Es nemāku zīmēt

Teicu es gandrīz visu savu apzināto mūžu. Un tad es satiku cilvēku, kurš mani iedvesmoja tomēr to iesūrējušo slēdzi ieklikšķināt uz “es protu zīmēt”. Es zinu, ka tur ārā tādu nezīmētāju ir daudz. Arī tie, kas nemāk dejot, nav labi matemātikā, neprot gatavot ēst un vēl visu ko, ko mēs vienkārši pārstājam darīt. Šo rakstu veltu visiem tiem, kuriem ir kaut viena lieta, ko liekas, ka nemāk darīt. Šis raksts, patiesībā, ir man, jo es vēl negatavoju un, protams, nedziedu. Varbūt kādu dienu ieslēgšu arī tos slēdžus.


// viss slēpjas tajā vienā reizē

Es atceros to brīdi, kad pieņēmu lēmumu, ka nemāku zīmēt. Es mācījos kādā sestajā klasē. Vizuālās mācības stundā bija kaut kas jāzīmē, vairāk pat neatceros kas, bet tas jau nav svarīgi. Uzzīmēju, likām darbus kopā ar visiem klases biedriem, un es ieraudzīju Zigmunda darbu. Zigmundam padevās viss – matemātika, fizika, arī sports un, protams, zīmēšana. Zigmunds ne pie kā nav vainīgs, jo tā biju es, kas saprata, ka tā kā Zigmunds nekad nevarēšu uzzīmēt. Kamēr es zīmēju ar zīmuļiem, viņš pludināja vaska krītiņus un radīja īstus mākslas darbus. Cik atceros, tā bija tā reize, kad sapratu, ka vairāk negribu ne zīmēt, ne rādīt kādam savus darinājumus.

Līdzīgi brīži laikam ir bijuši mums visiem. Vienam skolotāja pateica, ka lācis uz ausīm uzkāpis, citam treneris izdzinis no nodarbības, jo kaut kas nesanāk, citam ir publiska kaunināšana bijusi, bet ir arī tādi kā es, kas vienkārši salīdzinājuši sevi ar citiem, kuriem izdodas labāk. Jā, varam vainot skolas sistēmu, ka mums visiem jāzīmē kaut kas noteikts un vienā tehnikā, un tad sanāk salīdzināties ar klasesbiedriem. Varam uzmest lūpu uz mammām, tētiem, omēm, skolotājām un draugiem, ka mēs viņu dēļ kaut ko šobrīd vienkārši nedarām. Bet varam arī pieņemt lēmumu, ka viss. Pietiks tai vienai pieredzei bojāt man dzīvi, un mācīties prasmi no jauna.

Ja mēs paturpinām, tad, jā, zīmēšana, dejošana un visas pārējās “šanas” ir prasmes. Tās var iemācīties, tajās var uzlabot sniegumu un ar tām var vienkārši rotaļāties. Ja mēs paskatāmies uz pavisam maziem bērniem, kuriem nemācēšanas vēl nav galvā, viņi dejo, zīmē un dzied kā māk. Un kas par to, ka šķībi un greizi?

Ir cilvēki, kuriem kādas prasmes izdodas labāk, viņi raitāk iemācās, ir kāds talantiņš, bet es ticu, ka jebkuru prasmi mēs kaut kādā līmenī varam iemācīties. Varbūt nezīmēšu kā Pikaso, bet bērnam suni un kaķi uzzīmēt varu iemācīties. Tā es apmēram pirms divām nedēļām pieņēmumu lēmumu, ka vairāk nekategorizēšu sevi kā cilvēku, kurš neprot zīmēt, bet gan kāds, kurš to dara un viņam arī kaut kas sanāk.

// kur sākt?

Es baigi uzrakstīju šo jautājumu un sapratu, ka tā viennozīmīgi atbildēt nevarēšu, bet virzienu varu pateikt – sākam tur, kur mums izdodas. Man uzdzen stresu telpiska un īstu priekšmetu zīmēšana, jo šķiet, ka neizdodas. Noteikti neizdodas kā citiem, tāpēc es zīmēju to, kas man padodas un rada lielu prieku.

Salīdzinoši nesen biju uz divām nodarbībām/lekcijām – papleķot ar akvareļiem pie Alises Ķīnastas un paklausīties un iedvesmoties uz Baltijas skicēšanas festivālu (kur manu slēdzi ieslēdza Agnese Aljēna). Abas iedeva sajūtu, ka mums visiem vienkārši izdodas. Tas laikam būtu viens no pirmajiem, ko ieteikt – atrast skolotāju un/vai palīgu, kas iedrošina, pavirza kādā virzienā un noteikti nav kritisks. Šajā sākuma posmā visam jābūt kā ar zelta diegiem, ne kaprona striķi šūtam. Skolotāji, kuri iedod to sajūtu, ka tev izdodas, ir zelta vērtē, lai sevi izvilktu no kaut kā nedarīšanas. Man noteikti nebūtu prātīgi pieteikties uz ūdenskrāsu meistarklasi, kur jāzīmē peonijas, jo es, pat iedomājoties par to, mazliet nosvīstu.

Otrais noteikti ir atrast to tehniku, to grupiņu un to veidu, kas rada vislielāko prieku un kur var noķert izdošanās sajūtu. Viss sarežģītais var vēl pagaidīt. Man ļoti patika Alises akvareļu darbnīca, un zināju, ka man dikti patiks ar tiem paspēlēties. Un vēl man patīk izzīmēt smalkas detaļas ar pildspalvu, tāpēc izdomāju, ka es šīs abas tehnikas apvienošu un zīmēšu, kā māku.

// es zīmēju

Ierakstīju šo pie pirmā, ne īpaši veiksmīgā zīmējuma pēc skicēšanas festivāla. Pierakstīju datumu, lai atceros, kurā dienā sāku zīmēt. Kopš tās dienas es regulāri zīmēju, lai nomierinātu savu nervu sistēmu. To es laikam aizmirsu pieminēt – ja darām prasmes tajā līmenī, kur ir forši un kur izdodas, tas var iedot ļoti meditatīvu miera stāvokli. Kad dejojam, kā sanāk, kad dziedam savam bērnam, kuram ir vienalga, kā dziedam, kad spēlējamies ar krāsām, neko specifisku nezīmējot.

Es nozīmēju, jo pašzīmēšana man arī uzdzen stresu. Tāpēc es pinterestā atrodu kādu bildi un zīmēju, ko redzu un kā sanāk. Man ik pa laikam ienāk prātā, ka šāda zīmēšana jau neskaitās, jo nedaru to pati uz savu galvu, bet mēģinu savu domu stīgu apstādināt. Jo kurš gan velk tās līnijas uz papīra? Pinterests vai es?

Es pieņēmu lēmumu, ka gribu attīstīt prasmi zīmēt. Es vairāk nevēlos būt cilvēks, kurš neprot zīmēt. Es negribu atteikt bērna lūgumam uzzīmēt putnu, jo mamma nemāk. Mamma ņems un iemācīsies. Tas nekas, ka putnam varbūt viens spārns būs lielāks par otru. Tas nekas.


Manā nemāku sarakstā ir pārāk daudz prasmju. Es tām neķeros klāt visām vienā reizē, bet ņemu pa gabaliņam. Sajutīšu sevi šajā prasmē un tad šaušu ēst gatavošanā un varbūt arī dziedāšanā. Un kad būšu pavisam drosmīga, mācīšos arī būt jutekliska un seksīga. Tagad gan es turos pie skicēšanas ar pildspalvu un spēlēšanos ar ūdenskrāsām.

Kuras ir tavas prasmes, kuras šķietami nemāki? Un vai esi gatavs to prasmi slēgt atkārtoti iekšā un mācīties darīt?

P.S. – komentāros nav jāraksta slavinājumi manām skicēm, jo tas nav šī raksta mērķis. Es skicēju, jo man tas iedod tāāāādu fīlingu, ka publiskus komplimentus nemaz neprasās. Varbūt no savējiem, pašiem tuvākajiem, bet tos sajūsmas saucienus es iegūstu mājās.

P.P.S. – lai nav nekādu pārpratumu, šis raksts nav nekādīgi sponsorēts. Es abas šīs lekcijas/nodarbības apmeklēju, pati maksājot pilnu piedalīšanos summu.

Laura

TEV VARĒTU PATIKT

PADALIES ARĪ TU

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

20 Komentāri

  1. Atbildēt

    Elīna

    26 jūnijs, 2019

    Liels paldies par rakstu! Ļoti patika teikums, ka tas nekas, ka mamma nemāk, mamma iemācīsies. Tik ļoti pieķēros šim teikumam, jo parasti jau tā ir, ka tikai pasakam- es nemāku, bet, pasakot bērnam, ka mamma iemācīsies, pašam bērnam var radīt vēlmi un rādīt piemēru, ka jebkurā vecumā var mācīties un iemācīties.

    • Atbildēt

      Laura

      27 jūnijs, 2019

      jāāāā, mums bērns ir atnesis ļoti daudz šādu sajūtu. Ja es teikšu, ka nemāku, mans bērns būs ieradis, ka tā ir normāla atbilde. Tā bērni aši paņem no mums, ka visu ko nemākam.

  2. Atbildēt

    Diāna

    26 jūnijs, 2019

    Hei, raksts tieši laikā! Arī es ilgi iekšēji nobriestot, gada sākumā sāku mācīties spēlēt kokli. Pirms tam savā dzīvē nevienu mūzikas instrumentu nebiju pat rokās turējusi, kur nu vēl spēlējusi. Es vienkārši ieklausījos savās iekšējās sajūtās un vēlmēs, un uzdrošinājos riskēt. Mācību process nav viegls, bet sajūtas ir fantastiskas, kad izvilini no kokles mūzikas skaņas! Ar kokles spēlēšanu esmu arī uzdrošinājusies dziedāt, un šogad Līgo vakarā varēju bez stresa un kaunēšanās uzsākt pirmā dziedāt Līgo dziesmas.

    • Atbildēt

      Laura

      27 jūnijs, 2019

      Cik iedrošinoši un forši ir lasīt šādus komentārus! Paldies 🙂

  3. Atbildēt

    Marija

    27 jūnijs, 2019

    Malacis! Es nedziedu kopš pirmās klases, arī visās kopdziedāšanās tikai plātu muti. Bet pirms pusotra gada aizgāju pie Danas Indānes uz iekšējās balss atvēršanas kursiem (man neraksturīgi ezoterisks nosaukums vien). Kopš tā laika vismaz bariņos un svētkos vairs nekautrējos. Balss jau nekļūst skanīgāka, bet iemesla sev liegt kopā dziedāšanas milzu prieku gadiem ilgi nebija nekāda!

    • Atbildēt

      Laura

      27 jūnijs, 2019

      Ar nevarēšu mēs atņemam sev iespēju kaut ko piedzīvot – vai nu kaifu, vai mācēšanu vai, kā tev, kopābūšanu 🙂

  4. Atbildēt

    Laura

    27 jūnijs, 2019

    Paldies par šo rakstu! Es atkal esmu no tiem, kas, šķiet, nekad nebeigs sākt mācīties visu jauno, ko nemāk, māk vai vienkārši grib mācēt. Dikti pieķēros domai, ka nevajag sākt ar visu sarežģīto, jo tieši tā es sev uzdzenu stresu – es gribu, sākot mācīties, visu jau mācēt. Un tad ņemu pa pilnu programmu mācīšanos. Jāiemācās pateikt sev – ņem to visu vieglāk.

    Manā to learn listā tagad ir: norvēģu valoda (esmu sākusi), atsākt klavieres, iespējams ģitāra, floristika pašai sev, uzacu korekcija, stilista skola, illustrator, adobe premiere, frizūru veidošana, hah, un tā es varētu turpināt. Kā pabeidzu vienu, sāku ko citu!

    • Atbildēt

      Laura

      27 jūnijs, 2019

      Kas pa sarakstu!! Malacis 🙂

  5. Atbildēt

    Liene

    27 jūnijs, 2019

    Tik superīgi! Piekrītu, ļoti, ļoti.. kādu laiku atpakaļ piefiksēju, ka neesmu ar dzīvi apmierināta. Nu tā, ka galīgi ne, un pašai besī. Sāku domāt, ko es daru, nedaru kā agrāk un sapratu, ka neradu un neatpgūstu jaunas lietas. Tas ir tik forši! Starpcitu, ja kursi pa tālu vai nevar atrast tādus, kādi interesē, iesaku visiem apskatīt skillshare.com (ir arī citas platformas, bet šī, manuprāt, tāda radošuma meka 🙂 ). Ļoti plašs un dažāds kursu piedāvājums, sākot ar zīmēšanu, beidzot ar biznesa plāna sastādīšanu. Angliski. Lai top un vairojas!

    • Atbildēt

      Laura

      27 jūnijs, 2019

      Mums abiem arī ļoti patīk skillshare! Daudz neesam mācījušies tajā vidē, bet vieta lieliska 🙂

  6. Atbildēt

    Līga

    27 jūnijs, 2019

    Man ir ļoti līdzīgi ar dejošanu – mācos pie Līgas Libertes viņas lieliskajā deju teātrī. Tas, ko var iegūt Līgas nodarbībās, ir daudz vairāk par iemaņām kustēties. Viņa kā skolotāja ļoti iedrošina ikvienu – arī pilnīgu iesācēju kā mani, un ar savu attieksmi pret dejot gribētājiem riktīgi stiprina pašapziņas mugurkaulu. Bet tas nenozīmē, ka ir viegli 🙂 Tāpat sevi visu laiku jāpārvar un jāpaplašina sava komforta zona. Lēmums mācīties 40+ gadu vecumā dejot un baudīt procesu (nevis fokusēties uz mērķi, ka es kādu dienu varētu būt baigi labā dejotāja!) ir viens no maniem labākajiem lēmumiem ever.

    • Atbildēt

      Laura

      27 jūnijs, 2019

      Līgas nodarbības ir arī manā sarakstā! Paldies, ka atgādināji 🙂

  7. Atbildēt

    Rasa

    27 jūnijs, 2019

    Es no kāds 5.klases biju pārliecināta, ka vienkārši esmu tizla un nekad nespēšu ne piepumpēties, ne noskriet sprintiņu, neko! Tagad, kad man ir savi 30+ un es esmu pākrāpusi šai barjerai pāri, varu visu – pat pievilkties! Eju pie trenera un mācos, mācos, mācos. Iekšēji ik pa brīdim padomāju par to, cik ļoti daudz būtu sev aiztaupījusi iekšēju skumju, ja sporta stundu sistēma būtu sakārtota tā, lai bērniem nevis būtu jāizpilda normatīvi, bet jāizprot viņu ķermeņa iespējas, padarot tos funkcionālus un maksimāli ilgtspējīgus. Bet! Katram mākonim zelta maliņa – savu pieredzi es varu likt lietā, audzinot bērnus 🙂
    Man vispār ļoti palīdz savas spējas apzināties tie mirkļi, kad atgādinu sev – paga, paga, mēs dzīvojam sistēmas rāmī. Kā es domātu / justos / rīkotos ārpus tās? Un pēkšņi tas mākslīgais kauns “ko nu es savos 30+ gados iešu mācīties šūt / zīmēt / spēlēt tenisu / spēlēt ģitāru” kaut kur nozūd.

    • Atbildēt

      Laura

      3 jūlijs, 2019

      Baigi smuki uzrakstīji! Paldies 🙂

      Par sporta stundām runājot, manā pieredzē arī nav nekāda atkāpšanās no normatīviem, bet skatos uz savu māsu, kas māca sportu skolā, un vienkārši no laimes spiedzu, jo viņa tieši tā arī dara. Normatīvus liek malā un mēģina dabūt katra bērna interesi. Meklē iespējas, kā uztaisīt sportu interesantu un pieejamu visiem. Un tie, kas piedalās, arī dabū labas atzīmes 🙂

  8. Atbildēt

    Marija

    27 jūnijs, 2019

    Pašlaik studēju mākslu un nesaprotu izteicienu – “neprotu zīmēt”! Neproti – iemācies! It kā visi tie, kas to māk to nebūtu mācijušies. Manuprāt šis uzskats, ka zīmēt vienkārši daži cilvēki māk un daži nemāk iespaido arī to, ka ļoti bieži mākslinieki par savu padarīto darbu nesaņem pienācīgu atalgojumu, jo citiem šķiet – tas tak tev nāk tik viegli! Nē – mācēt zīmēt ir ilglaicīgs darbs, kuru jāpraktizē katru dienu vairākas stundas.

    • Atbildēt

      Laura

      3 jūlijs, 2019

      Tieši šo sajūtu es tagad kultivēju – ņemu un mācos 🙂

  9. Atbildēt

    Eva

    27 jūnijs, 2019

    Es nemācēju gatavot un tad man vienkārši apnika, ka cilvēki par mani mēdza tā skeptiski novilkt: “Ā, pareizi, Tu taču negatavo….”. Iedomājos, ka tā taču nav nekāda raķešzinātne. Apmēram gadu veltīju gatavošanas prasmei, regulāri gatavojot vakariņas un apgūstot klasiskās receptes, kuras man garšo un biju iedomājusies, ka man ir jāzina. No pilnīgas negatavotājas esmu iemācijusies ļoti garšīgi pagatavot ēdienu ikdienai. Svētku reizēm gan atstāju iespēju profesionāļiem, jo gluži vienkārši gatavot man tomer ne pārāk patīk. Sākumā stingri turējos pie receptes, jo improvizēšanas izjūtas man nav un improvizejot varu visu tikai salaist dēlī. Ar laiku jau pat nelielu improvizāciju sāku pieļaut. Sajūta katru reizi, pagatavojot savai ģimenei vakariņas, ir fantastiska.

    • Atbildēt

      Laura

      3 jūlijs, 2019

      Man šo sajūtu gribas kādu dienu ielaist sevī, jo arī es negatavoju.. Lēnām briestu mācīties un vienkārši sākt darīt 🙂

  10. Atbildēt

    Laura

    27 jūnijs, 2019

    Lasot Tavu rakstu, es sāku domāt par saviem nemāku. Un sapratu, ka līdzīgi kā Tu, pati vien tos sev esmu sakrāmējusi virsū. Tieši tā salīdzināšanās ar citiem, kuriem sanāk viss. Jā, arī man pamatskolā bija klasesbiedrene, kurai padevās viss, izņemot sports. Taču pat sportā viņai par centību ielika labāku atzīmi, nekā man, kaut bija labāks rezultāts. Skolotāja man teica, ka es varot labāk. To varēja iztulkot sev par labu, bet es to pieņēmu, ka man viekārši nesanāk. Tikai salīdzinoši nesen esmu iemīlējusi sportu, skriet un vispār kustēties vairāk par ikdienas vajadzībām.
    Visi “māku” nāk tikai ar laiku. Cik nu kuram tas apziņas slieksni augsts, lai pārlaistu uz “māku” pakāpienu. 🙂 Paldies par vielu pārdomām! Kārtējo reizi – ļoti vērtīgi!

    • Atbildēt

      Laura

      3 jūlijs, 2019

      🙏🏻❤️
      Ja manas pārdomas var iedot vēl kādam pārdomas, es tikai par to gavilēju!