ATPAKAĻ
        MENU

        Es arī esmu no tām, kas pēdējā laikā kosmētiku tikpat kā nelieto, jo mana sejas āda beidzot ir tādā stāvoklī, ka nav obligāti jānoklāj ar kārtu, lai izskatītos reprezentabli. Tomēr šad tad sejai piepalīdzu. Mazliet iedot papildus mirdzuma sejai, mazliet iekrāsot uzacis un tikai mazliet uzlikt skropstu tušu. Un nav nekas slikts ar tiem visiem mazliet, un pilnīgi noteikti nav nekas slikts, ja tas mazliet ir pāraudzis uz daudz, jo pats svarīgākais – lai mēs pašas jūtamies skaistas. Skaistas nevis citiem, bet sev. Tā, lai, ieskatoties spogulī, smaids uz sejas un gribas tai meitenei atspulgā pateikt: “Ei, tu šodien baigi labi izskaties!”

         

        * Man noteikti uzreiz ir jāpasaka, ka nav nekas slikts, ja lieto kosmētiku! Man nav nekas pret sievietēm, kas izmanto kosmētiku vienalga kādos daudzumos. Šis ieraksts ir par manu stāstu, kurā esmu saņēmusi vēlmi mēģināt dzīvot bez kosmētikas pavisam.

         

        ● MANAS SEJAS STĀSTS ●

        Tīņu gados, kad mums visiem parādījās pumpas, tādas bija arī man. Bet nekas ļoti hronisks – tik tādas hormonālas pumpas uz pieres un deniņiem. Domāju, ka to laiku pārdzīvoju gana labi, un biju iedomājusies, ka, nu, viss, pumpu ēra ir beigusies. Bet pirms vairākiem gadiem, škiet man bija 23, man sāka mesties nepatīkamas, dziļas pumpas uz vaigiem. No sākuma tam lielu uzmanību nepievērsu, pat paspēju tās pati samocīt un saspaidīt, līdz tas nonāca tādā ļoti nepatīkamā stāvoklī. Vienu dienu attapos, ka man ir pāri 20 un dzīvoju ar akūtu akni. Tie, kas nav tādu pieredzējuši, ak, es par jums tā priecājos! Akne izpaužas ļoti dažādos veidos, bet pārsvarā tās ir dziļas, cistiskas pumpas, kuras nav spiežamas un ir daudz dziļāk zem ādas. Man bija sarkanā akne, kas nežēlīgi arī sāpēja, tāpēc sejas tīrīšanas laiks nebija mans mīļākais. Mēdzu pat raudāt, cik ļoti sāp, kad vakaros un rītos tīrīju seju un uzliku krēmu.

        Tam visam nāca klāt arī kosmētikas lietošana, jo man taču bija jāiet uz darbu un kaut cik normāli jāizskatās. Jūs jau variet iedomāties, ka tas manu sejas stāvokli neuzlaboja. Un tā es biju lielajā ritenī – liku kosmētiku, lai nomaskētu sejas problēmas, un pasliktināju ādas stāvokli. Bet bez kosmētikas jutos tik kaila, tik nepasargāta. Protams, lai nesaņemtu jautājumus vai līdzjūtīgus skatienus no apkārtējiem, bet daudz vairāk slēpos no sevis. Kad uzliku tonālo krēmu, aizmirsu par savu problēmu un dzīvoju smaidīgi. Tad atnācu mājās, notīrīju seju un pavisam ātri devos prom no spoguļa, jo man nepatika tas, ko es tur redzēju. Pat izgāju vizāžista kursus, lai iemācītos nomaskēt neforšās pumpas un no tām radušās rētas.

        Izstaigāju visus smalkos kosmetologus un dermatologus. Dzēru arī vecās labās antibiotikas, tās arī smērēju uz sejas. Gāju pat pie “psihologa” runāties, kas varētu būt par lielo, dziļo cēloni, bet nekur tālāk ar to visu netiku. Tā es diezgan pumpaina nostaigāju vairāk kā divus gadus. Pēdējā dermatoloģe teica, ka varbūt man vienkārši āda ir slima un viss. Un VISS. Piedāvāja smalkas procedūras, lāzerus un vēl šo to, un ļoti priecājos, ka to toreiz neizdarīju, jo būtu palicis vēl trakāk. Draudzene ieminējās, ka viņai ir tāda īpaša kosmetoloģe, pie kuras ieteiktu man aiziet. Aizgāju, iemīlējos un, kā tagad saku, eju pie viņas kā uz baznīcu. Ir pagājuši divi gadi, uz vaigiem ir tikai vieglas rētiņas un esmu gatava atkal būt pati.

         

        ● LIELAIS, NEREDZAMAIS SPIEDIENS ●

        Patīk mums tā doma vai nē, bet mēs salīdzinām sevi ar to, ko redzam apkārt. Kādreiz tie bija tikai tavi kaimiņi, skolas biedri un veikala rindā stāvošie. Tagad tie ir arī visi, kas ir mūsu telefonos un datoros. Ja kaimiņu tev sanāk redzēt gan sapucētu uz balli, gan pidžamā pie mājas gružkastes, tad internetā mēs tiekam aplaimoti ar skaistām, uzlabotām bildēm, kas bieži neatbilst realitātei. Mēs visi tā kā saprotam, ka Kardašianas neliks bildi ar pietūkušu seju, bet kaut kas mūsos var aizķerties, ka gribētos izskatīties tāpatās. Vienai tā ir Kardašiana, otrai kāda vienkārša meitene Instagram, bet mēs salīdzinām savu izskatu un savu dzīvi ar tiem, kas dzīvo mūsu tehnoloģijās.

        Es ticu, ka jo vecāki mēs paliekam, jo mazāk par tādām lietām domājam,bet kaut kā arī ticu, ka tās lietas, kas mūs aizķer, ir citādas katrā vecumā. Mums katrai ir arī savi izskatu ideāli (vienam ar vairāk kosmētikas, otram ar pavisam nedaudz), katra saredzam citas lietas apkārtējos, bet tas spiediens ir vienkārši nenormāls. Es pati skatos uz sevi, un pamanu, ka tīksminos ap dažādu Instagram kontu bildēm. Ne slavenību, nē, bet apkārtējo skaisto latviešu dāmu kontos gan es ielienu. Nenoskaužu, ļoti papriecājos, bet iedomājos, ka būtu forši, ja man arī tā būtu. Un šobrīd jūtos tā, ka gribētos kaut ko šajā situācijā mainīt.

        ● VAI ZINI, KĀ TU PATIESĪBĀ IZSKATIES? ●

        Šis ir tāds skaļš uzsauciens, bet ir interesanti padomāt. Es vairāk par sevi, jo tam varu likt roku uz sirds. Man daudz labāk patika aizzīmēt tās pumpas un rētas, bet es patiesībā tā neizskatījos. Es pati biju aizklejojusi uz pasauli, kur es sevi redzēju tādu, kāda biju ar kosmētiku. Bieži apkārt varam dzirdēt, ka, uzliekot skropstu tušu, acis izceļas, vai, pagaišinot acu kaktiņus, skatiens paliek gaišāks, vai, definējot vaigu kaulus, seja paliek strukturizētāka. Un man pašai tik ļoti patīk kosmētikas triki un iespējas sev uzlabot garastāvokli, bet mēs dzīvē tā neizskatāmies. Ja mēs izmantotu kosmētiku tikai un vienīgi (un tā no sirds pa īstam), lai paspēlētos, tad jau viss būtu lieliski. Bet bieži mēs lietojam kosmētiku, lai aizmālētu sev un apkārtējiem acis par to, kā patiesībā izskatās mūsu pašu sejas.

        Ja esam pieradušas katru dienu kaut ko uz sejas uzlikt, mēs varam attapties sajūtā, ka bez tā jūtamies kailas. Zinu dāmas, kas neiziet no mājas bez skropstu tušas, lūpu krāsas vai ietonētiem vaigiem un kas bez šīm lietām nejūtas kā sevis pašas. Es te nelasu skaistu lekciju jums visiem, bet skatos uz sevi. Man šķiet, ka es daudz labāk izskatos, ja man ir ietonētas uzacis. Varu dzīvot bez ēnām, bet uzacis es varu iekrāsot kaut katru dienu.

        Mans šī raksta mērķis nav iegruzīt jūs visas (vai pat sadsmot), bet gan atklāt savu stāstu un meklēt veidus, kā iemīlēt to seju, kas man ir dota no dabas. Nepatumšinot uzacis, neizceļot skropstas un nepagaišinot acu kaktiņus. Es gribu izaicināt sevi un varbūt arī kādu no jums, kas to vēlas, mest nost maskas un palūkoties spogulī. Ne tikai vakarā vai no rīta, bet visas dienas garumā.

         

        Mana seja, mans patiesums, mans tuvplāns

        ● MANS IZAICINĀJUMS ●

        Daļai sieviešu šis nešķitīs saistoši, jo viņas kosmētiku nelieto nemaz. Tad varbūt vari atrast kaut ko citu, ko dari ikdienā, lai “labāk izskatītos”. Varbūt ieveido matus vai uzkrāso nagus? Lai vai kā, es gribu sevi izaicināt kādu laiku padzīvot ar nemaz, nemaz kosmētikas uz manas sejas. Un to gribu darīt tagad, ne vasarā, kad saule būs iesauļojusi vaigus, būs silts un skats uz dzīvi vēl gaišāks. Patiesībā vislielākais izaicinājums šo būtu darīt ziemas laikā, kad seja ir bāla un mazliet neizteiksmīga.

        Es izaicinu sevi 10 dienas (sākšu ar šo dienu daudzumu, bet ļoti iespējams tas viss ieilgs) dzīvot bez kosmētikas.

        Jā, arī tad, ja pa vidu man būs jāiet uz kādu pasākumu, dzimšanas dienas ballīti vai citu svarīgu notikumu. Bet tas vēl nav viss. Es gribu iemācīties skatīties spogulī un priecāties par to, ko redzu atspulgā. Gribu iemācīties sev izteikt komplimentus un smaidīt sev sejā.

        Tāpēc kosmētikas nelietošanai pievienoju vēl vienu izaicinājuma daļu: katru dienu izteikt vismaz vienu komplimentu, kas nevar no dienas uz dienu atkārtoties.

        Tas nozīmēs, ka man katru dienu būs nevis ātrumā jāpaskrien garām savam atspulgam, bet kārtīgi jāpaskatās acīs un jāatrod tā foršā lieta tieši šodien. Kas ir ar mani?

         

         

        Šo visu es nerakstīju, lai izprasītos komplimentus no jums. Es gribu pacelt tos tematus, kas maļas pa manu galvu. Gribu atrast veidu, kā patiesi sevi mīlēt un gribu, lai man apkārt ir sevi mīlošas sievietes. Ja tevi kaut kas šajā visā uzrunāja, meties ar mani bezkosmētikas brīvdienās, kurās cerams iemācīsimies samīļot sevi ik dienu. Ja jūti, ka esi gatava dalīties ar savu īsto šīs dienas pašbildi (visa šī izaicinājuma laikā), tad Instagram lieto #SeekNaturalBeauty (latviski tas būtu “tiecies pēc dabīgā skaistuma). Es sākšu jau šodien ♡

         

        Bildes: Andis Arnicāns

        39 COMMENTS

        Interesants raksts, bet kur palika tik ļoti gaidītās stāsta beigas par pumpām? Kā tikt no tam vaļā 40 gadu vecumā? Arī jau viss izmēģināts, pat ķīniešu un tibetiešu medicīna.

        Atslēga bija ēšanas paradumu maiņa un mana lieliskā kosmetoloģe, kura masē seju, lai stimulētu atjaunošanos un asinsriti 🙂

        Sveika, Laura!
        Es tā īsi un kodolīgi, un uzreiz pie lietas – vai Tu būtu ar mieru padalīties ar dermataloģes, ko piemini rakstā, kontaktiem?
        Mīļš paldies!

        Sveika! Tad uzraksti man privāti, iedošu kontaktus 🙂

        Es kosmētiku uztveru nevis kā personības maskēšanas ieroci, bet kā veidu kā izcelt sevi- gluži kā ar drēbēm. Ir dienas, kad sirds kāro uzvilk klasisku melnu kleitu un noskaņojums uzreiz svinīgāks. Tas pats arī ar sarkano lūpukrāsu. Un ir dienas, kad neko vairāk par lina kleitu (kosmētikas piemērā- balzāmu lūpām) nekārojas un sajūtas ir brīnišķīgas.
        Gribas izkaust to iedomu, kas valda sabiedrībā par kosmētiku, ka sieviete vai nu nespēj sevi pieņemt bez kosmētikas vai krāsojas, lai atbilstu sabiedrības rāmjiem. Kādai uzkrāsot sarkanas lūpas katru rītu ir rituāls kafijas vietā, kādai kosmētika ir kā otas, lai uzgleznotu Monu Lisu uz ādas.
        Esam tik dažādas un tas ir lieliski.

        Ui, tad esi pārpratusi pašu rakstu 🙂 Raksts nebija par to, cik stereotipiski skatāmies uz dekoratīvo kosmētiku, bet gan manu ceļu uz sevis pieņemšanu. Arī tagad kosmētikas plauktiņā ir melnās ēnas, kad gribu patumšināt skropstu līniju, lai izceltu acis, un sarkanās lūpenes drosmīgām dienām, tik tagad velku tās aiz prieka un sajūtas, nevis slēpšanās. Tāds bija arī mans uzaicinājums lasītājām 🙂

        Es nelietoju dekoratīvo kosmētiku jau ceturto gadu…un jūtos lieliski! Arī pie tā visa, ka nelepojos ar savu izskatu un sejas ādu.
        Paldies jāsaka manai burvīgai draudzenei…jo arī man pirmās dienas likās šausmīgas…iesmejot teicu – pabaidīšu savus kursa biedrus! 😀 bet draudzene tik noteica, ka vispār neredzot atšķirību… 😀 paldies viņai par šo nozīmīgo piezīmi, kas man ļāva saprast, ka varu bez tā visa iztikt.
        Tagad,kad uzkrāsojos kādam saviesīgam pasākumam, draudzenes ir sajūsmā, cik labi izskatos….bet mana vienīgā doma – tā neesmu es pati…tā ir sava veida maska…

        Un kas vēl ir pozitīvs tajā visā – es ieekonomēju laiku no rītiem un vakariem…yes! :))))

        Ak, kā es piekrītu par to laiku un sajūtu, ka tā esi vai neesi tu 🙂 Kopš šī izaicinājuma patiešām ikdienā kosmētiku nelietoju. Un ir tik forša sajūta 🙂

        Skaistums ir patiesība.
        Laikam augusta sākumā būs jātaisa svinības – pērn tad arī es sāku savas gaitas bez ierastā ikdienas “mazliet” kosmētikas slānīša. Tikai mazliet. Bet pietiekoši, lai bez tā nekad neizietu no mājas.
        Un tas prasīja daudz vairāk drosmes nekā man likās. Kad šķita, ka esmu jau +/- ok ar sevi kāds jautāja vai esmu nelaimīga. Daži jautāja vai esmu slima. Tā bija ziema, vairs nebija saules, bija arī citas pārmaiņas dzīvē un daži patiešām norakstīja visu jauno kā sliktu. Bet, hei, tā ir MANA SEJA! Īsta, atšķirībā no jūsu – “laimīgajām”. Jāpiekrīt meitenēm, ka tie komentāri reizēm…
        Studiju ietvaros janvārī sāku pētīt šo kosmētikas jautājumu plašāk. Aptaujāju 150 sievietes, noskaidroju, ka 60% no tām kosmētiku lieto katru vai gandrīz katru dienu, vidēji tam veltot 20 minūtes dienā (dažas pat pusotru stundu!). Bet mans mīļākais jāutājums – vai mēs jūtamies tikpat labi ar kā bez kosmētikas. Un visas vienbalsīgi atbildēja, ka jā. Tas ir vissāpīgākais šajās kosmētikas važās, jo, jā, pirmkārt tas ir pašapmāns.
        Vēl es izdzēsu instagramu, jo sapratu, ka tas pārāk daudz kārdina. Es vairs nezinu cik skaistas ir manu draugu dzīves aiz filtra. Un varbūt pat tā ir labāk, ka mēs esam visi tīri – bez filtra.
        Lai mums spēks būt skaistām! *)

        Paldies par komentāru 🙂 Skaisti!

        Ar Instagramu es gan izdarīju tā – izdzēsu visus kontus, kas mani kārdina, liek salīdzināt un justies slikti, un atstāju tikai tos, kas mani iedvesmo darīt un būt labāk! Kā katrā mēdijā, arī tur var atrast baigās pērles idejām un risinājumiem 🙂

        Sveika, Laura,

        Paldies Tev par iedvesmojošo rakstu, jo sevišķi pirmajā paragrāfā, kur apraksti savas sejas īpatnības un problēmas. Pati pašreiz arī cīnos ar akni (nekad iepriekš nav bijusi), netieku no tās vaļā jau kopš pagājušās vasaras…vēlējos lūgt, vai vari lūdzu padalīties ar sava kosmetologa kontaktiem? Esmu gājusi pie vairākiem speciālistiem, diemžēl bez rezultāta 🙁

        P.S. uzdrīkstējos sasparoties un pieņemt arī Tavu izaicinājumu – 10 dienas bez kosmētikas.

        starpcitu… tieši nesen ir atvēries jauns second-hand veikals Purvciemā 🙂 https://www.facebook.com/mebelubode/

        Ū, būs vajadzība, būs jāaizbrauc! Paldies 🙂

        Pārdomas rosinošs raksts. Man vienmēr ļoti interesējusi kosmētika, pirms dažiem gadiem uznāca īpaši saasināts intereses vilnis, kad sāku aizrautīgi lasīt skaistumkopšanas blogus, izmēģināt daudz dažādus jaunus produktus un tērēt tam arī diezgan ievērojamus līdzekļus, jo pamazām nonācu pie atziņas, ka selektīvā kosmētika tomēr sniedz ievērojami lielāku baudas momentu. 🙂 Vienlaikus nevarēu teikt, ka sev nepatīku bez kosmētikas. Lielā mērā vīra ietekmē esmu aizdomājusies, ka ar kailu seju izskatos pat jaukāk. Jau sen esmu novērojusi, ka lielākā daļa vīriešu dod priekšroku dabiskam sievietes skaistumam, cita lieta, ka viņi jau īsti nepamana, ja tam dabiskumam ir mazliet piepalīdzēts :), bet vispār krāsoties vīriešu dēļ, manuprāt, nav lielas jēgas. Man āda ir tīra, gluda, pumpas reti, bet vājā vieta ir sīki plīsušie asinsvadi, kas nav baigi uzkrītoši, bet tomēr ir. Nekrāsotas skrosptas man ir riktīgi nemanāmas, uzacis arī gaišas, bet par to es kaut kā nekompleksoju. Dekoratīvo kosmētiku laikam vairāk sajūtu kā tādu aizsargmasku. Brīvdienās mēdzu nekrāsoties, bet uz darbu gan vienmēr. Traki man liekas gadījumi, kad sievietes, piemēram, pat pirtī iet ar grimu. Tā man liekas tāda riktīga sevis nemīlēšana. Šī raksta iespaidā aizdomājos, ka varbūt tiešām varētu izmēģināt 10 dienas bez dekoratīvās kosmētikas un manī šī doma izraisa neaizsargātības sajūtu. Laikam tiešām būs jānobriest un jāpamēgina, jo šādi izaicinājumi ir forši! Un tas ir veids kā mazināt atkarību no šī procesa. Man jau ir veiksmīga pieredze, ataudzējot dabisko matu krāsu, ko nebiju redzējusi kopš 14 gadu vecuma. Gribēju paskatīties vai savos pāris trīsdesmit gados jau neesmu drusku sirma. 🙂 Esmu ļoti apmierināta ar dabiskajiem matiem! Savukārt pēdējais izaicinājums man bija atteikties no nagu lakošanas. No gadu 19 vecuma biju vienmēr lakojusi kāju nagus un roku arī pārsvarā, pēdējā laikā to darīju salonā ar gelish un sarēķināju, ka tie tomēr ir regulāri palieli izdevumi, kas sāka man likt satraukties – ja nu man pēķšņi samazinātos izdevumi un es to vairs nevarētu atļauties, ko tad es darītu? Izdomāju pamēģināt dzīvot bez lakas. Attiecībā uz kāju nakgiem tas likās reāli biedējoši, jo domāju, ka jutīšos riktīgi kaila un nekopta. Bet – nē! Jūtos reāli forši un daudz brīvāk. Pati sev regulāri taisu manikīru un pedikīru, bet bez lakošanas un patiesībā man savi nagi tagad patīk pat labāk. Lūk, tāds garš personīgās pieredzes stāsts. Par atteikšanos no dekoratīvās kosmētikas vēl padomāšu. 🙂 Jebkurā gadījumā man patīk šis rīcības virziens.

        Maija, paldies par tik foršo komentāru! Šāda tipa izaicinājumi ir varen forši, jo ļauj izkāpt no komforta zonas. Bet vēl vairāk man iekrita acīs tas, ko teici par vieglo atkarību no šādām lietām, kas var radīt stresu, ja tām nebūtu pieeja, piemēram, finansiālo apstākļu dēļ. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc gribu vienkāršot lietas – lai mazāk “vajadzētu” un nejustos kā lūzere, ja sanāk kaut ko no tā visa zaudēt 🙂 Bet padomā – varbūt kādu dienu.

        Sveika, Laura! Paldies par rakstu un iedvesmu – neesmu vienīgā. Man gan tik labi neveicās. Pirms pāris nedēļām noliku sev “nedēļu bez kosmētikas”, bet jau trešajā dienā attapos no rīta zieķējot tonālo krēmu un krāsojot acis, jo.. Šķita, ka visi skatās uz mani citādi, veikalā apkalpo nelaipnāk un kolēģe darbā vēl paspēja izteikt: “Ak, kas ar Tevi? Izskaties diezgan slikti!” Un muļķības, man nebija pamata ne tā domāt, ne vajadzēja klausīties kolēģē, tomēr – tur nu es biju, konturējot vaigus un cerot, ka izdosies paslēpt pēc garas mācību nakts iegūtos zilos riņķus. Tieši tāpēc – vēl jo vairāk gribas sev pateikt, ka smaržīgās un smukās tūbiņas neko neatrisina. Tās tikai piešpaktelē sāpi. Tad nu – izaicinu sevi vēlreiz un pievienojos – par dabisku skaistumu! 🙂

        Baiba, mīļā Baiba! Noteikti ieteiktu tam visam pielikt klāt komplimentus, lai no rīta ir pacilāta sajūta! Tad arī neviens neskatīsies un kolēģi nerunās muļķības, jo jutīsies forši savā ādā. Par dabiskumu un jauno izaicinājumu! :))

        Noņemot kosmētiku, nevar sevi vairāk iemīlēt, bet var notestēt – vai mīl sevi pietiekami.

        Man sanāk arī vairāk iemīlēt. Lēni un prātīgi, bet tomēr tas mani motivē 🙂

        Sveika! Jau kopš paša Seek the simple sākuma, esmu sekojusi līdz visam, kas šeit un FB lapā tiek ievietots un esmu tiešām sajūsmā! Šis ieraksts mani uzrunāja daudz vairāk, jo man šobrīd ir ļoti līdzīga situācija ar manu sejas ādas stāvokli. Esmu izmēģinājusi pilnīgi visu, un bez panākumiem. Tāpēc vēlējos jautāt, vai ir iespejams uzzināt Tavas īpašās kosmetoloģes kontaktus? 🙂 Protams, sapratīšu arī, ja nevēlēsies tos atklāt. Bet katrā gadījumā- novēlu lielu veiksmi Tev turpmāk un gaidīšu nākamo ierakstu. 🙂

        Sveika! 🙂 Man prieks par tādām lojālām lasītājām kā tu! Paldies!
        Kosmetoloģes kontaktus šajā mirklī mazliet esmu piebremzējusi dot, jo viņa ir tāda viena, kas strādā ar šo metodi (vismaz vienīgā, ko pazīstu). Bet tu vari man uzrakstīt FB, kur iedošu kontaktus, ja viņa pati man dos zaļo gaismu.

        Paldies par rakstu. Esmu tā, kam tuvu 40. Un vēl – gaidu savu 4-to bērniņu. Un esmu radošās profesijas pārstāve. Ofisā nesēžu.
        Jāsaka, ka ar kosmētiku (dekoratīvo) joprojām esmu uz jūs un mana 16 gadīgā meita zina un prot daudz vairāk. Tomēr, kad retās reizes ir jāuzklāj biezāka kosmētikas kārta (manā gadījumā tas ir tonālais, vaigu sārtums, lūpene kas nāk papildus ikdienas lietām), tad jūtos ļoti neomulīgi. Man tā vien šķiet, ka sejas āda neelpo, viss ir savilkts un izksatos briemīgi. Lai gan nevaru lepoties ar vienmērīgu ādas toni un arī akne mani joprojām šad tad piemeklē (gan vieglā formā), tomēr lielākoties ikdienā ne ar ko to neaizsmērēju. Par laimi, mans vīrs mīl dabisku skaistumu un ir teicis man – cik lieliski, ka es pa dienu esmu gluži tāda pati, kā pamostoties no rīta!
        Tomēr es nepatīku sev spogulī, jo esmu bāla un acis\uzacis ir neizteiksmīgas. Jo vecāka palieku jo skropstas un uzacis kļūst gaišākas un nemanāmākas. Grumbas gan mani nesatrauc it nemaz un man to nav daudz. Uzacis un skropstas – tas būtu minimums, kas man tomēr ikdienā prasās. Lūpas nekrāsoju nekad, tās tāpat ir gana košas (ar to laikam man paveicies).
        Lai izdodas izaicinājums! Prieks, ka ir cilvēki, kas domā līdzīgi.

        Inese, paldies par komentāru 🙂 Mēs katra ejam savu ceļu, un ir forši apzināties, bez kā tomēr negribas dzīvot. Visiem nav sevi jāspiež no tās komforta zonas, kurā jūtamies labi. Ķer mirkļus, kad esi savā ādā un jūties skaista. Un tad noteikti pasaki kādu foršu komplimentu! 🙂

        Paldies par atgādinājumu paskatīties nu jau 10 gadus atpakaļ, prieks ka šī nelietošanas doma, lēnām kļust par “stilu” un dzīves veidu arī citiem. Es šo nelietošanu iesāku “pumpu” gados. Pirmā lieta ko darīju pašā sākumā, no rīta, kad skats dažreiz liekas viss skumjākais, ieskatīties slogulī un teikt sev “Hei, mazā nekas nav mainījies arī šodien skaista” pasmaidi un dodies savās gaitās. Tas nebūt nebija viegls process arī iekšēji. Dažādi komentāri gadu gaitā saņemti, bet tam visam pāri komplimenti par dabisku skaistumu. Dāmas, Jūs jau zināt ka esat skaistas, pārstājat pretoties un pieņemiet to, ar vai bez kosmētikas tas tikai jūsu ziņā.

        Ak, Agnese, cik forši! Paldies :))

        Ja piekopj veselīgu dzīvesveidu, neēd draņķus, elpo mežu, kusties, nečakarē matus un ādus ar draņķiem n-tos gadus, tad arī maska nebūs vajadzīga. Sorry par tiešumu un subjektīvo viedokli. PS: Esmu par dabīgu skaistumu, tikai šī puķe pareizi jākopj 😉

        Un esmu pagodināta, ka lasītāju vidū ir arī kāds vīrietis 🙂 Pareizi, Juri, es tev pilnīgi piekrītu!

        Interesantas pārdomas, mani gan tajā visvairāk uzrunāja, tā sevis atzīšana, samīļošana ik dienu, jo tas nu visā mazu bērnu māmiņas ritenī nudien aizmirstas. Katru dienu, kaut uz 30 sekundēm piestāt, paskatīties uz sevi un pateikt, ko labu, feinu. Zinu, ka man ir ļoti, ļoti paveicies, par ko allaž būšu pateicīga mammas dzimtas gēniem. Man ir lieliska āda, kas allaž ir viegli iebrūna, viegli iesauļojas, arī pusaudžu vecumā tikpat kā nebija pumpu. Tumšās skropstas un uzacis arī ir priekšrocība. Man laikam drīzāk būtu izaicinājums, ja katru rītu, bez izņēmuma, būtu jākrāsojas, brīvdienās to parasti nedaru.
        Tas ar, ko man jāsāk sadzīvot, pieņemt krunciņas un sejas izmaiņas, ko nenovēršami sev līdzi nes 40 nodzīvotie gadi. Pagaidām nevaru saprast vai iekrist kosmetologu tīklos, vai likties mierā pieņemt laika ritējumu un sevi … kā īstam Dvīņu zīmes pārstāvim galvā noris īstas diskusijas šajā sakarā. Kā jums, dāmas, ap šiem tik daudz pieminētajiem 40? Kosmetalogs ir jūsu ikdienas gaitu sarakstā?
        Šo lasot iedomājos, ka sekojot zaļa dzīves veida piekritējiem, vienīgais, ko nebūtu gatava mēģināt, šoreiz nudien nekad, ir nemazgāt matus un gaidīt, ka mati paši attīrās, tieši nesen lasīju par šādu eksperimentu. To es nepārdzīvotu, ja nu kaut kas man uzdzen šermuļus, tad taukaini mati. Esmu savlaik mēģinājusi šķaidīt šampūnu, jo it kā esot par koncentrētu nopērkamie, nu kaut kā man nepatika.

        Man vēl 40 nav pienākuši, tāpēc nevaru teikt no savas personīgās pieredzes, bet manas draudzenes, kas ir šajā vecumā, ļoti novērtē kādas sejas masāžas un fitnesus. Ir tādas sejas intra-orālās masāžas, kas ir dabīgs veids, kā patvirtināt ādu jebkurā vecumā. Sirsnīgi ieteiktu, ja gribas kaut ko padarīt 🙂

        Par tiem matiem es piekrītu. Tagad nopirku pamēģināt dažādas šampūnu ziepes, bet ne visas no tām labi strādā. Es arī neesmu gatava iet cauri netīrajiem matiem, jo nevaru to izturēt 😀

        Skaista doma par ziediem … vai zieds tiecas uzplaukts skaistāks, vai madara grib būt roze … katrs zieds ir īpašs, tāpat kā cilvēks, un kaut jel mēs caur šo prizmu varētu paskatīties gan uz sevi, gan līdzcilvēkiem!

        Čau! Man būs gari 🙂 Esmu daudz šo tēmu kustinājusi sevī, jo man bija ļoti liela sevis nepieņemšanas problēma. Sevi nemīlēju un ārēji itkā ļoti pucējos, bet iekšēji visu laiku jutos mazvērtīgi. Bet tā kā tas ir risināms tikai iekšēji,varu padalīties pieredzē. Daudz esam dzirdējuši to, ka mēs katrs esam unikāls un skaists savā būtībā, taču tas nestrādā, kamēr to no sirds nesajūti. Kamēr vien cilvēks cenšas “mīlēt” sevi ārēji, tas cieš neveiksmi, jo vienmēr būs kāds, ar ko salīdzināties. Viss sākas no iekšpuses. Kad Tu tuvojies savai iekšējai patiesajai būtībai (man palīdzēja dažāda veida meditācijas), tad prāts nomierinās un Tu vairs necenties būt, kas Tu neesi, Tu vispār pārstāj censties. Tu vienkārši esi un izbaudi to, ka Tu esi un sāc sev likties ļoti interesants gan iekšēji, gan ārēji. Tā itkā vērotu sevi no malas. Un uz pārējiem cilvēkiem arī sāc skatīties ar sajūtu “Cik interesanti!” (labā nozīmē hehe). Vai pļavas zieds madara kādreiz plaukstot domā, kā viņš gribētu līdzināties rozei? Vai kā viņš varētu uzplaukt “skaistāks”? Vai viņš vispār satraucas un domā par to, ka viņš plaukst un aug? Domāju, ka nē 🙂 Roze ir skaista savā būtībā, madara ir skaista savā būtībā un arī “nezāle” pienene ir ļoti skaista savā būtībā. Ziedi vienkārši ļauj sev būt, ļauj sev augt un necenšas mainīt šo procesu. Man personīgi atnāca izpratne, ka sevi mīlēt nozīmē ļaut sev būt tieši tādam, kāds esi gan ārēji, gan iekšēji un tā kā vērot sevi no maliņas, kā puķīti aplaistīt, kad nepieciešams. Tas pat nenozīmē atlikušo mūžu staigāt bez kosmētikas, bet Tavs solis ir ļoti jauks šai virzienā! Aizbrauc uz laukiem, iebrien pļavā un apgulies, vai Tu domāsi par to, kā izskaties? Šo satraukumu bieži vien uzspiež arī dzīve pilsētā. Bez tam, par skatīšanos spogulī – vai esam 100% drošas, ka tas atspulgs, ko es redzu spogulī, ir precīzs? Kā es varu zināt, kā mani redz citi? 🙂 Tas gan nenozīmē, ka es nepucējos, man patīk no rītiem uzfrišināties, bet daudz mazākos apmēros un tikai tā, kā es sevi sajūtu esam tieši tajā brīdī. Lai jauka un skaista diena! Tu esi skaista!!! Mēs visas esam skaistas!!!!

        Ance, brīnišķīgs komentārs! Paldies! 🙂

        Man vēl nav sanācis iedziļināties visos tematos, kas mani interesē, bet meditācijai un sevis attīstībai ir liela nozīme tajā, kur esmu un ko daru tagad. Tas ir tāds garš stāsts, kas visticamāk tiks sadalīts daudzos un mazos rakstiņos, bet tu to visu saliki skaistā teikumā. Mēs katra esam skaistas savā būtībā. Tikai tā būtība ir jāsatiek, jāiemīlē un jāturas cieši klāt.

        Laikam dzīvoju kaut kādā alternatīvajā pasaulē, jo nekad savā mūžā neesmu saņēmusi ne no viena komentāru, ka izskatos slima, jo nekrāsojos, lai gan ne tuvu neesmu nekāda skaistule “piens un asinis”. Varbūt visu laiku tāda izskatos, jo nekrāsojos un visi ir pieraduši pie mana ģīmja tāda kāds nu tas ir. Var jau būt, ka viņi tā domā. Nu, lai domā, ja nav nekā labāka par ko domāt… 😀 Un, goda vārds, gribu zināt, kas ir tās darba vietas, kur vīriešu(!) kārtas kolēģi izsaka šādus komentārus. Nopietni!! 😀

        Man kaut kā iekšējā sajūta nepamet, ka šādus komentārus var pateikt tikai tam, kas pats tajā brīdī nejūtas savā ādā. Esmu pārliecināta, ka pārliecība ir visskaistākā lieta, ko varam nēsāt 🙂

        Ļoti apsveicams ierosinājums. Lai izdodas!
        Droši vien mani no šāda izaicinājuma attur vīriešu kārtas darba kolēģu jautājumi “vai tev viss kārtībā, vai neesi slima?” Kaut kā vīriešiem šķiet, ka viņi var izteikt tādus komentārus par sieviešu sejām (true story). Vakar no kolēģa saņēmu jautājumu “Vai Tu bronzē?” Kad pateicu, ka 2 reiz aizgāju uz solāriju, lai “saulīti” noķēru, saņēmu smieklus un komentārus jau atkal.

        Inga, pasūti tos visus kolēģus pāris mājas tālāk 🙂 Atsaki vienreiz tā, ka citu reižu nebūs!

        Es jau trešo dienu bez kosmētikas, lai gan Tavu rakstu lasu tikai šodien, re, re, viss kaut kā saslēdzas. Man ir bail (iezogas galvā katinošā doma), ka bez kosmētikas izskatos mazāk “profesionāli” un mani neuztver tik nopietni. Te, protams, arī par skaistuma standartiem un prasībām pret sievieti. Neviens taču negaida no čaļa tos kontūrēto vaigu kaulus un uzkrāsotās skroptas (lai gan es domāju, ka daudziem puišiem fantastiski izskatītos). Ugh, tāda cīņa pašai ar sevi un tiem, kas galvā čukst “uzkrāojies, uzkrāsojies, citādi pēc tāda vampīra izskaties”. Stāsts/cīņa ar akni arī tam visam nepalīdz, bet paldies, ka dalies savā pieredzē, tas lieka aizdomāties par savējo. Jā, re, re, jau trešo dienu bez kosmētikas. Skaisti!

        Un lai tādu dienu ir vēl vairāk!! 🙂

        KOMENTĒT

        Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *