Mēnešreizes nav pretīgas, riebīgas un vēl nez kādas, tas ir dabīgs un ļoti skaists process sievietes ķermenī. Kaut es to būtu izpratusi un pieņēmusi agrāk. Tad man izpaliktu daudzi gadi, kad par mēnešreizēm domāju “fui, par to labāk nerunāsim”. Bet parunāsim. Parunāsim par to, kā mēs uztveram šo vienu nedēļas ilgo ķermeņa attīrīšanās procesu ikkatru mēnesi. Parunāsim, jo varbūt kādai no mums beigsies “fui periods” un sāksies “es cienu tevi, ķermeni”. Parunāsim, lai mēs savām meitām, krustmeitām un draugu meitām iedotu to apzinātību, ka tas ir skaisti, ne pretīgi.
// kas notiek mēnešreižu laikā?
Šis dažām dāmām liksies smieklīgi, bet ātri izstāstīšu, kāpēc mums vispār ir mēnešreizes. Šo rakstu tām dāmām, kas, tāpat kā es, kārtīgi mēnešreizes izprata jau ļoti pieaugušā vecumā (vai varbūt neizprot vēl šobrīd). Man īsti nebija lielā saruna ar mammu vai omīti, arī skolā stāsts līdz manām smadzenēm nenonāca, un mēnešreizes likās kā kaut kas, kas vienkārši ar mums, dāmām, notiek, neiedziļinoties procesos. Sievietes ķermenis katru mēnesi ir gatavs palikt stāvoklī. Nu, vismaz teorētiski. Tas visu mēnesi gatavo dzemdi, lai tajā varētu mīksti nosēsties viena skaista, apaugļota olšūna. Visu mēnesi uz dzemdes sienām krājas audi un asinis, kuros ir daudz barības vielu. Ja tajā mēnesī olšūna netiek apaugļota, ķermenim no šīs sieniņas ir jāatbrīvojas. Tāpēc mēs sākam asiņot. Ja mēs padomājam par tādu emocionālo stāvokli mēnešreižu laikā (un arī laiciņu pirms), tad pavisam vienkāršā valodā būtu teikt, ka mūsu ķermenis ir ļoti saskumis, ka nav notikusi grūtiniecība. Kādu nedēļu pirms mēnešreizēm ļoti krītas estrogēns un progesterons, kas ļoti ietekmē seritonīna līmeni asinīs. Seritonīns ir laimes hormons, un, ja ķermenī ir tā kritums, var rasties izteiktas garastāvokļa maiņas. Lūk tā, tas nav vienkāršs ķermeņa un emocionālais diskomforts, tas ir vesels sēru periods.// atkal tās mēnešreizes
Lielāko daļu savu mēnešreižu neesmu īpaši gaidījusi. Vairāk esmu bijusi sarūgtināta, ka TAS laiks atkal ir pienācis. Un es vienmēr ļoti gaidīju, kad tas beigsies. Bet pirms vairākiem gadiem man palīdzēja uz to paskatīties no cita skatu punkta, kas pamainīja manu attieksmi pret mēnešreizēm. Es izgāju intīmā fitnesa kursus, kurā satiku skolotāju, kas ar tādu degsmi acīs stāstīja par mūsu ķermeni, ka es vienkārši noticēju. Labi, neteikšu, ka noticēju, bet es patiešām ieraudzīju sievietes ķermeni viņas acīm. Man bija kauns atzīties, bet tā bija pirmā reize, kad ieraudzīju citas ilustrācijas no mūsu iekšējiem orgāniem (līdz tam biju redzējusi tikai to tradicionālo bildi ar skatu no priekšas). Man bija 25 gadi, un es ļoti daudz nezināju par savu ķermeni. Es vēl joprojām daudz ko nezinu, bet noteikti varu teikt, ka jūtos daudz ērtāk ar visu, kas tur notiek un nenotiek. Manu attieksmi pamainīja tieši tas, ka ieraudzīju mēnešreizes nevis kā apgrūtinājumu ik mēnesi, bet vairāk kā pateicības laiku, kurā mans ķermenis dara milzīgu un skaistu darbu. Un, kad paliku stāvoklī, godīgi, mazliet ilgojos pēc mēnešreizēm. Kad mans cikls atjaunojās pēc bērna barošanas, es reāli priecājos. Es vēl joprojām priecājos par katrām mēnešreizēm un izmisīgi negaidu, kad tās beigsies. Es pieņemu savu ķermeni ar visiem tā procesiem. Arī čurāšanu, kakāšanu, svīšanu un asiņošanu. P.S. – man gan jāpiebilst, ka nepiedzīvoju tādu diskomfortu, kā citas sievietes. Man nav migrēnas, neizturamas sāpes vai pilnīga depresija šajā laikā. Es jūtos puslīdz tāpat ar nelielu diskomfortu. Grūti būtu pateikt, kā būtu, ja justos citādi. Ja tur ārā ir kāda dāma, kura ir pieņēmusi un nebīstas šī procesa pat tad, kad ir kādi lieli diskomforti, padalies komentāros. Es domāju, ka tā tu iedvesmosi daudzas!// tas ir pretīgi, bet varbūt tomēr ne?
Un te, nu, mēs nonākam pie galvenā iemesla, kāpēc es vispār šo te rakstu. Kad Instagram jautāju par menstruālo piltuvi (sieviešu bažas, neizdošanās, kādus uztraukumus vai jebko citu), es saņēmu dažas ziņas, ka viņām vai viņu draudzenēm tas liekoties pretīgi. Liekas pretīgi redzēt savas asinis piltuvē. Es šoreiz nerunāju par tām dāmām, kuras reāli ģībst no katra asins piliena, bet tām, kas vienkārši uzskata, ka uz to skatīties būtu nepatīkami. Tāpat vien. Mani tas baigi aizķēra, jo saprotu, ka lielu daļu savas pusaudža un pieaugušās dzīves esmu domājusi līdzīgi, un es būtu priecājusies šo atvērto un pateicības pilno skatījumu iegūt daudz ātrāk. Man menstruālās piltuves lietošana iedeva jaunu iespēju pieņemt savu ķermeni ar visiem tā izdalījumiem. Man bija iespēja novērot, kādas ir izmaiņas, kāda asinīm ir krāsa, vai ir sabiezējumi, kā mainās manas asiņošanas stiprums. Ne ieliknīšos, ne tamponos mēs šo nevaram novērot. Mēs tos aši sarullējam un metam ārā miskastē. Ar piltuvi ir citādāk. Tur to visu var redzēt, un man tas ir sācis patikt. Tas nav nekas pretīgs, tas ir kaut kas, kas ar mums notiek. Gribi vai negribi, pieņem vai nepieņem.Es zināju, ka manī uzpeldēs šāda tipa raksts. Un zināju, ka tajos jautājumos un aizspriedumos ieraudzīšu arī sevi. Es vēl mācos, es sev vēl atgādinu, cik skaisti tas ir. Es cenšos neizmantot degradējošu valodu, runājot par savu ķermeni, un es priecāšos to sajūtu kādu dienu nodot ja ne savām, tad noteikti māsas meitām. Mans lielais sapnis būtu tāds, ka mēs visas ar savām blakus esošajām mazajām meitenēm spētu par to runāt kā par krāsošanos – ar vieglumu, rotaļīgumu un riktīgi pa skaisto. Es gribētu, lai būtu vairāk tīnes, kuras nevis nobītos no savām pirmajām mēnešreizēm, bet gaidītu tās, svinētu tās. Es priecātos, ka mums apkārt būtu pārliecinātākas un lepnākas sievietes par savu ķermeni. Ne tikai krūtīm un smukiem dibeniem, bet arī mēnešreizēm. Sakiet lūdzu, kā jūs redzat, domājat un izdzīvojat savas mēnešreizes? Padalāmies, lai sakultivētu to foršo sieviešu enerģiju, kas kūsā mūsos visās!
Patiesi iedvesmojošs raksts. Jau savos 16 gados esmu mainījusi domas par mēnešreizēm un esmu iemīlējusi savu ķermeni ar tām. Itkā tiešām dažreiz ir lietas no kurām mēnešreizes attur, bet esmu pateicīga par tām.
Viens plus paketēm – pateicoties tām, ir nācies saviem dēliem skaidrot, kas tas ir un kam vajadzīgs… mani puikas vēl mazi, citreiz ieskrien WC ar mani un ir redzējuši TO BRIESMĪGO 🙂 skatu..bet kā bērnam, protams, ir vienkārši interese. Tad nu skaidroju, kāpēc mammai tāds vajadzīgs. Ceru, ka mūsu dēli izaugs ar saprotošu skatu uz šo sieviešu fizioloģijas daļu. Un piltuve – interesanti, ik pa laikam domāju par šo.
Mans bērns ļoti labi zina, kas ir piltuve, un kaut gan ir puika, visu laiku rāda, ka viņš arī to liks iekšā 😀
Šeit bija komentārs par pakešu slēpšanu somas kabatās, jo skolā bija kauns mest miskastē. Ak, es arī tā darīju. Slēpu tās somās un kabatās, jo vienkārši nebija tā sajūta, ka tas ir kaut kas tāds no kā NEBŪTU jākaunās. Atceros, ka biju viena no pirmajām klasē, kurai sākās MR un toreiz vēl klases meitenes par to apspriedās kā par kaut ko šausmīgi pretīgu un pretīgas bija tās meitenes, kurām tās bija. Tagad šāda domāšana liekas, ka ir tas, kas ir tas šausmīgais, nevis MR, vismaz manā galvā. Šķiet jocīgi, ka mēs, pašas sievietes, varam to nosodīt vai uzskatīt par ko nepatīkamu, apkaunojošu. Šis noteikti būtu darbs ar jaunajām, topošajām sievietēm gan mājās, gan skolā. Un, man liekas, ka arī zēniem, vīriešiem, par šo visu būtu jādzird un jāmācās. Bet šis jau ir cits stāsts…
Esmu laimīga, ka savos 28 gados spēju par MR runāt atklāti un bez šausmām. Un esmu laimīga, ka saņēmos piltuvei, kas nu jau gandrīz gadu ir mana laba draudzene. Bet, jāsaka, ka draudzība ar MR ir nākusi kopā arī ar draudzību ar savu pārējo ķermeni un tā pieņemšanu bez ierunām. Es, nenoliedzami, domāju, ko ēdu, cenšos nodarboties ar sportiskām aktivitātēm, bet es vairs sevi neapvainoju ar domām par netādāk krūtīm, netādu vēderu vai vēl nez ko… jo vienmēr taču var kaut ko atrast, kaut ko kas nav gana perfekts. Vai ne?
Mēs taču esam skaistas tādas kādas esam.
Tāpēc, priekā, skaistās!
Meitenes, kā ir, kad lieto piltuvi un apgulies, no tā horizontāla stāvokļa jau uzkrātās asinis no piltuves neiztek atpakaļ mākstī?
Cik es saprotu (neesmu gan ginekologs), mums tur tomēr ir vienvirziena cirkulācija. Ja apgulies, tās var patecēt uz otru pusi, bet nekad tur nepaliks, jo, nostājoties, gravitācija darīs savu un izvadīs asinis pa pareizo pusi 🙂
Pirmā doma par raksta tematu – nu, gan savāda lieta, par ko runāt. Tomēr pie pēdējām rindkopām es uztvēru domu, kāpēc šāds raksts tapis. Tas ļāva arī uz manu pašas attieksmes maiņu paraudzīties no malas. Pilnīgi piekrītu, ka kopš piltuves lietošanas es daudz vairāk izbaudu mēnešreižu laiku. Piltuve ļauj apskatīt sevi un daļu sevis kārtīgāk, varbūt paanalizēt un noteikti savā veidā apmīļot, kad skaloju piltuvi un ar mīļumu aizskaloju prom asins pilienus. Iespējams izklausās savādas manas domas, bet es nezinu, man tas liekas tik pašsaprotami un jauki.
Man, kopš lietoju piltuvi, ir ļoti līdzīgi. Tas nešķiet nekādīgi jocīgi 🙂
Paldies par rakstu. Gribēju piebilst, ka daudzas sievietes kaunas no mēnešreizēm arī tāpēc, ka vīriešiem tas varētu likties pretīgi. Vīrieši ar kuriem tuvas/intīmas attiecības (vīri, draugi). Bet tas, manuprāt, saistīts ar pašām attiecībām, atklātumu un uzticību. Man laikam ir paveicies, bet manam vīram mēnešreizes šķiet pavisam normāls un dabisks process, asinis nešķebina, var brīvi par to runāt un no tuvības neatteiksies arī mēnešreižu laikā – dušā.
Par piltuvēm runājot – izmēģināju vairākus izmērus, bet visas likās ļoti ļoti neērtas (spieda, geauza), bet varbūt pēc dzemdībām būs vēlreiz jāpatestē, jo ne paketes, ne tamponi nekad nav likušies gana labi.
Par to piltuvi – tu vari pamēģināt mainīt nevis izmērus, bet tieši mīkstumu. Lasīju, ka ir sievietes, kurām traucē piltuve un to jūt, un ietiekums bija meklēt vismīkstāko, kas tirgū atrodama 🙂
Vari ieteikt mīkstu piltuvi, man ir tieši tāda problēma, ka pa cietu.
Jā, ir bijis visādi. Tagad, 29os, MR negaidu, jo gribētos beidzot to otro pozitīvo testu sagaidīt, bet, kad tās tomēr parādās, tad priecājos vismaz, ka nav tik slikti, lai esošās veselības problēmas (endometrioze, pcos) atstātu mani bez MR vispār.
Un patiesībā, ja nu ir kaut kas, par ko šīm veselības problēmām varu būt pateicīga, tas kā reiz ir sava ķermeņa iepazīšana no A līdz Z. Iemīlēšana nē – ar to īsto nekad nav bijušas problēmas, nav bijusi pretīguma sajūta, lai gan arī – nekādu lielu “ievadrunu” bērnībā nebija un arī sanācis skolas laikā attapties peļķē. 🙂 Bet tieši iepazīšana. Visi fantastiskie resursi, kas pieejami internetā, ir jālasa un jāizmanto, jo pazīt savu anatomiju, kaut vai apgūt tos pašus kēgeļus, saprast sava cikla raksturīgās iezīmes, manuprāt, ir vienkārši pašcieņas jautājums. Atzīstu, man grūti saprast sievietes, kas par to nevar atklāti runāt (arī draudzeņu vidū tādas sastaptas) vai nevar, piemēram, ginekologam raksturot savus izdalījumus vai sāpes, jo no tā ir tik daudz atkarīgs… Tāpat kā ar lidmašīnām un skābekļa maskām – nu daudz tu būsi tai apkārtējai sabiedrībai estētiska, radīt spējīga un visu varoša, ja pašas veselība saies šreijā? 🙂
Šajā sakarā vienmēr pieminu vienu pamatskolas vēstures stundu, kur mūsu skolotāja bija tikko atgriezusies no apmaiņas brauciena uz Dāniju. Kā tagad atceros viņas pārsteigumu, stāstot par to, kā viesģimene pie svētdienas brokastu galda lēmusi, kā pavadīt dienu. Kāds ierosinājis zirgu izjādes, un viena no meitām atbildējusi, ka nē, darām ko citu, jo man sākās mēnešreizes un es gribu mierīgāk. Un tikpat mierīgi, tam nepievēršot nekādu uzmanību, ģimene izdomāja, kā tad nu citādi pavadīt laiku, lai visiem labi.
Es toreiz domāju – bāc, nu kāpēc lai mēs tā nevarētu, kāpēc tam jābūt tādam tabu. Un redz, viss ir vienkārši – lietu normalizācija sākas no sevis pašas.
Man ir 26 un arī tikai salīdzinoši nesen sāku uz MR skatīties kā kaut ko patiesi attīrošu – tā es arī tagad skatos uz čurāšanu un kakāšanu. 🙂 Priecājos par visu, kas nāk no manis ārā. BET man ir diemžēl dalītas izjūtas ar piltuvēm. Iegādājos savējo pirms 2 gadiem par diezgan dārgu cenu un man ir regulāri problēmas, ka tek garām. Esmu dzirdējusi par to, ka nav īstais izmērs utt. ,bet roka visu šo laiku neceļas pirkt jaunu (ja nu atkal sanāk vilties). Neskatoties uz to, es tāpat spītīgi lietoju piltuvi, bet pirmajās dienās man reizem ir jāiet pārbaudīt ik pēc 10 min. un gadās, ka visu laiku ir noplūdes, ir nepatīkama sajūta vispār kustēties un viss ir slikti. Un tad ir kaut kādas laimīgas reizes, kad viss ir OK uz vairākām stundām. Pa naktīm nevaru atļauties sev radīt lieku stresu un ievietoju tamponu, BET jūtos par to tāpat ļoti slikti daudzu, daudzu iesmeslu dēļ.
Tāpēc šajā sakarā vēl neesmu atrisinājusi problēmu. Labprāt lietotu TIKAI piltuvi. Un man arī ļoti patīk redzēt savas asinis – tā es jūtos ciešākā sasaistē ar savu ķermeni, ar sevi un visiem procesiem, kas notiek. Tā es sevi iemīlu un pieņemu arvien vairāk.
Paldies, ka runā par to skaļi. Nosūtiju savām tuvākajām draudzenēm arī, lai palasa 🙂
Par to, ka piltuve kaut kā neieiet savā vietā, nesaki tu viena. Kā saka – tu neesi viena šajā. Te komentāros parādījās foršs ieteikums, kas varbūt tev arī varētu noderēt nogādāt piltuvi “pareizajā vietā”: ieliekot to, uztaisi pāris maksts muskulatūras vingrinājumus, kas palīdzēs piltuvi pakustināt. Laura (cita Laura) komentāros raksta, ka tas viņai ļoti palīdzot 🙂
Jā, nu diemžēl sāpes līdz vemšanai un ģībšanai par neko skaistu un pateicības vērtu īsti nosaukt nespēju. Taču Paldies par atgādinājumu pamēģināt piltuvi. Sen jau domāju, bet kaut kā nevaru saņemties, tā doma liekas tāda, ja ne pretīga, tad drusku jocīga :)) Taču pēdējā laikā arvien vairāk sajūsmas dzirdu, nerunājot jau par waste aspektu.
Tāpēc jau rakstu – nezinu, kā jūs, kuras piedzīvo nežēlīgus apstākļus, tiekat ar to galā. Facebook viena dāma padalījās ar savu pieredzi – viņai arī bija vājprātīgas sāpes, bet beigās tas bija saistīts ar kādu ginekoloģisku jautājumus, kuru tāpat ginekoloģiski varēja atrisināt. Zini kā, rakstu, jo varbūt noder.
Es mēnešreizes pieņēmu, kad reāli sapratu to nozīmīgumu, proti, kļuvu stāvoklī. Kad esi jauna un traka, un katru mēnesi tevi sagaida šis “šķērslis”, grūti par to domāt, kā kaut ko vērtīgu, labu un vajadzīgu. Tas bija traucēklis, negaidīta plānu izjaukšana… Man reti bija sāpīgas mēnešreizes (saku: bija, jo jau divus gadus krūtsbarošana tās ir apturējusi) taču tik un tā asiņošana traucēja aktīvajam dzīvesveidam, ceļošanai, atpūtai pie dabas, braukšanai ciemos…
Tagad es ļoti gaidu mēnešreizes atpakaļ mājās. 😀 Jo tās ir zīme, ka esmu auglīga, ar mani viss ir kārtībā, esmu vesela, esmu seksuāla būtne.
Laba ideja par aptauju. Kādā forumā
viena sievietee to nosauca par “humpa lumpa”. 😀
Es tev pilnībā piekrītu – bērna ienākšana pasaulē dod jaunu skatu uz sava ķermeņa funkcijām. It īpaši mēnešreizēm, kas signalizē, ka ar veselību viss ir kārtībā 🙂
Prieks lasīt tik atklāti rakstu. Un komentārus. Padalīšos arī ar savu stāstu. Par sākumu – mēnešreizes sākās ap 13 gadiem, līdzīgi kā citām – neizpratu procesu, tikai zināju, ka tā jābūt. Vecākai māsai un mammai tas pa lielam bija tabu temats, jūtos ārkārtīgi nelaimīga, kad tās sākās, bija grūti par to runāt, jutos apkaunota. Atceros, man bija neērti skolas miskastē vai ciemos mest paketes, rullēju tās un liku somas kabatā, lai izmestu mājās. Tagad tas liekas riktīgi fuj. Vēl vienmēr bija problēma kā skola dabūt paketi līdz tualetei, neņemot somu.. Biju šajā jomā tik neizglītota, ka 19 gadu vecumā, dēļ svara zuduma pazuda mēnešreizes un es vispār tam nepievērsu uzmanību. Kad beidzot izstāstīju māsai, sākumā aizsūtīja mani pie ģimenes ārsta, kas ļoti pazemojoši mēģināja iegalvot, ka esmu stāvoklī, lai taisu testu, jo “daudzi cilvēki nemaz nesajēdz, kā bērni rodas”, lieki piebilst, ka tajā laikā vēl biju nevainīga.. Bet tagad, pieaugušā vecumā.. no Kauna esmu atbrīvojusies, nav problēmu par to runāt, pirkt higiēnas līdzekļu. Mēnešreizes man ir vieglas un ik mēnesi sagaidu tās kā glābēju no tām šausmām, kas ir pirms tam – noguruma, gremošanas problēmām, depresijas, kilograma, diviem, kas pienāk klāt ar šķidruma uzkrāšanos. Mēnešreižu pirmajā dienā jūtos viegla kā spalviņa, laimīga. Domāju, ka tām sajūtām līdz mēnešreizēm, ir liels sakars ar nesakārtoto dzīves ritmu, miega trūkumu, ne tik veselīgo uzturu, kofeīnu… Domāju, ja sievietes dzīvotu saskaņā ar sevi un dabu, ēstu pareizi, atpūstos, mēnešreizes nemaz neliktos tik šausmīgas.
Vēl viena problēma, kura man ir risināmi lietu sarakstā – kā normāli meitai (3 gadi) – kā vārdiski noformulēt stāstu par sievietes ārējiem dzimumorgāniem? Vīriešiem diezgan viegli, mazajiem parasti saka ‘krāniņš’.. nezinu īsti, ko lai saka meitai :/
Paldies, paldies, ka padalījies! Ļoti vērtīgi, un tavā stāstā es redzu mazliet sevis. Par to kaunu, neizpratni, nespēju runāt.
Bet beigās tu pacēli man vienu ļoooooti aktuālu tematu – kā mēs, sievietes, to vietiņu varam saukt ar cieņu un mīlestību? Lai nav jāsauc par vagīnu, čuriņu un peteni. Šo man neviens vēl nav atbildējis.. Varbūt jātaisa atsevišķa aptauja instagram, lai sievietes iesūta savus nosaukumus. Varbūt atradīsim pa visām kaut ko foršu 🙂
Man gan nav bērnu, bet ir daudz sakara ar viņiem.
No vienas puse liekas normāli lietot anatomiskos nosaukumus. Bet latviešu kaunuma lūpas nes sevī to konotāciju par kaunu. ..
Es drīzāk uzreiz mācītu latīņu valodu bērnam 😀
Pirmkārt – man laikam ļoti paveicās ar mammu! Jau 3. klasē, man šķiet, viņa ļoti iejūtīgi un pašsaprotami par to runāja un neslēpās no manis, ja gājām kopā publiskajā tualetē, piemēram. Atceros kā 4. klasē visi klasē smīkņāja un runāja visādas muļķības par tamponiem, paketēm un mēnešreizēm… Bet līdz tam man mamma jau bija skaidrojusi, ka, ja nebūtu mēnešreizes un sievietes ķermenis tāds kāds ir – viņa nebūtu varējusi radīt mani! 😉
Līdz ar to – nekad neesmu pret to izjutusi pretīgumu. Kad sākās manas mēnešreizes, vasarā pirms 5. klases, biju panikā jo laikam tomēr negaidīju, bet pretīgi? Pretīgi noteikti tas nekad nav licies! 🙂
Piltuve viennozīmīgi ir palīdzējusi tā pat kā Laurai – vērot un redzēt konsistenci un apjomu, labāk saprast kas kurā no cikla dienām ar mani notiek.
Un jā – Esmu no tām, kam drausmīgi sāp, gribās visus mest pret sienu un viss šķiet neciešams – bet es to saprotu, pieņemu. Jau laicīgi rēķinos, ka būs viena vai 2 smagākas dienas sākumā un sevi pozitīvi noskaņoju.
Ak, Līga, tev patiešām ir paveicies ar tik pozitīvu pieredzi. Tas iedvesmo mani (un ceru arī citas dāmas) darīt tieši tāpat ar mazajām meitenēm, kas ir mums apkārt 🙂
Ilgi esmu mācījusies droši teikt vārdu “mēnešreizes.” Kautrējos runāt par tik intīmu lietu. Man šīs dienas parasti nav briesmīgas. Tiesa, diskomforts pirmajā dienā ir, bet paciešams. Cenšos to dienu pavadīt mierīgi. Parasti esmu priecīga, kad tās sākas, jo spēcīgi izjūtu “attīrīšanās” sajūtu. Pēc tam, šķiet, ķermenī paliek vieglāk, tīrāk.
Pusaudzes gados, savā muļķībā strauji metu svaru nost. Tas rezultējās ar to, ka MR pazuda uz 6 gadiem. Daudz raudāju un pārdzīvoju par to, kā esmu savu ķermeni necienījusi. MR neatgriezās pat tad, kad svars bija ok. Hormonu terapija un sadarbība ar ginekoloģi-endokrinoloģi palīdzēja. Tagad esmu lepna par katru MR sākšanos un mīlu savu ķermeni. Cienu to, jo ļāvis bez problēmām iznēsāt un dzemdēt bērniņu. NĒ diētām, badošanās kūrēm! Mēs esam skaistas un foršas tādas, kādas esam ar visiem procesiem, kas mūsos notiek!
Paldies, Daina, ka padalījies ar savu stāstu! Iedrošinoši un iedvesmojoši! ❤️
Paldies par tēmas aktualizēšanu!
Man ilgu laiku tā bija tēma par ko sevišķi nerunā, varbūt pat kaunas. Tā kā esmu profesionāls emociju apspiedējs, arī hormonu svārstības netika uz āru izreaģētas. Ķermeņa apzinātība un vispār sevis apzinātība man bija ļoti zemā līmenī. Man gan arī ir noveicies, jo parasti nav spēcīgu sāpju un, salīdzinot ar draudzeņu stāstiem, man viss ir samērā viegli.
Ap 22/23 g vecumu tikai sāku iedziļināties un uztvert mēnešreizes kā veselīgas sievietes sastāvdaļu, kas tik smalki un brīnumaini palīdz mums kļūt par mātēm. Varētu pat teikt, ka lēnām notika mana sievišķības dziedināšana, kurā liela loma ir esošajām attiecībām. Tagad pat varu izpinkšķēties viņam uz pleca un viņš zina, ka tie ir hormoni.
Bet, manuprāt, meitenes varētu jau bērnībā un pusaudžu gados attīstīt veselīgu sevis uztveri. Tad nebūtu jāiet cauri tam kauna un nomāktības periodam. Bieži domāju, cik vērtīgi būtu pusaudzēm palīdzēt saprast un iemīlēt savu ciklu. Nezinu, ko un kā par šo tagad māca skolā… Bet zinu, ka liela daļa mammu ar meitām runā nebrīvi. Labi, ja ir draudzenes, ar kurām izrunāties.
Šobrīd man ir māsa pusaudze. Jūtu aicinājumu, bet nezinu īsti, kā sākt… 🙂
Man ir arī aktuāls, atsevišķs stāsts ar Organicap, ko beidzot pamēģināju ( pagāšmēness). Bet sāku padoties, jo bieži tek garām. Itkā atveras, bet tāda sajūta, ka nenoslēdzas līdz galam. Lasu visādas pieredzes un mēģinu saprast, ko darīt citādi.
Bet labā ziņa – zinu, ka tas ir man, jūtu, ka varētu aiziet, jo man ļoti nepatīk nedz paketes, nedz tamponi. Tad nu šomēness mēģināšu vēlreiz un, ja nesanāks, pirkšu citu izmēru vai citu firmu…. Varbūt kādai ir ieteikumi?
Un vēl par problemātiskajām mēnešreizēm – maz tiek runāts par kustībām, vingrošanu, pareizu uzturu un šķidruma lietošanu, kas daudzos gadījumos var to procesu būtiski atvieglot. Ir vērts painteresēties. 🙂
Paldies, ka padalījies! Es tev pilnīgi piekrītu, ka tas būtu tik skaisti, ka jau pusaudžu gados meitenēm iedotu gan informāciju, gan to vēlmi cienīt un mīlēt savu ķermeni. Man ir prieks lasīt komentāros, ka ir arī tādas pozitīvas pieredzes, kur meitenes jutušās mierā ar savu ciklu.
Par to piltuvi man grūti teikt, skatos, ka te meitenēm ir kādu ieteikumi. Man pašai baigi paveicās, jo viss aizgāja ar pirmo, bet zinu, ka ar šo informāciju neviens neko nevar izdarīt 😀 Es gan runāšos par šo ar ginekoloģi, ko intervēšu par piltuvēm, un varbūt tur iznāks kaut kas vērtīgs.
Man pagāja ap 4-5 cikliem sadraudzēties ar Organicup. Beigās sapratu, ka mana problēma bija ar novietojumu- cervix jābūt tieši iekšā piltuvē un tad viss ir ok 🙂 pirmajās 2 dienās mazliet smērējās, bet ne tik ļoti, lai sūktos caur biksēm un man pietiek ar tumšu apakšveļu.
Cik lasīju, viņu nevajagot pārāk dziļi ievietot. Mēģināju dažādi. Un viņa arī pati tur pēc tam iegrozās citādi, nekā ielieku. Man ir bail, ka nedabūšu ārā, ja par dziļu ielikšu.
?
Aizdomājos, ka varbūt mana anatomija nav šim piemērota, jo dzemde atrodas vairāk mugurpusē. Nez… Ceru, ka tā nav. Mēģināšu vēl.
Es vēl gribēju piebilst par to ielikšanu par dziļu un nedabūšanu ārā. Man pašai piltuve jāliek salīdzinoši dziļi, bet to ir arī viegli dabūt ārā, ja nedzaud sasprindzinu muskuļus tā it kā vēlētos čurāt. Nu izklausās jocīgi, bet tas to piltuvi padzen uz āru un tad veikli var izņemt arī tad, ja tās komfortablā atrašanās vieta ir mazliet dziļāk.
Pamēģini to, ko sauc par kegels – ieliec un “pastrādā” ar intīmajiem muskuļiem sasprindzini, atbrīvo, sasprindzini… Tā vairākas reizes. Tas palīdz piltuvei iekārtoties ērti un tai paredzētajā vietā. Un jā – ar tīriem pirkstiem šad tad (dažādos cikla laikos) vienkārši iztaustīt un izčamdīt iekšā tur visus kaktiņus, un saprast, kur tev kas atrodas un kā tas izvietojums mainās cikla laikā. Arī man cervix (dzemdes kakls) dabiski novietots mazliet šķībi, tad nu zinu, ka attiecīgi arī piltuve jāliek tā, lai būtu tieši zem viņa. Ja ir slinkums vai steiga, tad ielieku fiksi un pāris reizes pa-kēgeļoju, tad viss ātri sakārtojas. Nemūžam neietu atpakaļ uz paketēm un tamponiem, šis ir love for life. 🙂
Pirmo reiz par piltuvi izlasīju pirms dauuudziem gadiem, bet toreiz kaut ko tādu nopirkt Latvijā bija neiespējami un es aizmirsu par piltuves eksistenci. Bet nu jau lietoju piltuvi krietnu laiku – tieši Tevis iedvesmota! Paldies, ka atgādināji! ? Un ir riktīgi forši!
Nehigiēniskas un brrrrr man šķiet tieši paketes un tampōni,jo pēc tam gadiem tās kopā ar atkritumiem kaut kur guļ un nesadalās, un piesārņo pasauli. Un asiņainas skats, manuprāt, ir daudz baisāks tieši tādai lietotai paketei, nevis piltuvei, kuru viegli izskalot un tīru, smuku lietot atkal.
Mani neuztrauc, ka pirmajā dienā ik pēc stundas vai divām piltuve jāiet izliet, jo pakete taču arī agrāk bija jāiet mainīt tik pat bieži. Kopš lietoju piltuvi tīrības sajūta un iekšējai mieriņš man ir daudz lielāks.
Es pilnīgi piekrītu – kopš lietoju piltuvi, man mēnešreizes šķiet daudz tīrākas un mierīgākas 🙂
visvairāk man žēl, ka par piltuvi neuzzināju ātrāk. un cik naudas nav ietaupītas netērējot. un piltuve godīgi sakot liekas mazāk šmucīga kā paketes un tamponi. vienkārši izlej, noskalo un viss 😀
Pilnīgi piekrītu!
Man patīk mēnešreižu dienas, reizēm gan ir pirmajā dienā sāpes un arī man asiņu plūsma ir tik stipra un nevienmērīga, ka gadās noķēpāt visu, bet nu jau gatavojos un pie iespējas pirmajās dienās izbaudu šo laiku mājās. Lai dzemde varētu atbrīvoties no asinīm un dzemdes kakls mazliet pavērties, samīkstinās gan dzemdes audi, gan arī apkārtējie audi un šajās dienās paaugstinās ķermeņa jutīgums. Tāpat arī dzemde pārvietojas zemāk. Un tā ir vienkārši lieliska iespēja gan ķermenim katru mēnesi nedaudz atbrīvoties no uzkrātā stresa, gan būt tuvāk sev un vairāk sajust kādi emocionāli procesi mūsos norisinās. Pēdējā laikā vairs neizjūtu sevišķi stipras garastāvokļa svārstības, jo piekārtoju dzīvi, lai justos šajos brīžos komfortabli un arī cenšos izvairīties no satraukumiem, lai netraucētu ķermeni atslābināties. Dzemde ļoti stipri reaģē uz stresiem un tad ir gan vairāk sāpju, gan asāk tiek uztverts diskomforts.
Baigi interesanti.. Es sāku domāt, ka pēdējos gadus, kopš jūtos labi ar savu ciklu, man ir daudz vieglākas (sāpju ziņā) mēnešreizes. Nebiju savilkusi, ka tam ir liela saistība ar stresu. Paldies, ka padalījies!
Ir bijuši dažādi periodi – ar lielām sāpēm un pretsāpju medikamentiem un tādi, kad mēnešreizes nejūtu vispār. Laiku, kad biju stāvoklī un šī procesa nebija – izbaudīju. Teorētiskās zināšanas pr to, kas notiek sievietes ķermenī, bija ļoti agrīni un studijas medicīnas fakultātē laikam noņēma visas cenzūras, jo nebija tādas tēmas par ko nevar runāt saistībā ar ķermeni.
Savukārt piltuve – tas bija patīkams atklājums. Un atzīšos beidzot ieraugot, cik tad daudz vai maz asiņu iztek, apgrieza ar kājām gaisā manas sajūtas, jo nemaz jau “litriem” tur nekas netek ārā, kā tas iepriekš šķita lietojot paketes.
Es baigi piekrītu par to piltuvi un iespēju visu pa īstam ieraudzīt, jo man bija līdzīgi 🙂 Nemaz tāāāāds kvantums tur ārā netek.
Es piltuvi lietoju jau vairākus gadus ar dažiem pārtraukumiem pa vidu. Kopumā man tas noteikti liekas ērtāk nekā paketes un tamponi. Diemžēl es gan līdz galam nevaru pievienoties klubiņam “ieliec no rīta un aizmirsti līdz vakaram”, jo pirmajā dienā man ir reālie grēku plūdi un piltuve ir jāiztukšo ik pa pāris stundām. Un tieši tāpēc es papildus piltuvei lietoju arī plānas paketes, jo ik pa laikam gadās noplūdes. Tieši noplūžu dēļ es mēnešreižu laikā sliktāk guļu, jo ir paniskas bailes sasmērēt gultu. Līdz šim esmu sasmērējusi vairākas segas. Un, protams, skolas laikā bastojusi stundas, jo uz gaišajām džinsām bija asiņu pleķis. Droši vien darba dzīves laikā ir cietuši arī pāris biroja krēsli. Man, kā redzams, vienmēr ar to bijušas problēmas. 😀 Kopumā ar sievietēm par šo tēmu varu runāt brīvi, bet sava vīrieša priekšā gan kaunos, jo viņam ir dikti smalks deguns. Tad nu tajās dienās biežāk mazgājos (ilgojos pēc bidē), lai tik viņš kaut ko nesaostu.
Man pirmajās mēnešreižu dienās noteikti nesanāk nostaigās ar piltuvi visu dienu, jo arī jāizlej ik pēc pāris stundām. Man tāpat bija ar tamponiem un paketēm, tāpēc baigo atšķirību neredzu. Tā, ka visu dienu varu nostaigāt, sākas ap 3.dienu 🙂
Es esmu no tām sievietēm, kam mēnešreižu pirmā diena (un reizēm otrā) ir dienas, kad liekas, ka gribètu labāk nedzīvot. Tik lielas sāpes, ka esmu pat pabijusi slimnīcā, zaudējusi samaņu un krītot smagi sasitusi galvu. Lieki piebilst- nekad nav bijis tāda regularitāte, lai paredzētu un sagatavotos šim notikumam. Un tomēr. Arî caur kliedzieniem un diezgan smagu pretsāpju medikamentu nepieciešamībai, nekad neesmu skatījusies uz MR kā uz kaut ko briesmīgu. Bez tām, es nekad nevarētu būt mamma, un tā ir viena no manām kvèlākajām vēlmēm.
Un kā daļa jauno māmiņu zin- miega deficīts liekas vieglāk paciešams, kad pieņem, ka ta tagad būs, nevis nemitīgi šausti sevi un mazuli. Līdzīgi ir ar MR sāpēm un procesu kopumā- jau pieņemšana atslābina muskulatūru un palīdz pārdzīvot ne tik patīkamas izjūtas!
?❤️
Man nav kauns no savām mēnešreizēm, varu par tām runāt, ja kāds aizsāk tēmu. Pati gan neuzbāžos ar šo. Kad pienāca pirmās mēnešreizes, pat īsti nesapratu, kas tas ir un kas ar mani notiek. Skolā kaut ko skaidroja, bet tā līdz galam neizpratu. Arī ar mammu par šādām lietām nerunājam, tādēļ kaut kā sanāca pašai ar to tikt galā. Vispār ja tā padomā, tad skumji, ka ar mammu nebija sarunas par šo, noteikti būtu bijis vieglāk visu saprast. 🙂
Skolas laikā man ļoti nepatika mēnešreizes, jo sanāca skolā piecelties no krēsla ar asins pleķīti uz biksēm, krēsla. Es jutos tik slikti un apkaunota, ka pat uz skolu negribēju iet. Labi, ka ar laiku šīs emocijas pazuda, pieradu pie ikmēneša viešņas.
Tagad izmantoju piltuvi, nu jau kādus 2 gadus laikam. Esmu stāvā sajūsmā. Un man arī patīk vērot, kādas ir asinis. Tad saprotu, vai ķermenī kaut kas mainās, vai viss ir pa vecam.
Mēnešreižu pirmā diena man parasti bija drausmīga – slikta dūša, šausmīgas sāpes, apetītes zudums. Ja nācās daudz kustēties, staigāt, bija sajūta, ka ģībšu. Pirmo dienu parasti varēju norakstīt. Ne pastrādāt, ne atpūsties. 🙁 Tādēļ pieņēmu lēmumu dzert hormonālās tabletes. Vispār nekas nesāp, un varu izbaudīt s”is dažas dienas. 🙂
Jā, katrai mums ir savs stāsts, un tajā ir baigā burvība. Paldies, ka padalījies! 🙂
Par nepatiku pret asinīm.. Menstruālā piltuve, radīta no medicīniskā silikona, kas ir Tevī un sevī savāc Tava paša asinis, vai kaut kas, kas ir sasūcies ar asinīm un ko turi iekš, vai pie sava ķermeņa?
Atā, atā, ar speficisku aromātu apveltītie tamponi un paketes! Piltuve, paldies, ka eksistē! Mēnešreizes ir gauži normāla parādība, lūdzu, normalizēsim to kopā un visi dzīvosim laimīgāku dzīvi.
?❤️
Man mēdza būt diezgan sāpīgas mēnešreizes un pat slikta dūša, tajā laikā gāju pie terapeita, kurš pārliecināja mani, ka katra slimība mūsu ķermenī norāda uz kaut ko, kas notiek zemapziņā. Un tiešām, es ļoti ilgi nespēju pieņemt savu sievišķību. Šobrīd mēnešreizes ir nesāpīgas un grūti pateikt vai tas ir tāpēc, ka esmu pieņēmusi, ka esmu sieviete un par to priecājos vai tāpēc, ka pēc dzemdībām mainās hormoni un līdz ar to arī mēnešreizes.
Par piltuvi mēģināju runāt ar mammu (54) un māsu (18), bet viņas nebija gatavas iesaistīties. Viņām tas liekas “fuj” un es neuzbāžos, varbūt kādu dienu… Taču mana draudzene sajūsmā stāstīja, ka beidzot viņai nav jāmaina tampons ik pēc stundas un var pētīt, kāds tas šķidrums sanācis, cik daudz un vispār interesanti.
Un piltuve taču ir tik sasodīti ērta! Ieliec no rīta un aizmirsti līdz vakaram. Nekādu piesvīdušu pakešu, kuras nenormāli jocīgi ož, manuprāt. Tikai jāatrod savs izmērs, lai nebūtu noplūdes. Pēc pirmajām dzemdībām nopirku piltuvi, kura tika rekomendēta dzemdējušām sievietēm, bet bija noplūdes. Pēc otrajām dzemdībām tā pati piltuve liekas, ka kļuvusi vēl ērtāka. Varbūt vienkārši sadraudzējāmies, jo pirms paliku stāvoklī vien pāris reizes izmēģināju.
Šobrīd ir tā, ka es gaidu mēnešreizes, lai atkal izmēģinātu piltuvi un pārliecinātos, cik forši, ka viņa ir!
Paldies, ka aktualizējat šo tēmu! Es arī ceru, ka kādu dienu mēs par to runāsim tik pat viegli kā par krāsošanos!
Paldies par tavu balsi komentāros. Tik ļoti patīk šī sajūta, kas no jums, dāmas, nāk 🙂
Es esmu vienmēr kaunējusies runāt par mēnešreizēm ar citiem cilvēkiem, kas nav manas tuvākās draudzenes vai māsa, mamma. Bet tajā pašā laikā es par to varu atklāti runāt, ja kāds cits aizsāk to tēmu ? Un dīvainā kārtā vienmēr, kad tā tēma uzpeld, sievietes pavelkās! Viņām ir tik daudz ko teikt, tik daudz sajūtu, pieredzes un liekas, ka visas tobrīd apvienojamies kādā sievišķības enerģijas virpulī, kad apspriežam vienu no savas sievišķības stūrakmeņiem. Kopš lietoju piltuvi, arī es nebaidos redzēt to, kas tajā atrodas iekšā un ir pat interesanti. Es vēl mācos sajust sevi, cikliskumu, spēku, sievišķību sevī… Interesanti, ka piltuve, kas dod atvieglojuma un tīrības, ērtības sajūtu mēnešreižu laikā, ir devuši man iespēju nejust mēnešreizes kā apgrūtinājumu, bet meklēt sevi tām lielāku nozīmi… Paldies, ka runā par šo! Lai mums visām spēcinošas un enerģijām mutuļojošas sieviešu sarunas!
O jā, paskaties, kas notiek te komentāros, kas notiek Instagram pie šī ieraksta. Sievietes dalās, viņas grib iztsāstīt savu stāstu, savu pieredzi! 🙂 Man prieks to visu lasīt!
Tā tiešām būtu ļoti vērtīga aptauja!
Tā tiešām būtu ļoti vērtīga aptauja!
KOMENTĒT
Tavs e-pasts netiks publicēts. Obligātā informācija atzīmēta *