Minimālisms un šīs filozofijas lielie ieguvumi

Pēdējā laikā ļoti daudz dzirdēts par minimālismu, un šad tad cilvēki to pārprot. Viņi domā, ka minimālisti dzīvo tukšos mājokļos ar atbalsi, ģērbj vienu un to pašu drēbi katru dienu un nekad neko nepērk. Bet tā īsti nav. Arī mēs ar Andi esam diezgan nopietni pievērsušies minimālisma idejai, un šajā rakstā pastāstīšu, kādus ieguvumus no tā esam saņēmuši.

Pirms sāku stāstīt, kā mūsu dzīves ir mainījušās, kopš mirkļa, kad dzīvē ienāca minimālisms, domāju, ka būtu svarīgi izstāstīt, kas tas tāds minimālisms vispār ir?

Tas ir dzīvesveids, kurā mēs neapkraujamies ar lieko un dzīvojam tikai ar to, kas patiešām ir nepieciešams. Vienam tas izpaudīsies ar 100 un mazāk mantām viņa mājā, bet otram vienkārši atteikšanās no jaunākajiem gadžetiem. Lai vai kā – tas ir par mazāk lietām mūsu dzīvē. Mazāk nevajadzīgām lietām.

Ja parokas šajā idejā dziļāk, tad minimālisms ir pat kaut kas vairāk. Tas ir par brīvību. Brīvību no ikdienas stresa, no bailēm un vainas apziņas. Mēs lietām iedodam pārāk lielu nozīmi, tāpēc to neesamība vai nespēja iegūt mums iedod ārkārtīgi daudz negatīvu izjūtu. Kad ir vajadzība pēc mazāk, tad arī stresa latiņš diezgan pamatīgi nokrītas. Kā tad ienest minimālismu arī savā dzīvē? Diezgan vienkārši un tajā pašā laikā sarežģīti – jaatbrīvojas no visa nevajadzīgā un turpmāk jāienes dzīvē tikai tas, kas rada daudz prieka un laimes. Tas ir vienkārši un sarežģīti vienlaikus, jo ar laiku mēs pierodam pie mantu būšanas mums apkārt, un ir sajūta, ka ir vajadzīgs tas viss. Paiet laiciņš, kamēr saproti, kas patiesībā ir tas, kas ir pa īstam noderīgs un kā neapkrauties ar nevajadzīgiem krāmiem. Man tas bija gandrīz pus gads, kamēr dziļi, dziļi iekšēji sapratu, ka to lietu, kas man patiešām ir nepieciešamas, ir gaužām maz. Pus gads, kurā atkratījos no tās sajūtas, ka man visu laiku kaut ko vajag nopirkt. Un tieši pēdējo pus gadu ar astīti domāju, ka nekad neesmu jutusies tik brīva un mierīga. Šodien tad par to.

● MINIMĀLISMS MANĪ ●

Kopš es sevi atceros, es nekad neesmu bijusi cilvēks ar maz mantām. Es esmu vācēja, krājēja un vēl sazin kas. Man vienmēr ir sajūta, ka šis taču kādreiz var noderēt, un nepaņemt, jo dod par brīvu, man ir grūti. Ja ielaidīsiet mani krāmu tirgū, minimālists paliek kaut kur mašīnā, jo gribu nopirkt visu. Visas gleznas, vecus traukus un noteikti kādu jaunu vāzīti, jo tās visas taču var noderēt. Bet pēdējo pus gadu un mazliet vairāk es patiešām mācos to visu neņemt, nepirkt un nenest savā mājā. Man gāja (un šad tad vēl iet) grūti. Tas no manis prasa ļoti daudz, lai es ieietu Labajā Bodē pēc alumīnija katla audumu krāsošanai un nenopirktu kādu smuku porcelāna krūzīti. Man patīk vandīties, atrast un uzlabot, bet esmu sapratusi, ka tomēr tādā veidā ļoti apkraujos. Es apkraujos ar entajām vāzītēm, pudelītēm un krūzītēm, kas kaut kad var noderēt. Es apkraujos ar humpalās sapirktām drēbēm, kuras tikai mazliet jāsaīsina vai jāsalabo (un protams nekad nekas netiek ar tām darīts). Un es apkraujos ar kārtējo vintedž mēbeli, kurai nu nekādi nevaru atrast vietu savā mājā.

Kopš mēs pievērsāmies Zero Waste, tam ir pielikts diezgan trekns punkts. Komats tajos mirkļos, kad pavandos pa bodītēm, apmierinu savu vēlmi kaut ko vērtīgu atrast, bet punkts tajā brīdī, kad to visu nenesu pie kases. Es patiešām daudz mazāk laika pavadu veikalos. Un jāsaka, ka arī daudz mazāk naudas tam visam tērēju. Manā gadījumā pirkumi nebija dārgi, bet divi eiro tur, desmit eiro tur, un kaut kā tas viss salecās kopā. Tagad, kad patiešām pērku gaužām maz (un tikai to, ko man vajag un pēc kā esmu aizgājusi pakaļ), ļoti pamanu finansiālos ieguvumus manam minimālismam. Es atzīšos, ka vēl joprojām ieraugu kaut ko izdevīgu, paņemu rokās un domāju to uzreiz nopirkt, bet atšķirība tagad ir tāda, ka es tās lietas atstāju veikalā. Kā? Es sev vairākkārtīgi pajautāju, vai tas man patiešām ir nepieciešams, vai es to nepērku tikai tāpēc, ka ir atlaide, un vai es vispār pēc šī te atnācu pakaļ. Lielākoties atbilde ir nē, un tad lieku to mantu atpakaļ plauktā. Tā es pirms pāris dienām aizgāju uz Biotēku pakaļ mums sagatavotai dāvaniņai, un gandrīz, gandrīz nopirku mandeļu sviestu, jo bija atlaide. Es sev beigās atzinos, ka nemaz nezināju, kur to smērēšu un ka granolā jau nelikšu, jo pārāk smalks, tāpēc atstāju to citiem pircējiem. Tā es ietaupīju kārtējos sešus eiro ar kapeikām.

 

● MINIMĀLISMS MĀJĀ ●

Māja ir tā vieta, kur mūsu minimālisms izpaužas visvairāk, jo mums nav daudz mantu. Kad taisīju lielo tīrīšanu, atbrīvojos no paprāva daudzuma, un kopš tā laika nekas īsti klāt nav nācis. Zinu to, ka, pārvācoties nākamo reizi, es noteikti lielu daļu atstāšu aiz jaunās mājas durvīm. Priecātos pat par vēl mazāku daudzumu mantu savā jaunajā mājā. Es nezinu, kā ir ar jums, bet man nekad nebeigsies mājas iekārtošanas sajūta. Vajag tikai to gultas veļu, lampiņu tur un jaunus šķīvjus, un tad gan dzīvoklis būs pabeigts. Bet tad es tieku pie tām lietām, un rodas jauns saraksts ar vajadzīgo. Manā gadījumā tas nekad, nekad nebeidzas. Un tas arī nozīmē to, ka man vienmēr bija sajūta, ka kaut kas pietrūkst. Ja ziniet to sajūtu, saprotiet to stresu, kas nāk ar to. Tā sajūta, ka visu laiku kaut kas trūkst, ir nenormāli mokoša. Tad, nu, ar minimālismu pie manis ir atnācis nosacīts miers, ka man ir pilnīgi pietiekami ar to, kas ir tagad. Ja kaut kas ļoti iekrīt acīs, nepērku to uzreiz. Es pagaidu, apdomāju un tad nopērku, ja vēl pēc pāris dienām nevaru beigt domāt.

Liels izaicinājums būs iekārtot bērna stūrīti un pēc tam istabu. Jau tagad cenšos meklēt pēc iespējas minimālistiskākas idejas, kā iekārtot bērnistabu, kā nesapirkt par daudz. Jo arī man uznāk mirkļi, kad gribas pirkt un dekorēt, un visu skaisti sagatavot, bet vēl ir veiksmīgi sanācis tam visam turēties pretī. Ar savām lietām zinu, kas man patiešām ir noderīgs un vajadzīgs, bet ar bērna mantām gan ne. Tāpēc aptaujāju mammas – kādas mēbeles, kādas lietas šķita noderīgas, kad mazais bija piedzimis. Tas man vismaz ļauj sataisīt iespējami vajadzīgo lietu sarakstu. Tāpat plānoju kaut kādu daļu no lietām nepirkt uzreiz, bet padzīvot laiku bez un paskatīties, vai tā ir vajadzīga. Tāda stratēģija ļoti palīdz nenopirkt lieko.

 

● MINIMĀLISMS SKAPĪ ●

Te man iet ļiku, ļeku, bet es ļoti cenšos. Pirms paliku stāvoklī, sāku veidot tādu kā Kapsulas garderobi, bet tagad tas viss diezgan ir pamainījies. Es vēl joprojām pieturos pie idejas, ka nepērku drēbes, kas nav vajadzīgas un kas nav kombinējamas ar tām, kas jau ir skapī, bet tagad arī skatos vienkārši uz lietām, kas man der un kaut cik labi izskatās. Par to es varētu uzrakstīt vienu rakstu, kurā pasūdzos, cik grūti saģērbt punci, ja negribas visu laiku staigāt biksēs un nepatīk lielākā daļa kleitu fasonu, bet par to tad citu reizi. Es patiešām negribu sapirkties grūtnieču drēbes, kas man jau pēc trīs ar pusi mēnešiem nebūs vajadzīgas. Bet negribu arī staigāt kankaros un drēbēs, kas īsti neder, jo negribu neko pirkt. Nu, kā jau jūs saprotiet, šeit ir daudz negribu, negribu, tāpēc tas iet tik grūti. Meklēju kaut ko, ko es varētu vilkt tagad un arī pēc tam. Kaut ko tādu, kas uzstiepsies arī uz devītā mēneša vēderu, un varbūt noderēs arī barošanas laikā. Karoč, sajūta, ka meklēju neesamo. Viss, beidzu sūdzēties.

Atgriežoties pie minimālisma skapī, man tā ideja vēl joprojām ļoti, ļoti patīk. Pēc bērna piedzimšanas gribu ķerties atkal klāt plānošanai. Nedaru to tagad, jo pavisam vienkārši nezinu savas drēbju vajadzības, kad piedzims mazais. Lai nav tā, ka sapērkos baigi labās lietas, bet nevaru nevienu no tām vilkt, jo nesanāk pabarot bērnu, neizģērbjoties pavisam. Pēc laika taisīšu lieto skapja tīrīšanu, un meklēšu iespējas, kā uztaisīt kapsulas garderobi jaunajai mammai, tas ir, man. Tāpēc tagad gaidu. Gaidu ar nepacietību, jo patiešām gribētu izveidot savu kapsulas garderobi. Tādu, kura ļauj saģērbties super ātri un liek justies skaistai katru dienu. Tādu, kas atspoguļo manu personību un sajūtas. Bet to tad nākamgad.

 

● MINIMĀLISMA LIELIE IEGUVUMI ●

Es mazliet pa punktiem saliku ieguvumus, kas nāk prātā par un ap minimālismu mūsu dzīvē. Jūtu, ka ir pagājis gana ilgs laiks, lai varētu spriest.

 

BRĪVĪBA. Šo lieku kā pirmo, jo patiešām jūtos brīvāka no tā spiediena, ko pati sev biju uzlikusi. Jā, skaļi teikts, bet es jūtos mazliet brīva no saviem gribuļiem.

 

PAŠPIETIEKAMĪBA. Šis arī tāds skaļš sakāmais, bet kopā ar minimālismu un brīvību ir atnākusi arī sajūta, ka man ir gana. Šad tad uznāk, ka gribas to un šito, bet vispār jūtos mierīgāk ar to, kas man jau ir. Pašpietiekamību es vēl audzēšu un audzēšu, jo tas patiešām nāk un nāks ar laiku. Tagad esmu noķērusi pašpietiekamības garšu un ir baigi labi.

 

〉 NAUDAS IETAUPĪJUMS. Šo noteikti vatētu apstiprināt Andis, jo es patiešām tērēju daudz mazāk naudas. Tie pirkumi nebija lieli, bet no Tiger varēju iznākt ar jauniem šķīvīšiem un tomēr atstāt tos divdesmit iero. Tagad tie divdesmit eiro paliek pie mums.

 

LAIKA IETAUPĪJUMS. Ja skatāmies uz to, cik mums lietas patiešām vajadzīgas, tad varu tērēt tik maz laika to iegādei kā nekad. Man šad tad uznāk, ka gribas iziet līkumu pa visām bodītēm, kas man mīļas, bet vismaz nedaru to ik pārdienas. Kad esmu veikalā, mācos nevandīties gar plauktiem ar ideju, ka tur varētu kaut ko vērtīgu atrast, bet vienkārši paņemu vajadzīgo un aši pie kases!

 

LIELĀKA KĀRTĪBA ĪSĀKĀ LAIKĀ. Ticēsiet, ja pateikšu, ka mazāk jākārto, ja ir mazāk mantu? Tā patiešām ir! Jo vairāk ir, ko kārtot, notīrīt no putekļiem un atlikt atpakaļ vietā, jo vairāk laika tas paņem. Man patīk, ka tagad (gandrīz) katrai lietai ir sava vieta, un māju varu sakārtot baigi ātri.

Tagad, šķiet, visi ieguvumi no galvas ir izkrituši, bet jūs variet padalīties ar savējiem. Labprāt savu sarakstu papildinātu!

 

x x x

 

Un nobeigumā gribu padalīties ar mūsu ģimenes mērķi. Mūsu mērķis ir iemācīties dzīvot ar mazumiņu tad, kad ir pieejams un iespējams dabūt visu. Mēs visi mākam nepirkt lieku tad, kad nav naudas, bet, vai mēs to varam iemācīties tad, kad ir iepsējas nopirkt? To mēs tagad šķetinām un meklējam savā dzīvē, jo es vēlētos līdz sirds dziļumiem sajust to sajūtu, ka ir pilnīgi pietiekami ar maz. Tā, ka neko vairāk neprasās un ir forši. Es nedomāju, ka pirkt un patērēt ir tik šausmīgi slikti, es tik domāju, ka tas mums ir atnesis baigo stresa devu. Un mēs labprāt no tās atbrīvotos.

P.S. – ja ir vēlme iedvesmoties, variet noskatīties dokumentālo filmu Minimalism. Man ļoti, ļoti patika!

 

Bilde: Andis Arnicāns

TEV VARĒTU PATIKT

PADALIES ARĪ TU

47 Komentāri

  1. Atbildēt

    Liene

    31 augusts, 2017

    Klau, kā ar minimālismu jūsu dzīvē attiecībā uz gadžetiem, viedierīcēm un visu, ko tās sniedz un posta? Varbūt vari uzrakstīt rakstu par to, cik daudz un kā lieto telefonu, aplikācijas, FB, Instagram utt? Ko lasi, ko nelasi? Kam seko, neseko?
    Kāpēc? Respektīvi, kāda ir tava higiēna uz to?

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Tad par šo kādu dienu uzrakstīšu 🙂 Man ir pāris lietas, ko un kā daru, un varētu padalīties plašāk.

  2. Atbildēt

    Sanita

    31 augusts, 2017

    Man arī patīk apkrauties ar daudz lietām un sīkumiem. Man grūtniecība ir iemācīja veidot kapsulas garderobi. Drēbes grūtniecībai iesaku iegādāties Domina Lindex-uz atlaidēm daudz ko esmu atradusi. Un mēnesī reizi es apmeklēju Āgenskalnā Kilo Max kids tur ir grūtnieču stends ar daudz jaunām lietām – esmu pat nopirkusi ar rezervi un tg 7 mēnesī lieliski der☺

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Man laikam kaut kā savādāk jāstaigā pa to Kilomax, jo nekad neko tur neesmu atradusi 😀 Jāturpina meklēt!

  3. Atbildēt

    Zanda

    31 augusts, 2017

    Raksta sākumā tiešām radās sajūta, ka lasu par sevi. Krāmi, krāmiņi, kas gan jau noderēs kādreiz un veikalā nevar atstāt, jo tik smuki un skaisti + vēl atlaide…
    Jāatzīst, ka tevis iespaidota nu jau kopš vasaras sākuma cenšos cīnīties ar šo savu ieradumu, ir arī panākumi, bet vēl taaals ceļš ejams līdz minimālismam…
    Par mantām, kas var mazulītim noderēt, gribu ieteikt ļoti praktisku un noderīgu mēbeli. Kumode (kas noderēs apģērba glabāšanai ilgi) uz kuras ir uzliekama pārtinamā virsmiņa (ļoti praktiska lieta mazuļa pirmajos ~4 – 5mēnešos, lai tev, māmiņ, ērtāk mazulim palīdzēt saģērbties), liels pluss, ka tās nav 2 atsevišķas mēbeles, bet 1 transformējama.
    Paldies par rakstu! 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Kumodi es plānoju iegādāties, jā, bet man mammas stāsīja, ka uz tām pārtinamām virsmām ir grūti saģērbt jaundzimušo, jo nav vietas velšanai. Man pamācīja, kā var uztaisīt pārtinamo galdiņu pati ar dvieļiem, tāpēc vēl nevaru saprast par to pārtinamo daļu 🙂

      • Atbildēt

        Sanda

        2 septembris, 2017

        Man vislabākā pārtinamā virsma bija gulta vai grīda. Silta, plaša, ērti ar degunu mazās pēdiņas pakutināt. Tāpat pēc 3mēn mazais ir ļoti kustīgs un grūti noturēt uz vietas, būtu man bail, ka var novelties lejā no pārtinamās virsmas. Man personīgi nevienā brīdī nav bijusi vēlme pēc tāda pirkuma.

        • Atbildēt

          Bzzz

          6 septembris, 2017

          Kā nu kuram ērtāk… Ir tomēr mammas, kas domā arī par ergonomiju un savu !muguru!
          Manuprāt, katram ir skaidrs, ka mazulis nav jāatstāj uz virsmas bez uzraudzības, nomaina bikšeles, pārģerbj, sačubina un visi laimīgi.
          Turklāt tas, ka noteiktā darbība tiek veikta mājās vienā vietiņā, ļoti labi mazulim palīdz saprast, ka konkrētā vietā tiek veikta konkrēta darbība. Ne uz grīdas, kur notiek rotaļas un turpat pēkšņi dupsis jātīra..

  4. Atbildēt

    Aija

    31 augusts, 2017

    Lielisks raksts, Laura. Es loti piekritu nobeiguma teiktajam, ka maka ir attureties pirkt tad, kad ir iespeja nopirkt un atlaides ir uz katra stura un es ar, loti nesen nonacu lidz tam, ka sajutu smagumu, jo tik daudz ko biju sapirkusi uz atlaidem, jo redz iekseja sajuta nebija tik laba, bet pirmo reizi bija ta, ka sapirtas lietas nedeva mirkla laimiti, bet iedeva smagumu.. tagad meginu lietas nopardot, man tak tik daudz lietas nav vajadzigas. Es ar meginu domat ko man tiesam vajag un soruden esmu nolemusi nopirkt tikai zabakus un jaunu jaku, ko tiesam vajag. Redzes ka man ies. 🙂
    Mes ar viru nesen runajam, kapec mums ir ta velme teret un teret un sito vajag un to un abi atcerejamies bernibu, kad lietu nebija, bet gribejas, naudas nebija, bet tik loti gribejas… tas ir jamet pie malas.
    Par bernu.. mes daudz ko lieku sapirkam pirms mazais piedzima, jo likas, ka to un sito un vel so to vajag, beigas loti maz no ta, ko iegadajamies, vajadzeja, taka laba doma ir iegataties pasu mazuminu, kad tiesam ir vajadozigs un ar parejo paskatities kas un ka.
    Lai izdodas mums visam atrast to mieru un apmierinatibu ar nedaudz mazak lietam.
    Jauku dienu!

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Aija, paldies par komentāru 🙂 Tas minimālisms ir diezgan garšs ceļš. Mēs vēl joprojām atbrīvojamies no savāktā un lēnām mācāmies nesapirtkies lieko. Škiet, ka tāda attīrīšanās un patiess minimālisms ir iespējams tikai pēc vairākiem gadiem prakses 🙂

    • Atbildēt

      Lāsma

      2 septembris, 2017

      Mums bija tāda mīksta, ūdens necaurlaidīga virsma/matracītis, ko varēja nolikt, kur gribās, kaut vai uz grīdas un, kad nelieto pastumt zem gultas:) Jo,ja naktī pamperīts jāmaina kādas 4x ir grūti gan pašai, gan mazo cilāt un iet pie tās augstās, baisās kumodes. Tā es vienmēr jutos droša,ka bebuks nekur nevar novelties un visa telpa nebija jāpiebāž ar jaunām, masīvām mēbelēm.

      • Atbildēt

        Lāsma

        2 septembris, 2017

        Šī atbilde bija domāta pie komentāra par kumodi+pārtinamo virsmu

  5. Atbildēt

    Madara

    31 augusts, 2017

    Mani interesē – ko Jūs dariet ar dāvanām? Viena lieta ir to jauno servīzi nenopirkt pašai, cita lieta – kāds man to iedāvina….Man ir gandrīz vesels plaukts ar dāvinātām lietām, suvenīriem utt, ko neceļas roka izmest viena iemesla dēļ – negribas aizvainot dāvinātāju, kas iegriezīsies ciemos nākamreiz.

    Lasot par minimālismu, fiziski jūtu kā spītīgi aktivizējas mans aizvēsturiskais sievietes “vācējas” gēns. Protams, man patīk plašumi, kur putekļu lupatai ir galvenais ceļš un to nešķērso tāds un šitāds svečturs vai vāzīte. Tomēr, ja man uz vienu un to pašu iekārtojumu / kompozīciju būtu jāskatās sezonām, tad garastāvoklis proporcionāli noziedētu līdz ar tām. Te, man liekas, atkal ir jāatrod tas smalkais vidusceļš – kad nav par daudz, un nav par maz jeb vai to persiešu paklāju tiešam vajag kārt pie tās puķainās sienas. Minimālisms jūtams arī šobrīd valdošajās interjera modes tendencēs – Skandināvu dizains iemaldījies beidzot arī Baltijā 🙂

    • Atbildēt

      Laila

      31 augusts, 2017

      Man ir sanācis paskatīties diezgan daudz video un arī lasīt par šo dāvanu tēmu minimālistu dzīvēs un atziņa, ko esmu guvusi – dāvana tiek dāvināta, lai radītu prieku, ja tā vairs nepilda sev doto uzdevumu, tā rada pretējo efektu. Tāpēc šo dāvanu var nodot tālāk kādam, kuram tā būtu nepieciešama un pildītu savu mērķi – ienest prieku dzīvē. Es pieņemu, ka dāvinātājs negribētu, lai viņa dāvana cilvēkam asociētos ar kaut ko negatīvu vai aizņemtu vietu.
      Man gribas, lai manas mājas ir piepildītas ar lietām, kuras man sagāda prieku un vēlos, lai laimīgi jūtas arī tie, kas saņem dāvanas no manis – tāpēc var jau laicīgi sagatavot sarakstus ar lietām ko pats vēlies vai pajautāt cilvēkam, ko viņš vēlas saņemt. Win-win.

      • Atbildēt

        Laura

        31 augusts, 2017

        Piekrītu katram tavam vārdam 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Ar dāvanām ir tā, ka esam noziņojuši savējos dāvināt tikai to, kas patiešām ir vajadzīgs. Vai arī naudu, ja kaut ko dārgāku vēlos nopirkt. Šādi “izmācīju” omīti, kas, labu gribēdama, visādus nieciņus dāvināja, bet beigās tie tik krāja putekļus. Esam parunājušas, un tagad omīte dāvina pašu adītās zeķes un salasīto tēju, jo viņa zina, ka man tas noder un nozīmē daudz, daudz vairāk! Es pirms svētkiem vienmēr sazinos ar savējiem un pastāstu, ko gribētu šajā gadā. Piemēram, man drīz ir dzimšanas diena, kurā gribu sev beidzot nopirkt vienas ļoti dārgas smaržas, kurām vienmēr paliek žēl naudas. Esmu izplānojusi, ka vēlētos, lai sadāvina naudu un beidzot tās nopirkšu. Dāvinātājs priecīgs, jo zina, ka iedevis kaut ko nozīmīgu, un es laimīga, ka man nav jākrāmējas ar sūdiņiem.
      Un, ja godīgi, mēs esam iemācījušies no šīm lietām vienkārši atteikties. Ja servīze neder tavām vēlmēm, un cilvēks nāk ciemos, tad tas ir pilnīgi normāli pateikt, ka tā tomēr neiedzīvojās jūsu mājā. Tā ir tava dzīve, un nevienam par neko nav jāatskaitās 🙂

  6. Atbildēt

    sanita

    31 augusts, 2017

    Chau! Manu minimālismu provocē mājvietas plašums (šajā gadījumā šaurums). Arī es esntās reizes vandos pa visiem ”mini”, ”maxi”, vai ”ekstra mīļajiem” veikaliņiem un cilāju ”the best bļodiņu ever par kādu visu dzīvi esmu sapņojusi”, par visskaistākajiem aizkariem pasaulē, vai tiešām krutu un attīstošu rotaļlietu mazajiem (ja koka, tad vispār jumts brauc prom), bet man prātā skan jautājums nevis, vai man to vajag?, bet gan-kur es to likšu? Mums ir normāls 3 istabu dzīvoklis un divi mazi bērni. Manas virtuves skapīši ir pilni un jaunajai ”the best bļodiņai” tur točna nav vietas. Un tad es atceros, ka man jau pirmsākumos ir iegādāts pilns komplekts ar skaistām, tiešām skaistām bļodinām gan ciemiņiem gan ikdienas lietošanai un esmu mierā. Kapēc man pirkt citas jaunas un tikpat skaistas? Šeit noslēpums ir tas, ka iekārtojoties jaunā dzīvesvietā es ar negulētām naktīm un entajām domām par tām pašām bļodiņām, es nopirku diezgan dārgas, bet līdz sirds dziļumiem sev patīkamus ēdiena traukus, kas kalpo nu jau 4 gadu! Es toreiz iztērēju daudz laika, naudas un domu, taču tagad komplimenti no draugiem par tām pašām bļodām ir balzams manai dvēselei. Un ja arī kādreiz jāatjauno krūzīšu vai šķīvju krājums, tad pērku tieši tādas pašas krāsas, lai iet kopā ar visu pārējo komplektu.
    Ok beigšu par bļodām.
    Par bērniem. Mantu daudzums zīdaiņa vajadzībām īstenībā vairāk pieauga ar otro bērnu! Kāpēc? Jo kamēr vecākais bērns ar savām kaprīzēm uzstāja uz savām vajadzībām, tikmēr jaundzimušais zīdainītis gribot negribot vienmēr varēja pagaidīt (jauna rotaļlieta, aktivitātes paklājs, šupuļkrēsliņš, māneklītis). Un gaidījis viņš bija ļoti daudz un regulāri. To atceraties, ka jā, ar pirmo bērnu mantu daudzums tiešām var nebūt liels, jo jaundzimušajam bērnam ir abi vecāki-enerģijas pilni un ar veseliem nerviem. Tiklīdz ir otrs, dzīve pāriet ”draivā”.
    Un bērnam esot lielākam – easy – daba ir labākā rotaļlieta. Vienreiz satraucāmies braucot uz jūru, ka aizmirsām tik ļoti mīļos saldējuma veidošanas trauciņus…rezultātā gludie oļi, ūdens putas un koki bija labākās mantas.
    Sorry par garo komentāru – tikai un vienīgi PAR MINIMĀLISMU! Saprāta robežās, katrs var uz to iet, lai justos labi savā komforta līmenī!

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Mīļš paldies par tavu garo komentāru 🙂

  7. Atbildēt

    Silvija

    31 augusts, 2017

    Par grūtniecības apģērbu, kas noderētu arī pēc tam – es iegādājos ārkārtīgi funkcionālas un skaistas lietas http://www.boobdesign.se/. Nopirku vienu krekliņu ar īsām rokām, otru ar garām un vēl džemperi un nēsāju grūtniecības pēdējos mēnešos un vēl gadu, kamēr baroju. Nav lēti, tas tiesa, bet skaisti un funkcionāli un kvalitāte lieliska, varēju visus trīs apģērba gabalus nodot tālāk lietošanai citai mammītei.

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Ū, šos jau esmu noskatījusi 🙂 Paldies par padomu!

  8. Atbildēt

    Elīna

    31 augusts, 2017

    Bija jau jautājums par dāvanām (kur nesimpatizējošās likt?), bet vēl vairāk man interesē- ko darīt ar KĀZU dāvanām un tiem skaistajiem kāzu nieciņiem, ko, cerams, tikai reizi mūžā bija gods izlikt apskatei un saņemt dāvanā ?

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Nesimpatizējošās dāvanas diezgan brutāli nesam uz Otro Elpu. Es patiešām neuzskatu, ka man mājās ir jātur mantas, kas nepatīk, tikai tāpēc, ka nevaru saņemties cilvēkam pateikt, ka tomēr negāja pie sirds. Jā, situācija noteikti nebūs super patīkama, bet to var pārdzīvot un arī risināt.
      Mēs kāzās bijām diezgan precīzi pateikuši, ko vēlamies, tāpēc nekādus baigos niekus mums nesadāvināja. Visas dekorācijas mēs īrējām vai arī pirkām kaut ko, kas var derēt vēlāk. Bet vispār – domāju, ka var atbrīvoties no šādām lietām, jo tās nekādā veidā neuztur to sajūtu gammu par īpašo dienu. Tā taču paliks ar tevi tāpat 🙂 Ja kaut kur aizplūdīs, tad paskatīsies bildes un paliks labi!

      • Atbildēt

        Elīna

        7 septembris, 2017

        Paldies par atļauju izmest kāzu niekus :))) , kuri, stāvot uz plaukta, tiešām nedod pareizās emocijas

  9. Atbildēt

    Madara

    31 augusts, 2017

    Vīra kungs jau sen dīca, ka mājās visa par daudz. Nesen arī sākām mest ārā visu lieko, jo mūsu viengadnieks ar to visu, kas mājās, taisīja baigo šmuci. Tā no mūsu divistabu dzīvokļa (kurā nekā baigi daudz lieka nebija) ir “izgājis ārā” aptuveni 1 atkritumu konteiners. Veci Tupperware trauki uz otrreizējo pārstrādi, drēbes un trauki, protams, labdarībā, papīri un novecojuši dokumenti lauku radu krāsnij –
    kopējais apjoms bija negaidīti liels.
    Es vēl esmu tajā posmā, kad “paslīd kāja” un nauda kam nevajadzīgam, bet cīnos.
    Priecājos, ka man ir tīrs un kārtīgs mājoklis (bez lielām pūlēm) un bēbim daudz vietas, kur skriet!

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Ja mums rudenī sanāks uz kaut kurieni pārvākties, mums no sava minimālistiskā dzīvokļa arī būs konteineris ar mantām atdodams. Kaut kā neesmu izmetusi lērumu cepamo traukus un visādus citus nevajadzīgus niekus. Tad tam visam ies pāri buldozers Laura 😀

  10. Atbildēt

    Jana

    31 augusts, 2017

    Paldies, Laura, par šo blogu. Sekoju un lasu jau no paša sākuma. Jūtos ļoti iedvesmota, bet tā kārtīgi ķerties pie lietas nesanāk… jo divi mazi bērni. Ļoti gaidu kad paaugsies, un varēšu “izmēst” māju. Jo tās nieka 2-2,5 h kamēr mazie guļ diendusu, īsti neder pat lai kārtīgi veiktu lielo skapja tīrīšanu…
    Nesen izlasīju grāmatu (Marija Kondo “Kārtības maģija”), kuru iesaku, ja ir vēlme uzsākt minimālismu. Daudz kas vērtīgs un noderīgs. Starpcitu, tur bija aprakstīts, ko darīt ar dāvanām, kas neiet pie sirds.

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Grāmata ir manā plauktā un tiek jau lasīta 🙂 Man patīk viņas pieeja!
      Ja darbojies pēc viņas metodes, domāju, ka varētu kādu dienu aizvest bērnus pie vecmāmiņas/krustmāmiņas vai kur citur, lai aši ķertos klāt. Kā tev šķiet? 🙂

    • Atbildēt

      Inga

      1 septembris, 2017

      Jana! Kā es Tevi saprotu!
      Bet es, ilgojoties pēc mazāka bardaka mājās, daru tā – spēlējoties ar bērniem, aplūkoju visas viņu spēļmantas, kas kur stāv, ar ko spēlējas, un tad tās dienas vakarā izlemju no kuras VIENAS mantas atbrīvoties – vai nu vienkārši pagaidām nolikt skapī, vai nolikt koridorī, atdošanai vai ārā mešanai. Tādā veidā pa vienai lietiņai, pa drēbei, galdautam, liekai krūzei, var atbrīvoties no liekā diezgan nemanāmi un nesvīstot 8 stundas pie skapja. Dzīvojam laimīgas! 🙂

  11. Atbildēt

    Madara

    31 augusts, 2017

    Laba ideja no theminimalists.com (kuriem ir foršs podcast kanāls, iesaku!) ir packing party, jeb pārvākšanās/pakošanās ballīte, kur cilvēks, kas nolēmis samazināt un attīrīt savu telpu no nevajadzīgām lietām, sakrāmē visu kastēs tā, it kā tas grasītos pārvākties un turpmāko dažu nedēļu laikā izpako ārā tikai tās lietas, kuras ir nepieciešamas ikdienā. Attiecīgi visas pārējās, kuras ir palikušas kastēs, mēneša(vai cita laika perioda, kuru pats sev noteicis) beigās tiek atdotas labdarībai/izmestas. Šo var izmēģināt arī tad, kad patiešām pārvācaties uz jauno mājvietu. 🙂
    Paldies par foršo blogu un iedvesmu/atgādinājumu, ka varam dzīvot vieglāk, vienkāršāk un vērtīgāk. 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Es tieši tāpat daru ar drēbēm – taisu maybe kasti, kurā salieu visas itkā nevajadzīgās drēbes, bet kas tomēr patīk. Ja kādu laiku tās nav aiztiktas, nesu prom uz labdarību 🙂

  12. Atbildēt

    Sabīne

    31 augusts, 2017

    Pilnīgi piekrītu par kumodi ar pārtinamo virsmu. Nopirkām pirms 7 gadiem, labu, smuku. Abiem bērniem lietoju. Tagad kalpo par drēbju skapi, kurā,pēc jau pieminētās, Konmari metodes saliktas drebes. Arī trešam bērnam kalpos godam. Lieliski ieguldīti 40 Ls. Paldies Tev par blogu! Manā dzīvē tas sācis patīkamas pārmaiņas.

    • Atbildēt

      Laura

      31 augusts, 2017

      Mums arī skapis tagad ir sakārtots pēc Konmarī metodes, un ir tiiiik forši! 🙂 Noteikti darīsim tā arī bērnam.

      Un mīļš paldies par komentāru par pāmaiņām. Man ir baigais prieks lasīt!

  13. Atbildēt

    Zane

    31 augusts, 2017

    Es esmu pretējs cilvēks – cik mājās cilvēku, tik arī bļodiņu un karotīšu. Bet neskatotie uz to vienalga tas pašpietiekamības cīniņš pastāv… Man šķiet, mums tas vairāk ir saistīts nevis ar mantu iegādi, bet ar ikdienas brīvību – pagatavot ko sirds vēlas, iedzert spontānu kafiju jaukā kafejnīcā, pirkt kvalitatīvu, ekoloģisku pārtiku, izbrauciens visai ģimenei, utt. Tā ka dzīvi tvert viegli ir jāmācās daudzās jomās, nav viegli.
    No savas pieredzes varu teikt, ka nav vērts meklēt tādus apģērbus, kas der gan grūtniecības laikā, gan pēc tās. Pirmkārt, puncis riktīgi izstaipa apģērbu (neticēju draudzenei un sabojāju kašmira džemperīti). Otrkārt, (vismaz es) pēc bērniņa piedzimšanas vēlējos izskatīties simpātiski un it nemaz nevēlējos staigāt apģērbā, kas “karājas” (tas pēcgrūtniecības puncis nemaz tik ilgi neturas) un treškārt, nenormāli mainas krūšu izmēri. Plāns, ka šo grūtnieču apģērbu atstāšu nākošajai reizei arī var nenostrādāt (savos pirmajos grūtniecības džinsos tā arī iekšā tik nevarēju, lai gan pašas kg palika nemainīgi).

  14. Atbildēt

    Alise

    31 augusts, 2017

    Laikam man ir tāds raksturs, es milijons x izdomāju vai man patiešām to vajag, spontāni pirkumi nav man baigi rakturīgi, es pat dažubrīdi nevaru nopirkt attiecīgo lietu, kas patiešām sadzīvei ir nepieciešama, es sevi mierinu, ja jau izdzīvoju līdz šim tad varu arī turpmāk izdzīvot. Viens no maniem spontānākajiem pirkumiem bija badmintona raketes, bet es ne mirkli neesmu nožēlojusi, jo šogad tik daudz viņu ar vīru un meitu spēlējam.
    Dažubrīdi jau aiziet līdz apsurdam, jo pati sevi moku- patērētājs manī bļauj pērc, bet otra puse saka, vai vajag un tā ir ar visām lietām, nevaru biezpienu veikalā nopirkt 😆.
    Visgrūtāk ir ar bērnu drēbēm, tās uzrodas no visurienes, reāli savus trīs bērnus esmu saģērbusi neinvestējot naudu šovasar. Bet lupatu kalni visos galos.
    Ar rotaļlietām tas pats, nepērkam, bet uzrodas, visur mantas, audzināšanas nolūkā salikām atkritumu maisos “nonokacelējām”, un neviens pat neilgojas pēc viņām, ja nu vienīgi pēc lego palikņa.
    Ar visu manu taupību, katru sezonu ir mantu un lupatu kalni ko izmest vai nodot.
    Vienīgi, kam man nav naudas žēl ir labas un kvalitatīvas mēbeles.
    Esmu sevi pieķērusi, ka es daudz saskatos smukas bildes un man to visu gribas, tad es uztaisu screenshotus un, ja 1/2 gada laikā neesmu to dabujusi, man nevajag, tas attiecas arī uz rokdarbiem, bērnu lietām, apģērbu utt.,nu pinterests uz pilnu klapi 😀.

    • Atbildēt

      Sands

      2 septembris, 2017

      Parakstos zem katra vārda. Tāda sajuta, ka par mani rakstīts. Vajag, bet nepērku 😆.

  15. Atbildēt

    Unne

    31 augusts, 2017

    Dievinu minimālismu un labprāt atgrieztos pie studiju laika iekārtojuma – viena krūzīte, viena bļodiņa, viens gultas veļas komplekts utt. Bet nesanāk tā. Esmu jau atbrīvojusies no lēruma nevajadzīgu lietu, bet joprojām daudz ko ir žēl izmest/ atdot/ pārdot 🙁
    Vēl man galvassāpes rada lietas, kas tiek izvilktas reizi pāris mēnešos, vai pat gadā, tomēr ir nepieciešamas. Bet aizņem daudz vietas – Ziemassvētku rotājumi, vecais Zingerītis, dažādi audumu atgriezumi, sēņošanas sezonā velkamais apģērbs un tukšās zaptes burkas, skaistā terīne un dārgais guļammaiss. Vajadzīgas, noderīgas lietas, bet tik reti izmantotas…

    • Atbildēt

      Laura

      12 septembris, 2017

      Par tām sezonālām lietām runājot, ir riktīgi forši, ja tomēr ir kāda vieta, kur tās nolikt. Tik jāsaprot, cik ļoti tās lietas patiešām noder. Piemēram, es esmu pasākusi sēņot braukt ar sporta/ikdienas drēbēm. Ne jau ar zīda blūzēm, bet ar kādu vienkāršu džemperīti gan. Nesanāk man tik šausmīgi nošmulēties, ka jātur speciāls apģērbs 🙂

  16. Atbildēt

    Dace

    1 septembris, 2017

    Interesants raksts, paldies 🙂 Ņemot vērā, ka kuru katru dienu gaidu savu pirmdzimto, daudz saistoša atradu gan rakstā, gan komentāros. Īsumā par mani- man patīk jaunas, skaistas lietas, kas attiecīgi noved pie drēbju pirkšanas lielā daudzumā un naudas tēriņiem, tāpat aizņem vietu un krāj putekļus 🙂 Bet pārdodot savu dzīvokli un ievācoties pie drauga, sapratu, ka mana iedzīve (bez mēbelēm, tas atstāju citiem) ieiet laikam 7 lielajās Depo kastēs, kas stāv garāžā. Gada laikā esmu iemetusi tur aci esmu kādas 5x, kas attiecīgi liek domāt, ka šis mantas man pa lielam nevajag, attiecīgi laiku pa laikam metu kaut ko ārā. Esmu izdomājusi ar drēbēm tā- ja nav vilkts 1 gadu vairs arī nebūs, tāpēc pilnīgi kaitina cilvēki, kas krāj vecas lupatas čupām 🙂 Un esmu nonākusi pie secinājuma, ka grūtniecība vasarā ir labākais laiks, lai pievērstos minimālismam, šķiet, no maija esmu neesmu pirkusi sev nevienu apģērba/apavu gabalu, vasaras sākumā nopirku 5 vai 6 kleitas, kuras tad tiek vilktas visu vasaru, jo cits nekas neder, un kājās tūska, arī nekas neder. Labā ziņa, ka var izdzīvot ar 2vām sandalēm 3 mēnešus, kas agrāk šķita mission impossible 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      12 septembris, 2017

      Man bēbis gaidāms ziemā, tāpēc tagad jau plānoju, ko un kā vilkšu, lai ir silti, bet arī smuki 🙂 Esmu iegādājusies divas lietotas bikses, un tās noklāj visas manas bikšu “vajadzības”. Tas pats ir ar kleitām – ir dažas, un ar to pietiek. Bet vispār drīzumā ielikšu kādu ierakstu par grūtnieces kapsulas garderobi. Ir sakrājušies dažādi padomi un idejas 🙂

  17. Atbildēt

    Maija

    1 septembris, 2017

    Kārtējais pārdomas raisošais raksts. 🙂 Paldies! Man attiecībā uz minimālismu nav nekādas teorētiskās bāzes, toties ir kaut kāda pieredze. Kad uzsāku patstāvīgu dzīvi, biju īsta vācēja. Tā sanāca, ka uz manu dzīvokli atceļoja diezgan daudzas dzimtas “relikvijas”, sākot ar retro mēbelēm un porcelāna figūriņām līdz pat visai apjomīgai vecāku bibliotēkas daļai. Man tas patika, jo ar to visu jutos kaut kā svarīgāka (man ir īpašums!). Tas nekas, ka mammas tautastērpu nevar valkāt bez restaurācijas vai ka Nīčes grāmatas vācu valodā nekad nelasīšu, jo šo valodu nepārvaldu. 🙂 Man bija arī ļoti daudz pašas iegādātas bižutērijas un humpalās pirktu drēbju, apavu un aksesuāru, šie krājumi arī nemitīgi papildinājās.
    Tas pamazām mainījās līdz ar zināmu briedumu (ap gadiem trīsdesmit) un arī finansiālo stabilitāti. Tagad domāju, ka ar to daudzumu, kādā savācos šķietami labas un vērtīgas, bet sev īsti nepiemērotas lietas, centos kompensēt to, ka nevrēju atļauties to, ko tiešām gribēju un ko man vajadzēja. Pēdējo gadu laikā esmu atbrīvojusie no ļoti daudzām lietām, gan atdodot atpakaļ vecākiem, gan nesot uz labdarības veikalu vai izdalot ar sociālo tīklu palīdzību. Visu bižutēriju es atdevu kolēģes meitām, man tagad ir tikai daži rotu komplekti, bet tādi, kam ir vērtība un ko es valkāju. Visas retro mēbeles mēs pārvilkām un restaurējām, lai tās izskatītos pievilcīgi. Es joprojām pērku lietas, bet cenšos iegādāties tādas, kas man patīk un der par 100%. Lielākoties arī izdodas. Un man patīk, ka man ir vienas, bet labas saulesbrilles, 2 mugursomas (viena ziemai, otra vasarai), viena lielā pleca soma un viena izejamā somiņa, un vairāk man negribas. Vieni ziemas un vieni rudens zābaki (kurpju gan vairāk :)). Man patīk ļoti kvalitatīvas lietas, kuras var valkāt gadiem, un tad vairs nav jāstreso, ka vajag atkal jaunu un jaunu. Esmu konstatējusi, ka tās 100% man piemērotās lietas ar gadiem kļūst tikai mīļākas, nevis apnīk, protams, ja tās saglabā koptā un pievilcīgā stāvoklī. Ļoti regulāri atbrīvojos no mantām, un pat nevaru pateikt, kas sagādā vairāk prieka – nopirkt kaut ko ļoti foršu vai atbrīvoties no kautkā laba, bet man nevajadzīga.
    Ļoti izmainījusies arī attieksme pret dāvanām. Agrāk biju traka uz dāvanām un nebūtu ticējusi, ka pienāks laiks, kad pēc tām nebūt tā neilgošos, jo diezgan maz kas patiesībā atbilst tam, ko man vajag un ko es gribu. Tad bez sirdsapziņas pārmetumiem stiepju prom uz labdarības bodi. Man ir prieks saņemt dāvanu, jo cilvēks ir par mani domājis, bet man pietiek ar to saņemšanas brīdi – ja lieta nav vajadzīga, tad no tās šķiros. Kāzu ielūgumos mēs tā arī uzrakstījām, ka nemeklējam lietas, bet gan emocijas un, ja kāds vēlas, tad var finansiāli atbalstīt mūsu jaunās ģimenes budžetu, bet galvenā dāvana ir viņu klātbūtne mums svarīgajā dienā. Cilvēki to arī respektēja. Un no nekontrolētas bēbīšlietu iegādes šobrīd mani arī sargā tas, ka apzinos – ikviena lieka lieta mani reāli besīs. 😀

    • Atbildēt

      Laura

      12 septembris, 2017

      Paldies par komentāru! It īpaši par to pēdējo daļu par dāvanām. Mums tagad ir interesanti, kad tuvie cilvēki, labu gribēdami, vēlas mums kaut ko mīļu sagādāt mazulim, bet es sevi zinu – man vajadzīgas tādas lietas, kas pašai patiešām patīk. Tāpēc mācos dāvanas “pasūtīt”, kas notiek ļoti mierīgā un mīlestības pilnā veidā. Un izdodas! Būs mums sedziņa tāda, kādu vēlamies, un arī zeķītes un viss pārējais 🙂

  18. Atbildēt

    Lauma

    1 septembris, 2017

    Laura, tava pēdējā piebilde par mērķi, man atgādināja par miljonāres Denijas Džonsones (https://www.desoltraining.lv/lv) mācīto! Lai arī tev ir miljons, bet tu vari iemācīties dzīvot no tā, kas ir, neiztērēt to, kas ir; plānot pirkumus un sasniegt savas augstākās virsotnes! Paldies!!!

    • Atbildēt

      Laura

      12 septembris, 2017

      🙏🏻

  19. Atbildēt

    Elina

    13 septembris, 2017

    Paldies, ka rakstāt! Mani māca mūsu mazuļi! Pēdējos grūtniecības mēnešos ar dvīņu punci tā pat nekur tālu un daudz nevar aiziet, kad bērniņi ir klāt, tad vispār mēnešiem nekādas iešanas pa veikaliem un jēgas tam nav, jo ķermenis ir tā mainījies, ka tā pat pēc barošanas būs vēl savadāk un tad ar nekas iegsdāts nederēs! Tad, kad jau varēja kkur iziet, nopirku nepieciešamo pārtiku lidzpaņemtos maisiņos, bet uz bodēm pat skatīties negribas, jo ir jau sajūta, ka esu atradinājusies no tā un pats svarīgākais- tās atņem enerģiju, kas jādod ģimenei!! Nu jau mazie ir paaugušies! Jāsaka, ka sev esmu nopirkusi tikai ērtus apavus un pāris krekliņus … kopš pēdējiem grūtniecības mēnešiem ir pagājis gads un 8 mēneši…
    p.s., kad nopirku pāris lietas punča laikā, domāju, kam tas viss varētu noderēt tālāk. Man bija pavisam grūti ar virsdrēbēm, jo esmu smalka, bet puncis bij miiiiiilzīīgs…. mamma man krietni apaļīgāka, viņa lielāko daļu nesmādēja!!

  20. Atbildēt

    Kristīne

    7 novembris, 2017

    Paldies, ļoti jauks ieraksts!
    Mēs arī esam sevi ievirzījuši minimālisma dzīvesveidā un viens no galvenajiem mērķiem arī bija miers – miers pašos, mājās un gaidāmajā bērnā!
    Tagad mūsu mazajam drīz būs gads un teikšu godīgi – strādā! 🙂 esmu daudz mierīgāka mamma nekā domāju, ka būšu, jo mums nevajag 101 kostīmiņu, mantu vai smukumlietu. Ja jūtu, ka gribas mazajam jaunu rotaļlietu – uzšuju to vai izveidoju no dabas veltēm…un kā rosas mazā cilvēciņa iztēle 🙂
    Tik daudz mantu kuras domāju, ka vajadzēs nemaz nevajag, tāpēc malači, ka domājat, testējat. Ja nepieciešamas kādas lietas – jautājiet, jo tik daudzas mammas nezin ko ar liekajām mantām darīt, bet jums var noderēt 🙂 es varu iedot labu slingu mazulīša pirmajam gadam.
    Mums bija vasela mainīšanās grupiņa kurā mainijāmies ar grūtnieču drēbēm, mazulīšu drēbēm utt. Tā ieguvām to, ko kārojās netērējoties.
    Man ļoti patika tava doma par minimālismu tad, kad varētu atļauties vairāk!