Pateikt sev pienācīgu paldies

Paldies. Liels un mazs. Noklusēts, uzkliegts, pačukstēts. Es ticu, ka tā pateikšanai un pienācīgai saņemšanai ir milzīga nozīme, tāpēc raksts par paldiesiem. Šoreiz gan ne par tiem, kurus sakām citiem, bet gan paši sev. Cik bieži tas vispār notiek? Un godīgi – kad bija pēdējā reize, kad sev pateici paldies par kaut ko? Es nerunāju par tām reizēm, kad krahs ir klāt, esi slims un nevarīgs, un paliek sevis žēl. Un aiz žēluma pasaki “labi, labi, še tev būs paldies”. Es runāju par tām reizēm, kad ļoti apzināti pieņem lēmumu pateikt sev paldies par kādu lielu sasniegumu, lielu darbu vai pārvarējumu. Es šo aktīvi mācos un gribu jūs aicināt mācīties ar’.


Paldies vispār ir tāds spēcīgs vārds. Neaizmirsts paldies kādam, kurš kaut ko labu tev darījis, bieži ir vērtīgāks par dāvanām. Skaļi pateikts paldies par sīkumiem, kurus uztveram par pašsaprotamiem, ir ar baigo spēku. Bet šad tad paldies jāpasaka ar kādu pievienoto vērtību. It īpaši, ja runājam par sevi. Sev pateikt paldies var šķist banāli un dažbrīd nevajadzīgi, bet tā nav. Ja pasakām paldies, tas var aizmirsties, bet ja uzdāvinām sev īstu paldies, tas var palikt atmiņā uz mūžiem.

// no kurienes man tāda doma?

Kājas šai domai aug manā dzemdību pieredzē. Mums Rū piedzima mājās, ļoti intīmā (gribētos teikt “un klusā”, bet tas es stipri melotu) gaisotnē. Mājās bijām mēs pieci – es, Andis, mūsu vecmāte Dina, kaķis Žaks un mūsu dēls Rūdolfs. Četras dienas pēc dzemdībām pie mums atbrauca Dina uz pārbaudi. Uz parunāšanos patiesībā. Šajā reizē viņa man izstāstīja, cik svarīgi būtu atrast veidu, kā pateikt paldies savam ķermenim par padarīto darbu. Tam būtu jābūt ķermeniskam paldies. Nepietiks ar “paldies, ķermeni, labs darbiņš padarīts”, nederēs nopirkt bērnam jaunu drēbi par to. Der ķermenisks paldies (lai vai kāds tas būtu un lai vai kas man derētu), kas ir tieši man! Kaut kas, par ko sapņoju, bet līdz tam īsti neesmu tikusi. Vienai sievietei tie bija pērļu auskari, citai smalkākais spā pasaulē, bet citai – milzīgs matracis visas istabas lielumā, lai tajā var ielīst viņu pieci bērni. Tā nevar būt masāža, kuru vari atļauties tāpat vien, kaut parīt. Tas nedrīkst būt kaut kas, kas patiesībā nešķiet pietiekoši liels. Tam ir jābūt, tavā izpratnē, grandiozam ar tauriņu efektu vēderā. Man uzreiz iešāvās prātā doma par savu paldies, un to arī ņēmu un piepildīju.

Kāpēc tas ir svarīgi? Īstenībā pavisam loģiski – ja pasakām sev pienācīgu paldies, pēc laika neveidojas nepateicības sajūta. Mēs tādā veidā negaidām paldiesus no citiem, negaidām, kad kāds pamanīs, cik svētu un grūtu darbu esam padarījuši. Mēs negaidām uzslavas no citiem, jo to iedodam sev paši. Ja sev pasakām pienācīgu un sev saprotošu paldies, nav vajadzības gaidīt paldies ballītes ar pārsteiguma elementiem no mīļajiem. Tādā veidā mēs apmierinām šo vajadzību paši. Un, nē, nav mazāk forša sajūta par dāvanu.

Es šeit nerunāju tikai par dzemdībām. Es te runāju par visu lielo, ko dzīvē paveicam! Par bakalaura darbiem, par uzsāktiem biznesiem, par pirmajiem sasniegtajiem lielajiem mērķiem, par lielajām atklāsmēm pie terapeita un, hei, arī par lielajām uzdrīkstēšanās reizēm. Par visu, kur gribētos dzirdēt skaļus “wow, uh un ah” no citiem, bet to prieku sev sniedzam paši.

Ar mani šis nostrādāja tīīk labi, cik vispār varētu iedomāties. Es tajā ceturtajā pēcdzemdību dienā izdomāju, ko gribu saņemt, uzorganizēju, ka tas notiek, izbaudīju un neesmu skatījusies atpakaļ. Neesmu izjutusi nevienu “tu nezini, kam es gāju cauri”, “tu nezini, cik tas bija grūti” un “vispār, mans ķermenis nekad vairāk neizskatīsies tāpat kā agrāk!”, jo es pati sev saorganizēju svētkus. Smalki un pa manam nosvinēju savu ķermeni, savu lieliski padarīto darbu, jo bērns ir vesels un smaidīgs. Es nevienu reizi neesmu iedomājusies, ka Andis vai kāds cits mīļš cilvēks pietiekami nav paslavējis mani par bērna iznēsāšanu un piedzemdēšanu. Es to uzdāvināju sev pati.

Tā tagad daru ar visu lielo.

// mani paldiesi

Ko tad es sev uzdāvināju, lai nosvinētu savu ķermeni? Meksiku! Daudzi prasa, kāpēc Meksika? Tāpēc, ka man tajā pecdzemdību dienā tas ienāca prātā. Tāpēc, ka mēs ar Andi gribējām Meksiku jau kāzu ceļojumā piedzīvot, bet biļetes bija zvērīgi dārgas. Tāpēc, ka es tajā galā neesmu bijusi, un vienkārši gribējās. Sapratu, ka nekādas masāžas, jauni dīvāni un noteikti ne jauni auskari uz mani nestrādās. Sapratu, ka tai jābūt pieredzei, un tai jābūt lielai. Izsapņotai un ļoti gaidītai. Lai vai kā mums Meksikā gāja, lai vai cik grūti dažbrīd bija, es vienmēr to ceļojumu atcerēšos kā paldies savam ķermenim, paldies pašai sev. Man tas bija liels paldies, un tieši tādam tam bija jābūt.

Tieši tāpat tikko pateicu paldies savam ķermenim par bērna zīdīšanu. Mums šis periods ir beidzies. Tas bija ļoti dažāds – laimes un pateicības piepildīts, bet brīžiem tikpat grūts un emocionāls. Lai es neizjustu nepateicību par šo laiku, kā arī negānītos par sagurušām krūtīm, man bija jāatrod savs veids, kā pateikt paldies. Tas nav Meksikas apmēros, jo man šoreiz pietiks ar dienu vienatnē, ar sevis samīļošanu, ar būšanu cilvēkos bez bērna. Es sev uzdāvināju dienu, kurā ir gan mazliet darbs (ko man riktīgi patīk darīt), mazliet ķermeniskas mīlestības spā ar procedūru un vakara nobeigums ēst gatavošanas meistarklasē pie Katrīnas Mames. Mana diena mierā, manā ritmā, pašas saplānota, pašas izveidota. Diena pašai ar sevi un citiem, ja man tā gribas.

Tam visam pa virsu es rakstus savus paldies. Es rakstu sev vēstules. Tādu uzrakstīju par dzemdībām, tādu rakstīju par krūts barošanu. Tajās es netraucēti atskatos uz visu procesu, pasaku paldies gan par labo, gan par grūto, un laižu to visu prom. Man šis ir kā punkts uz i, kurā apkopoju domas, salieku teikumos un nobeidzu kādu dzīves posmu.

// es to nevaru atļauties

.. kāds teiks. Un man gribas kliegt pretī: “muļķības!”. Bāc, kurš tad vislabāk pazīst mūs, kurš zina labāko paldies pateikšanu, kurš zina vislabāk, kas mums tajā brīdī ir nepieciešams? Nē, tas nav vīrs, bērns un arī mamma ne. Tie esam mēs paši. Man tajā mirklī, kad prātā ienāca Meksika, tas likās pilnīgi neiespējami. Es tobrīd neplānoju ceļojumu, nesāku pirkt biļetes, es vienkārši iesapņojos. Bet biju pārliecināta, ka nekas cits īsti man to paldies sajūtu nedos. Varētu jau aizlaist uz kādu spā, bet tas nebūs tas. Mans mērķis bija Meksiku piedzīvot tuvākā gada laikā, līdz ar to mums bija laiks pagatavoties un dabūt to gatavu. Kad iesapņojos, mums nebija ne mazākās iespējas drīz braukt, jo mums nebija tam naudas! Mēs naudu mērķtiecīgi krājām, griezām nost mūsu vēlmju un vajadzību sarakstu, lai varētu sev Meksiku uzdāvināt. Man arī likās, ka tas mums nav pa kabatai, bet darījām visu, lai kabatās ieliktu tik daudz, cik vajadzēs sapņa piepildīšanai.

Kad sapratu, ka man vajag pateikt skaistu, ķermenisku paldies par zīdīšanas beigšanu, man likās, ka mums kontā nebija atlikta nauda šādam priekam. Pirmā mana doma, kas iešāvās prātā – ko es varētu aši pārdot, lai man būtu nauda savai procedūrai? Nevis sūkstēties, ka es taču nevaru to atļauties, bet meklēt radošus risinājumus (rakstu, ka man likās, jo beigās mēs bijām atlikuši “baudas naudu” savā budžetā, kas ir ļoti patīkams efekts no mūsu jaunās plānošanas sistēmas). Ja tas nozīmē kaut kur piestrādāt, kaut ko ekstra padarīt, kaut ko pārdot vai radīt, lai tā arī būtu, bet paldies ir jāpasaka! Ja to neizdarīsim paši, jo nav naudas, tad šo melno caurumu neviens cits nepiepildīs. Mums jāmācās mīļot sevi pašiem, un šādi lieli, ķermeniski paldies ir viens veids, kā to darīt.


Interesantākais pēcefekts no šādas paldies pateikšanas ir tāds, ka sanāk smuki nobeigt dažādus dzīves posmus. Rakstu dažādus, jo ne viss grūtniecībā, bērna dzimšanā, pēcdzemdību procesā un zīdīšanā ir skaists un rožains. Ne viss, kas notiek bakalaura rakstīšanā un aiziešanā no darba, ir baigi patīkams. Tur ir savi tumšie un pelēkie stūri, savi klupšanas akmeņi, un tos visus vajag apzināties un neturēt lielu sāpi. Tādā veidā es esmu godīga pret savām pieredzēm un dodu tām nobeigumu. Tādā veidā es tās nevelku ārā pie katras izdevības un noteikti ne pie katra strīda. Es tās nobeidzu, pasaku sev milzīgu paldies un dodos tālāk. Un šāda vide nākamai pieredzei ir daudz auglīgāka, nevis pilna ar apslēptām mīnām, kuras var uzsprāgt pie pirmās aizķeršanās. Rokam ārā savas mīnas, pasakām paldies un nākamās pieredzes sējam sagatavotā, auglīgā zemē.

Par ko pavisam drīz pateiksi sev paldies un kā?

Laura

TEV VARĒTU PATIKT

PADALIES ARĪ TU

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

11 Komentāri

  1. Atbildēt

    Alīna

    24 maijs, 2019

    Paldies, Laura, par kārtējo labo un iedvesmojošo rakstu, par lietām, kuras ir tik pašsaprotamas, bet piemirstas tam pievērst uzmanību. Neesmu vēl māmiņa, bet tas taču nenozīmē, ka jau šajā īsajā dzīves daļā nav izdarīts vērienīgu lietu, vai ne?
    Neierasti, bet rakšu no pagātnes, jo jūtu, ka sēž vēl iekšā.. Pagāšgad iegūtais bakalaura grāds bija grūts posms, joprojām ir sevis mocīšana par to, ka neizdarīju visu tik labi, kā varēju. Kad rakstīju diplomdarbu, domāju, kā tik es baudīšu pēc tam dzīvi, ko darīšu un kā palutināšu sevi. Lai neaizsapņotos un nenovērstos no darbiem, visu, kas ienāca prātā, liku garā ToDo un WishListā. Mans lielākais dzinums uz priekšu bija doma – kāds atvieglojums un prieks man būs, kad pabeigšu. Bet.. Tā tas nebija. Pēc aizstāvēšanas biju emocionāli un tāpēc arī fiziski izsmelta, nekāda baudīšana un atpūta nebija, es vēl trīs dienas vienīgais, ko darīju, bija gulēju un īdzīgā sajūtā blenzu datora ekrānā. Neko īsti arī nenosvinēju, pēc tam vienkārši dzīvoju tālāk, tas gandarījums joprojām tā arī nav iegūts, garais sapņu saraksts arī uzkrājis putekļus, gadu neaiztiekot. Domāju, kur tā aizsteidzās laiks, vai man tiešām bija pārāk augstas ekspektācijas, ka dzīve pēc bakalaura būs citādāka? Varbūt, bet varbūt es gaidīju, kāds no ārpuses palutinās mani, pateiks, kāds malacis esmu. Lūk, tā nenotika. Ko es darīšu tagad? Vilkšu ārā garo sarakstu, ieplānošu piepildīt mazos sapnīšus un pateikšu paldies sev!
    Paldies Tev, ka palīdzēji atzīt sajūtas, kas bija nostumtas dziļi stūrī!

    • Atbildēt

      Laura

      27 maijs, 2019

      Alīna, mana sirds dzied! Paldies par tavu komentāru un dodies teikt sev paldies! Tas ir svētīgi ❤️

  2. Atbildēt

    Inese

    24 maijs, 2019

    Paldies Tev, Laura! Katrs rakts šeit man ir kā mazie svētki, patiesi iedvesmojoši un aizraujoši! 🙂
    Par ko es pateikšu sev drīzumā paldies?! Laikam jau pagaidīšu vēl to apmēram mēnesīti un, tad, kad būs piedzimis mans otrais bērniņš pateikšu sev lielu paldies par bērniņa iznēsāšanu un piedzemdēšanu, bet tā kā iepriekšējo reizi neko tādu neiedomējos sev uzdāvināt, tad šoreiz, lai šis paldies būtu dubults – arī par iepriekšējo grūtniecību un dzemdībām, jo man ir skaista un vesela meitiņa. Par to tiešām vajag sev pateikt paldies.
    Tikai viena problēma – vēlmju tik daudz?! Iespēju, šķiet, ka ļoti maz?! Tāpēc jāapdomā kārtīgi, kas būs tas mans lielais, kvēli sapņotais paldies sev par saviem bērniņiem.
    Laiks pārdomāt, pārcilāt visas savas vēlmes… 🙂
    Lai forša diena!

    • Atbildēt

      Laura

      27 maijs, 2019

      Lai izdodas atrast pareizo paldies, kas iedos tev īsto sajūtu ❤️

  3. Atbildēt

    Liene

    24 maijs, 2019

    Mans paldies palika tīri sajūtu un vārdu līmenī. Lielākā dāvana bija mans bērniņš, spēja viņu pabarot ar savu pienu un ķermeņa atgriešanās pirmsdzemdību paskatā (izņemot, krūtis, kas paaugās, sniedzot man papildu bonusus). To visu uzskatu par lielu dāvanu. Milzīgs paldies manam ķermenim un spēcīgajam garam par izturēšanu, pielāgošanos, auglību un spēku. 🙂
    Tas, ko es sev patiesi vēl gribētu uzdāvināt — aizbraukt uz dažām dienām kaut kur vienatnē. Bet to tad, kad beigsies zīdīšanas laiks.

    • Atbildēt

      Laura

      27 maijs, 2019

      Vienatnes laiks ir viens no labākajiem paldies! ❤️

  4. Atbildēt

    Laura

    26 maijs, 2019

    Pirmkārt, liels paldies par šo blogu – lasu jau sen, un priecājos, ka pēc pauzes top papildinājumi. Katrs raksts ir vērtīgs un ļoti iedvesmo dzīvot dabai draudzīgāk un vienkāršāk. Otrkārt, liels paldies par šo konkrēto rakstu. Mudināja pārdomas, jo manam mazulim ir 3 mēneši, bet tādu nopietnu paldies sev par grūtniecību un dzemdībām vēl neesmu pateikusi. Izlasīju rakstu vakar vakarā un sāku domāt, ko tad es īsti vēlos sev. Rotu pietiek, no ceļotājām neesmu. Liekas, ka neko man nevajag. Nakts vidū izdomāju, ka mana dāvana sev būs kailfoto sesija pēc kāda pusgada, līdz tam laikam centīšos uzlabot savu formu. Gribu sevi iemūžināt jaunu un skaistu (ar visām strijām uz vēdera). Paldies par rakstu, kas lika padomāt ārpus mazajām ikdienas rūpēm par sevi un mazuli.

    • Atbildēt

      Laura

      27 maijs, 2019

      Laura, tu esi fantasiska!! Paldies, ka atradi savu veidu, kā pateikties sev, jo tas taču ir tik skaisti! Lai izdodas brīnišķīga fotosesija un pēc tam vēl ilgi ar kāri skatīties bildes 🙏🏻

  5. Atbildēt

    Gunta

    27 maijs, 2019

    Skumji ir tas, ka ir cilvēki, man gana tuvu stāvoši, kas patiesi sev nekādus lielus paldies nevar atļuties. Tur nav ko pārdot un nav kur piestrādāt. Tur ir dzīve no rokas mutē. Un tādi cilvēki LV ir daudz. Tāpēc šis lielais paldies man vairāk tomēr škiet tāda pārtikušo padarīšana. Otra doma, kas man iešāvās prātā, kas vairāk attiecināma uz mani pašu – es neko milzum dižu neesmu ne sasniegusi, ne panākusi. Kas gan nenozīmē, ka es jūtos slikti. Nu varbūt viena lieta – piemājas kaķu kolonijas pilnīga sterilizācija, kas nebij viegli, bet to vairāk izjūtu kā prieku katru dienu ejot uz un no mājas un skatoties – forši, viss tiek kontrolēts, dzīvnieki paēduši, nevairojas.

  6. Atbildēt

    Linda

    28 maijs, 2019

    Paldies par rakstu!
    Man šogad tapa maģistra darbs, un tas nāca tik grūti kā nekas cits, ko esmu līdz šim darījusi. Atdevu tam visus spēkus.
    Un tagad, izlasot rakstu, nodomāju, ka man tiešām jāpasaka sev Paldies. Man jau sen ir sapnis aizbraukt uz Pink koncertu, un kā reiz šovasar viņai tūre pa Eiropu.
    Vēl nesen nodomāju, ka naudu labāk citur ieguldīt, ka tik dārgi sanāks utt.. Bet nu esmu izlēmusi vairāk piestrādāt pa jūniju, lai jūlijā varu sevi kārtīgi apbalvot par visu, ko šogad esmu paveikusi. 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      28 maijs, 2019

      Ā, Pink saturies! Man milzīgs prieks lasīt šādus komentārus 🙂