introvertāks, prieku rod mantās, kad stāstu,ka mes naudu terejam ceļojumos, raud, jo bez supervaroņu mašinas nespej bērnudārzā komunicēt/konkurēt ar spilgtāko personību galu.Pērkam visus supervaroņus un augam mantu kalnā, ar katru gadu paliek labak un vieglak sarunāt(5gadi) kā ari aktivi vedam uz sporta nodarbibam, lai pēcāk izceltos ar spēku nevis mantu.Redzēs.Meitenu mammas kā viena saka,ka vinam sadu problemu nav tik daudz ?Sacensas jau džeki vairak ?

        Patika tavs tiešums, bravo par to! 🙂

        KOMENTĒT

        Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *