ATPAKAĻ
        MENU

        Ziniet kā es sevi mīlu? Ar šocenēm, čipšiem, dāvanām, trulu seriālu skatīšanos un dažreiz ar vīna glāzi. Es zinu, ka citiem ir fails, ka mīlēt nozīmē patiešām parūpēties par sevi, bet man īsti tāda nav. Vismaz ne tādā izpratnē, ka mīlu un patiešām padaru kaut ko vērtīgu sev. Šodien bija saruna ar draudzeni, kura teica, ka viņa mīl sevi, neapēdot to saldo, balto miltu bulciņu. Viņa tādā veidā parūpējas par savu veselību un mīl sevi. Es gan ne – es mīlu, nopērkot, aizvedot un apēdot to bulciņu. Tas lika man padomāt. Kārtējo reizi paskatīties uz mehānismiem, kurus izmantoju, lai nodzivotu savu dzīvi. Un arvien vairāk es nonāku pie tā, ka daļu no mehānismiem ļoti labprāt mainītu, lai man ir foršāka un veselīgāka dzīve. Un ne tikai. Negribētu, lai šāds sevis palutināšanas mehānisms pārmantojas manam bērnam, kas redz, ka mammīte rij končas, kad patiesibā nāk raudiens.

        Uzreiz jau jāsāk ar to, ka es nedomāju, ka uzēst bulkas un izdzert glāzi vīna ir šaušalīgi un nopeļami. Es vairāk domāju par to, kad un kāpēc es pēc tām lietām sniedzos? Vai es to daru, jo vienu dienu vienkārši sagribējās, vai tomēr tāpēc, ka man ir bijusi baigi grūta diena? Tā ir diezgan smalka, bet ļoti nozīmīga nianse, par ko arī paturpināšu šajā ierakstā.

         

        Neveselīgā palutināšana

        Es nezinu, kad tas ir sācies, bet man tā ir bijis vienmēr. Kad ir skumji, es sniedzos pēc “kaut kā garšīga”, kā es saku. Andis pie šīs kategorijas var pieskaitīt arī desmaizi, bet es ne. Man “kaut kas garšīgs” ir salds un trekns, un negausīgs. Jo vairāk, jo labāk. Tā es no nevainīgas kūciņas apēšanas skumjā brīdī esmu nonākusi līdz emocionālai ēšanai, par kuru vienu rakstu jau blogā uzmetu. Es to esmu apzinājusies, bet tas nenozīmē, ka arī veiksmīgi izskaudusi. Pavisam nesen piedzīvoju ļoti stresa piepildītu laiku, kamēr gatavojos TEDx runai, kas beidzās ar ikvakara šokolādes notiesāšanu. Sapratu, ka tādos lielos bezspēka momentos mans gribasspēks ir nespējīgs, un es padodos savai atkarībai apēst savu nogurumu.

        Bet šoreiz ne tikai par to. Šoreiz gribas pieskarties kopējai sevis palutināšanas sistēmai, kas mums ikkatrā dzivo. Man ir draugi, kas sevi lutina ar zaļajiem smūtijiem. Arī tādi, kuri apbalso sevi ar sportiņu vai masāžu. Es šos visus daru tikai tad, kad esmu pie pilnām baterijām vai pie pilnīga kraha. Šobrīd esmu tuvāk tam kraham, kas atkal mani novedis pie šī jautājuma uzdošanas. Kas tā par lietu, ka savu ķermeni tā necienu, ka pildu to ar s*diem un guļu dīvanā pie datora?

         

        Jauni mehānismi

        Es katru reizi šajā pozīcijā saprotu, ka jāveido jauni mehānismi. Protams, to ir vieglāk apspriest kā izdarīt, bet es cenšos. Jaunus mehānismus nav nemaz tik viegli dabūt sistēmā. Visu laiku rokas un kājas slīd uz to pusi, kas ir pazīstama, jo mūsu smadzenēm tā esot vieglāk. Tā, lai mēs netērētu savus resursus, visu laiku pieņemot jaunus lēmumus, mūsu smadzenēm patīk atkārtojums, tāpēc mēs visu laiku darām vienu un to pašu. Pat tad, kad apzināmies, ka tā varbūt darīt nevajadzētu.

        Bet es arī ticu, ka ar katru pamanīšanas reizi es pienāku tuvāk kaut kādam iespējamam risinājumam. Šoreiz es atkal vairākas nedēļas normāli neesmu ēdusi, esmu slinki kustējusies, dzērusi daudz par maz ūdeni un dabā esmu bijusi gandrīz nemaz. Viss, kas patiesībā uzpilda manas baterijas, nav noticis. Bet es atkal to piefiksēju un gribu šo to mainīt.

        Nu, pirmkārt, es, runājot ar to pašu draudzeni, beidzu ēst bulciņu un atstāju to pusapēstu. Pirmais solis izdarīts, vai ne? Otrkārt, es esmu izveidojusi mazas sistēmas, kas man strādā jau vairāk kā pus gadu, kas nodrošina, ka es kaut mazliet, bet tomēr parūpējos par savu ķermeni (par tām nākamajā sadaļā). Un, treškārt, es rakstu šo rakstu un dzeru kārtīgu puslitra glāzi ar ūdeni. Es uz kaut kurieni kustos, vai ne?

         

        Meditēt ik dienu jeb izaicinājums #meditetmieram

        Mēs lielākā daļa droši vien būsim kaut kur dzirdējuši, ka meditācija ir ļoti vērtīga. It īpaši tiem, kas sevi redz kā trauksmainos tipus, tas ir, es pati. Manas attiecības ar meditāciju ir bijušas ļoti kalnainas. Mums ir bijuši labie laiki, bet ir bijuši laiki, kad vispār ilglaicīgi neredzamies. Šobrīd mēs tiekamies gandrīz katru dienu pa bišķītim, uzturot noturīgas un veselīgas attiecības.

        Par paradumu veidošanu kādu citu reizi, bet viena no galvenajām niansēm jauna ieraduma veidošanā ir tā, ka ir jānosprauž tāds mērķis, kas ir izdarāms. Nevis tāds, kādu mana perfekcioniste vēlētos sasniegt, bet reāli izdarāms, skatoties uz manu dzīvesveidu un kalendāru. Tad, nu, jūsu priekšā liekam izaicinājumu #meditetmieram, kurā aicinām piedalīties tieši šomēnes. Kāpēc paņemt trakāko gada mēnesi? Tāpēc, ka saspringtākais laiks ļoti iespējams ir pats labākais, kad sākt darīt šādas lietas. Kaut kā tas miers mūsos ir jākultivē, vai ne? Un kāpēc atkal gaidīt janvāri jauniem ieradumiem?

         

        Tātad, izaicinājums ir sekojošs:

        ▹ izprintē decembra kalendāru, lai varētu atzīmēt savu progresu;

        ▹ atrodi iespēju vismaz 5x nedēļā apsēsties uz 5minūtēm un pameditēt;

        ▹ atzīmē katru dienu, kad esi pameditējis;

        ▹ tā darām visu turpmāko mēnesi, lai nomierinātu sevi pat vistrakākajās decembra dienās;

        ▹ izaicinām draugus, radus, mīļos un visus pārējos, lai mēs tādi “miera ķērāji” vairāk;

        ▹ ja gribas vairāk dzirdēt no mums par šo izaicinājumu, noskaties Facebook video, kurā visu kārtīgi izklāstījām.

         

        Svarīgi!!

        Meditēt nenozīmē sēdēt lotosa pozā ar pilnīgi tukšu, bezdomu galvu. Meditēt var ļoti dažādi, bet galvenais process ir piefiksēt, ka domas domājas, un tās palaist prom, atgriežoties pie sevis. Patiesībā vislielākais ieguvums no meditācijas ir nevis tukšā galva, bet tā “atgriešanās pie sevis”.

        Mēs iesakām darīt pavisam vienkārši. Apsēsties ar taisnu muguru, abas kājas uz zemes (vai var kādā lotosa vai puslotosa pozā), aiztaisīt acis un 5 minūtes vienkārši pasēdēt un koncentrēties uz elpu. Kad domas šaujās pa galvu, bez nosodījuma tās palaižam un atgriežamies pie savas elpas vērošanas. Viss. Nekāds trakums, jo tas ir izdarāms visiem. Pat mums, kas konstanti par kaut ko domā!

        x x x

        Lai gan man ne vienmēr sanāk atcerēties sevi mīlēt pa īstam, es mācos. Es nevis uzticos savam gribasspēkam, kurš, maita, ne vienmēr ir ar mani, bet veidoju sistēmas, kuru ietvaros vienkārši un sistemātiski par sevi rūpējos. Ja uzceltu mērķus kā mājas, droši vien jau sen meditāciju būtu metusi pie miera. Bet šis mehānisms, kurā mērķis ir reāli izdarāms arī mūsu dzīvesveidā, man ir strādājis jau 6 mēnešus. Andim jau gadu. Tā kā nebaidīšos teikt, ka šajā tehnikā kaut kas patiešām ir!

        Kurš pievienosies mūsu izaicinājumam #meditetmieram? (vilcienā var lekt jebkurā mirklī; pat tad, kad šķiet par vēlu)

        Ja tu jau laiku meditē, padalies komentāros ar visiem saviem “tips&tricks” un ieguvumiem. Domāju, ka tāda iedrošinoša komentāru sadaļa ļoti palīdzētu kādiem šaubīgajiem arī pamēģināt 🖤

        13 COMMENTS

        Paldies, ļoti aktuāla tēma tieši tagad! Man izdodas, bet ar mainīgiem panākumiem. Svarīgākie priekšnoteikumi ir vienatne un klusums! Man nav noteikta diennakts laika, kad to daru, reizēm arī naktī, kad domas neļauj aizmigt.

        Man Headspace aplikācija palīdzēja uzsākt regulāru meditāciju. Joprojām neesmu atradusi veidu, kā to darīt no rītiem, jo es pat daudz atslābinos un ja vien pēc tam neguļu – esmu samīcīta 🙁

        Es mēdzu pēc rīta meditācijas iziet paskriet. Tas šad tad palīdz pamosties, ja meditācijā uznāk baigais miegs 🙂
        Bet, ja tu saproti, ka miegs pēc meditācijas ir laba lieta, tad meditē vakaros. Būs labāks nakts miers.

        Brīnišķīga tēma un ļoti aktuāla tieši šomēnes, trāpīts desmitniekā. Apzināti meditēju nepilnu gadu, ar pauzēm. Kādā podkāstā par meditāciju reiz saklausīju daudzas labas domas, te dažas no tām (man palīdzēja tieši izpratnes ziņā). 1. Uzsākot meditēt poza nav svarīgākais (ja vien nesākat ar “intensīvajām”, specifiski elpošanas meditācijām), galvenais šo laiku pierast pavadīt mierā ar sevi, kaut vai guļus, tupus pozās u.tml. 2. Kad domas meditācijas laikā kaut kur aizklīst, to sev nepārmest (un nepadoties), tas notiks un noteikti. Jo tieši par to ir šī praktizēšana- apstāties, apzināties, mēģināt vēlreiz. Jeb- ja pamanām, tas jau ir sava veida mērķa sasniegums. 3. Šī ir ļoti personīga pieredze, iespējams ne visiem, bet man sākumā palīdzēja tieši “guided” jeb vadītās meditācijas (izmantoju bezmaksas aplikāciju “Insight timer”, kur to ir daudz un labas, arī Tara Brach podkāstu). Tikai pēc vairākiem mēnešiem nonācu līdz tam, ka papildus stimulus nevajag, pietiek tikai ar vieglu fona mūziku, gongu skaņām utt. Domāju, ka tas tāpēc, ka no mūsdienu ātrā un bez-paužu skrējiena nemaz nevar tik vienkārši apstāties un hops, būt klusumā. Vajag to brīdi, kad līdzīgi kā pēc sporta skrējiena, sākotnēji pārejam lēnākos, bet soļos un tikai tad- nesoļojam. Analogi: troksnis – nedaudz fona skaņas – un tikai tad klusums. Galvenais šajā visā- atrast savu pieeju un iet maziem soļiem 🙂

        Mūsu ieiešana meditācijā ir bijusi identiska, jo es varu teikt “jā, jā, jā” pie visiem punktiem 🙂 Arī es sāku ar vadīto meditāciju, un to izmantoju diezgan ilglaicīgi. Tas bija lielisks pirmais solis meditācijā!

        Es sevi, savukārt, nemìlu nemaz….kaut lielāko sava mùža daļu domāju, ka mìlu…Nu jau kādu laiku mācos, kaut viegli nav. Viena lieta ir teorija, pavisam kas cits- ikdiena. Ļooooti ceru iemācìties sevi mìlèt- iziet árà, atsàkt kustēties, iemācìties meditèt veidà,kas vislabāk der tieśi man, atkal sākt ēst veselìgāk…. un pats svarìgàkais- neproduktìvas domas párvērst produktìvăs, lai draudzene veģatatìvā distonija ar visu savu trauksmi…..iet “medìt citos medìbu laukos”!

        Sāc ar maziem solīšiem, maziem jauniem ieradumiem, lai veģetatīvai distonijai nav vēlmes atkal iesmērēt sejā, ka nekas neizdodas. Man pašai ļoti palīdz mērenība visos jaunajos sevis mīlēšanas paveidos 🙂

        Es uzskatu, ka miers un harmonija ir gluži kā tāds vienradzis. Izdomāts, taču realitātē nepastāv. Varam tiekties no visas sirds, bet tik un tā attapsimies ar jauniem nemieriem iekšā. 😀
        Bet gūt sev šos miera brīžus savai restaurācijai – tas gan ir svarīgi. Daudzi māk meditēt caur jogu. Es nemāku. Tas ir gluži kā iet uz sporta zāli, lai gan patiesībā var izvingroties, darot saimniecībā noderīgas lietas. 🙂 Man tā ir meditācija caur darbiņiem un pakavēšanās pie mirkļa. Iekurināt krāsniņu katru dienu un paraudzīties ugunī. Sacirst skaliņus, atnest malku. Kurināt pirtī un padzīvoties pirtī vismaz pusotru stundu. Lēni zīdīt mazo dēliņu, kopā vāļājoties. Nesteidzīgi sakārtot māju. Iedegt sveci un pagatavot ne-ātro maltīti. Dzert kafiju un skatīties pa logu. Tamborēt, adīt, šūt ar rokām. Darboties dārzā. Mazās meditācijas ar paliekošo vērtību.
        Tas ir mans veids. 🙂

        Tik ļoti skaistas meditācijas, Liene! ❤️

        Tev ir pamatīga miera osta.

        Gluži mans sakāmais! Un, jā, iepriekš pat nenojautu, ka arī bērna zīdīšana var būt tik nomierinoša!

        Man ļoti aktuāla tēma šobrīd. Aizgāju padzerties. Paldies, ka dalies.

        Es varētu biežāk pati pārlasīt savus ierakstus, lai atgādinātu izdarīt tādu vienkāršu lietu kā padzerties ūdeni. Eju padzerties 🙂

        KOMENTĒT

        Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *