ATPAKAĻ
        MENU

        Kopš mūsu dzīvē ir minimālisms, mēs patiešām daudz mazāk izšķiežam naudu, mazāk pavadām laiku veikalos un mazāk strīdamies, bet tas nav viss. Minimālisms, kā jebkura kustība, ir piepildīta ar cilvēku nostāstiem, mītiem, aizspriedumiem un arī laimes stāstiem. Un tam visam pa virsu nāk tas, ka mums katram ir tendence visu izlaist caur savu aci, tas ir, mēs personificējam un daudz uzdodam jautājumu “kā būtu, ja tas būtu es?”. Šoreiz gribējās uzrakstīt par minimālismu ne tikai no mūsu skatu punkta, bet arī citu, izmantojot dažus mītus, lai izskaidrotu šīs filozofijas ideju. Tādā veidā apstāstot, kas tas minimālisms ir un kas tas patiesībā nav.

        Sāksim mēs ar mītiem, caur kuriem domu būs nodot visvienkāršāk. Tie jau neesat tikai jūs, kas tā padomā. Tādi paši bijām un šad tad esam arī mēs paši. Arī mums iešaujas prātā kāds stereotips par tēmu, kuru pēc tam pat grūti ir uztvert. Lai vai kā, ceram, ka šīe mīti palīdzēs paskatīties uz minimālismu caur minimālistu acīm.

        MĪTS #1: minimālisti izmet visu savu iedzīvi

        Minimālisti regulāri revidē un patiešām atsakās no ļoti daudz lietām mājās, bet tā, ka izmetam visu, gluži nav. Šo gadu laikā mums ir bijušas vairākas ģenerālās tīrīšanas, kad uz Otru Elpu aizvedam vairākas kastes ar mantām. Pēdējā bija pagājušo nedēļ. Jā, mums atkal bija piepeldējušas nevajadzīgas mantas, kaut kas bija palicis nelietots un beidzot saņēmāmies iziet cauri divām lielām, sentimentu piepildītām kastēm. Ja darītu, kā mīts saka, mēs nekam cauri nebūtu gājuši, un brutāli mestu visu ārā, bet tā īsti nav. Mēs mantu šķirošanai dodam laiku un vietu, un meklējam iespējas “aprunāties” ar katru lietu, lai saprastu, vai tai vēl ir vieta mūsu mājā. Pamatā mūsu noteikumi ir vienkārši – lietām jābūt mīļām un īpašām, tām patiešām jāpatīk, tām jāiet apritē (tātad jāizmanto) un tām ir jāstrādā. Jūs būsiet pārsteigti, cik daudz lietu patiesībā neiziet cauri šai kontrolei. Mēs nemetam ārā VISU savu iedzīvi, mēs tikai atbrīvojamies, kas, mūsuprāt, kļuvis lieks. Mēs neatstājam n-tos virtuves katlus, džinsas, kuras vilksim, kad nometīsim cik-tur-tos kilogramus, un urbi, kurš nestrādā. Vai nu mēs meklējam veidus, kā to lietu varam izmantot, vai nu tai ir laiks meklēt jaunas mājas.

        MĪTS #2: minimālisti nepērk neko jaunu

        Minimālistiem ir atļauts iet veikalos. Viņi drīkst pirkt lietas un priecāties par pirkumiem, tik tas notiek tā lēnāk, apzinātāk, ar lielāku pielikto domu. Minimālisti droši vien reti veic spontānus pirkumus, bet sakrāt naudu un iegādāties labu blenderi, kas kalpos ilgus gadus, nav nekas slikts un neatļauts. Minimālistiem ir raksturīgi pirkt tikai to, kas patiešām ir nepieciešams un kalpos vēl ilgi, tāpēc mēs droši vien nepirktu piedspadsmito kurpju pāri, kas izskatās tieši tāpat kā desmit citi. Minimālisti meklētu iespējas, kā pardot tās četrpadsmit kurpes un kā iegādāties divas vietā. Tieši tādas, kādas patīk, vajag un atbilst viņu kvalitātes kritērijiem.

        MĪTS #3: minimālisms un taupīgums ir sinonīmi

        Ja jūs pārklausītos manu un Anda sarunu par kaut kā iegādi, jums varētu ienākt prātā, ka tie gan ir tādi kapeiku skaitītāji, bet tā īsti nav. Minimālisms noteikti var palīdzēt kļūt taupīgākam, bet taupīšana nav minimālisma galvenais mērķis. Taupīgs ir tāds, kas veic savas izvēles tikai, lai taupītu naudu, bet minimālists vairāk domās par saviem resursiem un telpu, pērkot jaunu lietu. Mums nav mazsvarīgi, kur aiziet mūsu nauda, jo pavisam vienkārši mēs paši to esam pelnījuši. Mēs uz naudu vairāk skatāmies kā uz resursu, ko patērējam. Lai nopelnītu naudu, mēs tērējam savu laiku un enerģiju, un mēs esam palikuši diezgan strikti to tērēšanā. Ja naudu var sapelnīt, iztērēt un atkal sapelnīt, tad ar laiku un enerģiju tā īsti nav. Ja minimālisti kaut kur ir taupīgi, tad tie noteikti varētu būt šie divi resursi. Un tad vēl klāt nāk telpa, kurā dzīvojam. Tā mūs var vai nu motivēt un iedvesmot, vai likt justies sliktāk. Kad iegādājamies jaunu mantu, mēs vairāk koncentrējamies nevis uz naudas tērēšanu, bet to, kā šī jaunā lieta liek mums justies. Ja mēs to redzam savā ikdienā, tad lai notiek!

        MĪTS #4: minimālisms padara tevi garlaicīgu

        Minimālisms bieži asociējas ar vienveidīgu apģērbu, baltām sienām un garlaicīgām skandināvu tipa mēbelēm. Mums pašiem gaišas telpas ar minimāla daudzuma vienkāršām mēbelēm ļoti iet pie sirds, bet minimālismam tādam nav jābūt. Minimālisms var būt košs un krāsains, un ļoti dizainisks, tik svarīgi, ka telpā nav nekas lieks. Lieks tava paša gaumei un izvēlei, ne citu acīm. Jā, mūsu māja citiem cilvēkiem liktos pilnīgi tukša, bet mums pašiem tā dod ļoti foršas sajūtas. Ja tev enerģiju dod sarkanas sienas un Meksikāņu krāsas paklājs, tad lai notiek, tik skaties, ka tās lietas tev ir nepieciešamas un rada prieku. Tas pats attiecas uz apģērbu – tavai garderobei nav jāsastāv no gaiši zilām džinsām, baltām botiņām un ādas jakas (kaut gan man pašai tā ļoti patīk). Tavs skapis var būt piepildīts arī ar krāsām, rakstiem un interesantiem piegriezumiem, tik jāskatās, ka tās drēbes patiešām tiek izmantotas un rada lielu prieku. Diezgan vienkārši.

        MĪTS #5: minimālistiem nevar būt hobiju vai kolekciju

        Ja tevi laimīgu dara liels, sienas izmēra skapis, piepildīts ar grāmatām, tad tavās mājās tādam ir vieta. Ja tev patīk gleznot, tad otām, krāsām un terpentīnam tavā mājā ir vieta. Minimālisms neliedz nodarboties ar hobijiem un kolekcionēt lietas, tik svarīgākais jautājums, kurš ir jāuzdod – vai tas patiešām dod lielu prieku? Es esmu aizrāvusies ar skicēšanu, un manās mājās ir ūdenskrāsas un tinte, papīrs un otiņas. Vienīgais, ko es šobrīd mācos – nepirkt pilnīgi visu, ko sagribas veikalā, kā es to esmu darījusi ar visiem saviem iepriekšējiem hobijiem. Es iegādājos pašu pamatiņu un mācos ar to iztikt. Un tikai tad, kad saprotu, ka kaut kas ļoti trūkst, meklēju to iegādāties. Galvenais ir neapputēt ar simts un vieniem hobijiem, kuri gaida labākus laikus, un grāmatām, kuras nešķirstās jau piecus gadus. Tad gan ir vērts izskatīt, vai mājās stāvošais hobijs gaida savu uznācienu vai to jau ir beidzis.

        // mazāk patiešām ir vairāk

        Mani kādreiz ļoti mulsināja šis izteiciens, jo kā tad tas var būt? Mazāk naudas nu nekādi nav vairāk naudas. Bet minimālisms man ir ļāvis ieskatīties un pieredzēt, kā šis sakāmais jūtas dzīvē. Minimālismam tiek pārmests, ka tā ir nabaga domāšana, ka visu laiku mēs vārāmies, kā vajadzētu visu samazināt, un šur tur jau patiesība ir. Mantas patiešām paliek mazāk, arī nauda tērējas mazāk, mazāk gribās strīdēties un dalīt mantu. Bet uz minimālismu var paskatīties arī no otras puses – kā man paliek vairāk? Mazāk tērējot naudu sīkumos un mirkļa iegribās, mums parādās vairāk iespēju ieguldīt naudu dārgākās, kvalitatīvākās mantās. Mazāk staigājot pa veikaliem, mēs daudz vairāk pavadām laiku kopā kā ģimene un daudz vairāk braucam dabā. Mazāk domājot par to, ko vajag vai varētu vajadzēt nopirkt, mēs vairāk lasām grāmatas, tiekamies ar draugiem. Mēs patiešām ticam (un izjūtam), ka minimālisms mums ir iedevis daudz vairāk. Vairāk prieka, vairāk pieredžu, vairāk miera, dabas, kustības un meditācijas. Mums ir vairāk laika kopā, vairāk gaisa telpā un vairāk kārtības un tīrības. Mums ir mazāk mantu, jā, bet mums patiešām ir daudz, daudz vairāk (mums) svarīgāku elementu dzīvē.
        Pavisam vienkārši – minimālisms ir nevis par to, kas un cik daudz tev pieder, bet tas ir dzīvesstils, kurā mācies atrbīvoties no liekā. No liekajām mantām, liekajiem darbiem un iespējams arī liekajiem cilvēkiem. Minimālisms ir par tīrību mūsu telpā, sabiedrībā un galvā. Izklausās smuki, ne?
        Mēs esam izgājuši cauri dažādiem minimālisma posmiem. Sākumā visu vajadzēja perfekti, tad padzīvojām telpā, kas bija mazliet par tukšu, tad taustījāmies un meklējām savu risinājumu līdz atradām. Šobrīd mums ir maz mēbeļu, bet ir parādījusies māksla pie sienām. Mums ir pa kādai krāsainākai vai interesantai drēbei. Mēs plānojam nopirkt paklāju. Mēs esam atraduši savu “sweet spot” šajā kustībā, kas dod daudz miera, kārtības un pārliecības par sevi un savu telpu. Ar šo rakstu ļoti gribējās parādīt minimālisma cilvēcīgo pusi, jo aiz katra minimālista stāv cilvēks, viņa telpa un viņa izvēles. Mums katram ir savs ceļš ejams, bet minimālisms patiešām nav tik melns, kā to mēdz mālēt. Kādas jums ir attiecības ar minimālismu? Varbūt tādas nemaz nav? Bet varbūt tās ir palikušas neveselīgas un traucējošas? Pastāstiet, mēs gribam dzirdēt 🖤
        6 COMMENTS

        Es neprotu izvērtēt savas vajadzības:-))) Laiku pa laikam saņemos un iztīru drēbju skapi – parasti pavasarī, iestājoties siltākam laikam, un rudenī, kad jāliek nost vasaras apģērbs. Un tad sākas dārza darbi un es atceros to veco blūzi un vecās bikses, kuras tagad tik ļoti noderētu. Un ziemā – kā man būtu noderējis tas svītrainais krekls, lai varētu pārģērbties par pirātu lēdiju draugu rīkotā karnevālā. Tā nu es cīnos … paldies jums abiem par iedvesmu!

        Ļoti interesants raksts. Domāju, ka nepastāv stingra robežliīnija, kas ir minimālisms un kas nav. Izskatās, ka es kopš dzimšanas esmu minimāliste, bet šo terminu uzzināju tikai tad, kad sāku sekot jūsu aktivitātēm. Apzināti nepiekopju šo dzīvesveidu, bet manās mājās ir 4 šķīvji un 4 bļodiņas – katram pa vienam. Vairak nevajag, lai nekrājas netīro trauku kaudzes. 😀 Man ir tieši viens kurpju pāris, jo nepatīk staigāt pa veikaliem. Vispār neatceros, kad pēdējo reizi pirku kaut ko citu izņemot pārtiku vai biļeti uz pasākumu. Kāds teiks, ka tas ir ekstremāls minimālisms, taču man tā patīk. Un noteikti arī manās mājās ir vairākas lietas, no kurām mierīgi varētu atbrīvoties. 😉

        Esmu vēl ceļā uz savu minimālismu. Daudz nevajadzīgas un nemīlamas lietas jau ir atradušas citas mājas vai izmestas ārā. Jūtu, ka lielāko minimālisma revīziju prasa vēl mana darba telpa. Tā kā šuju jau padsmit gadus, tad tur ir arī audumi, kad ir pirkti pirms gadiem 10, bet tā arī nav lietoti. Šo telpu noteikti lieku plānā sakārtot, jo to mantu pārpilnība noteikti laupa man mieru. Jāsaka, jums paldies, jo šo pāris gadu laikā, kad sekoju jums, klāt nāk tikai piederumi un audumi, kas patīk un tiek izmantoti. Turpmākās pirkumu izvēles arī ļoti pārdomāju un daudzām lietām un arī plāniem saku nē.

        Es nāku no mājām, kur vienmēr bijis ļoti daudz mantu. Neiedomājami daudz. Katru dienu tu vari atklāt kaut ko jaunu, jo vecāki krāja visu mājās. Un māja ir liela. Un pagalms liels. Man kā bērnam šī daudzveidība bija vesela pasaule. Te mēs spēlējām bibliotēku, te kāpelējām pa tēva dzelžiem, te uzkāpām bēniņos, kur var skatīties simtiem dažādu veco žurnālu, izvilkām no skapjiem vecas monētas, sīkumiņus. To pat nevar aprakstīt, cik daudz tur visa bija. Bēniņi arī laukos bija mana paradīze, jo tur bija viss…
        Tāpēc es izaugu ar tādu sajūtu, ka minimālisms samazina manas iespējas. Tāpēc mani pievelk dators, jo te atkal internetā var iegrimt šajā plašumā, kas bija manās mājās.
        Tagad es dzīvoju ļoti minimālistiski. Bet tas man sanāk tāpēc, ka visas mantas dzīvo vecāku mājās, un es paņēmu tikai to, kas tagad nepieciešams. Es jūtos ļoti brīvi un labi, bet ir tāda sajūta, ka manam bērnam nav ko darīt . 😀

        Nu, pēc šī izlasīšanas, varētu teikt, ka esmu īstena minimāliste. 😄 Kaut gan manās mājās ir ļoti daudz lietu, tās rada prieku, drošības sajūtu un ir vajadzīgas vai nu man vai kādam citam no ģimenes vai arī tūlīt pēc gada vai diviem būs nepieciešamas kādam no bērniem. Kamēr zinu, kur kas stāv, tie ir mani resursi, kas taupa manu laiku un nervus. Pēkšņi vienam uz rītdienu vajag Anšlavu Eglīti, otram plastilīnu, trešajam cimdi noplīsuši… Zinot, ka uz veikalu tieku ne katru dienu un apzinoties, cik vispār daudz laika un nervu resursu prasa ātri atrast un nopirkt kautko ļoti konkrētu, es ar savu “noliktavmāju” riktīgi ietaupu. Atrodu līdzsvaru, izdzīvošanas veidu savā dzīves īstenībā. Nekad nebūtu domājusi, ka to var nosaukt par minimālismu.

        Jā, minimālisms galigi nenozīmē tukšu māju ar vienu mēbeli 🙂

        KOMENTĒT

        Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *