Ceļošana ar bērnu

Ceļošana mums ar Andi patīk. Mums patīk braukt tālu, ēst visu, ko ēd vietējie, vazāties ar autobusiem, rullēt ar mocīšiem un līst visos tālākos nostūros. Līdz šim to bijām darījuši katrs pa vienam un abi kopā, bet nekad ar bērnu. Mēs zinājām, ka gribam kaut ko līdzīgu piedzīvot arī ar bērnu (un bērniem nākotnē), tāpēc nolēmām, ka jābrauc pārziemot uz Meksiku. Un, hei, tas ir daudz citādāk kā pirms tam. Te rakstā tad par to, kā mums veicas ar ceļošanu ar mazo un ko esam iemācījušies, apdomājuši un pamainījuši.

No sākuma plānojām likt te smuku ģimenes bildi, bet man šī te tik ļoti patīk, jo tā mums te bieži iet. Rū paraud, es uztraucos un Andis pasmej.

// kā mēs ceļojām pirms tam

Varbūt jau mazu ainiņu uzbūru iesākumā, bet kopumā mums ar Andi patīk braukt ar mugurenēm (kā backpack’eriem), vazāties ar sabiedrisko transportu, ēst visu, ko var bāzt mutē, braukt uz nomaļiem ciematiem un gulēt viņu šķūnītī, ja ir tāda nepieciešamība. Līdz šim mēs tā paceļojām pa Āziju un Šrilanku, un tie ir bijuši ceļojumi, kuri atstājuši daudz skaistu atmiņu un piedzīvojuma sajūtu. Esam un noteikti arī brauksim arī ar čemodāniem un takšiem, un foršiem restorāniem, bet to mēs uz trīs mēnešiem atļauties nevaram, tāpēc iet ekonomiskākais variants. Kad plānojām braucienu ar bērnu, domājām, ka darīsim līdzīgi kā līdz šim. Nopirksim biļetes, sakrāmēsim mugurenes, neko neplānosim un plūdīsim pa Meksiku kā smukie papīra kuģīši rāmā upē. Daļēji jau tā izdarījām, bet pa ceļam mazliet nosirmojām, iedzīvojāmies stresā un plānus esam pamainījuši. Vēl joprojām ēdam visu, kas nekustās, tusējam ar vietējiem un pēc iespējas baudām vietējo dzīvi, bet ir lietas, kuras esam pamainījuši un sapratuši, ka tomēr par to jāpadomā. Te, nu, tas saraksts būs.

// plānošana vs. neplānošana

Mums vienmēr ir paticis neplānot mūsu ceļojumus līdz galam. Patīk skatīties, kur mūsu ceļi aizvedīs. Tas bieži mainās līdz ar satiktajiem cilvēkiem, un piedod lielu dinamiku visam piedzīvojumam. Ar tādu pašu plānu (neplānu) atbraucām uz Meksiku. Bijām rezervējuši vienas nedēļas palikšanu Mehiko, un tas arī viss. Domājām: aizbrauksim, sajutīsim, redzēsim, parunāsim un izdomāsim. Tā mēs arī darījām – satikām vienu draudzenes draugu Meksikāni un izplānojām visus iespējamos “scenārijus”, kur varētu braukt un ko apskatīt. Meksika ir milzīga, tāpēc te var pavadīt vairākus gadus un visu vēl joprojām neredzēt, bet daļu tomēr redzēt gribējām. Izdomājām aptuveno virzienu un pa nedēļai uz priekšu rezervējām naktsmītnes. Izklausās lieliski, ne? Nū, ar bērnu tas nemaz tik lieliski nebija.

Mēs pēc mēneša sapratām, ka dzīvojam diezgan lielā stresā. Mājas mainījām ik pa nedēļai, līdz ar to arī pilsētas un reģionus. Andis gandrīz konstanti sēdēja airbnb, lai atrastu to “īsto” nākamo vietu. Visu laiku pa galvu maisījās, kur brauksim, cik maksāsim, kā tur tiksim, un izbaudīt vietu, kur tobrīd atradāmies, baigi nesanāca. Pārbraucieniem galīgi nav nekādas vainas, un mēs tā noteikti darītu, ja atbrauktu uz Meksiku tikai uz īsāku laiku (lai redzētu vairāk), bet ilgtermiņa palikšanai tas ir tāpat, kā pārvākties Latvijā no Cēsīm uz Liepāju, uz Ventspili, uz Valmieru. Un tā katru nedēļu. Pēc mēneša pieņēmām lēmumu, ka meklēsim rokās kādu ilgāka termiņa palikšanu un nobāzēsimies kaut kur. Un, ja gribēsim kaut ko apskatīt, tad brauksim no tā punkta.

Ā, un bijām aizmirsuši, ka dienas plāns izskatās pilnīgi citāds, kad esi ar vai bez bērna. Viņam ir savi diendusas laiki, viņam kādā dienas daļā ārā ir par karstu, viņam ir nakts miedziņš, kuru gribas piedāvāt maksimāli plānotu un mierīgu. Tā, lai bērns nav pilnīgs nervu kamols, galu galā. Tāpēc dienas plāns, protams, ir atkarīgs no mūsu bērna – kad kaut kur dodamies, kad ejam iepirkties, kad ejam uz pludmali un kad vienkārši paliekam mājās atpūsties. Šis bija cietais rieksts, kuru kodām vairākas nedēļas. Tagad jau viss saprotams, visu mierīgi var izdarīt un visi laimīgi. Bet šo noteikti jāņem vērā, ka tik daudz, cik vienītī, apskatīt nevar, jo ir gana daudz stundu, kad gribas pašam atpūsties un iedot atpūtiņu arī mazajam.

Šeit būs arī civilizētā versija.

// ēšana

Šobrīd jāsaka, paldies Dievam Rū ēd vēl manu pienu. Ja man būtu visu laiku jādomā, jāplāno, jāgatavo līdzņemamā pārtika katru dienu, domāju, ka pēc dažām nedēļām būtu aizbraukuši mājās. Tāpat jau likās, ka aizbrauksim, bet šis noteikti visu apgrūtinātu. Es domāju, ka noteikti ir valstis, kuras bērna vēderam būtu daudz piemērotākas par Meksiku, jo šeit ēd ļoti daudz gaļu, sieru un maizi. Par dārzeņiem viņi sauc sīpolu, čilli un salsas mērcīti, kas ielikti tako. Ja mazais ēd tikai savu pārtiku, tad ir jādomā, kur ēdīsiet, lai viņš arī var sakarīgi kaut ko uzņemt. Vai arī jāīrē dzīvesvieta ar virtuvi, lai var gatavot mājās. Un jāpaņem līdzi visi nepieciešamie trauciņi, lai pārtiku pārnēsātu. Zinām to, ka ar nākamiem braucieniem par šo visu būs jādomā. Mēs nākamreiz noteikti paskatīsimies, palasīsim, cik un kāds ēdiens būtu pieejams bērnam, lai nav jādzīvo konstantā izmisumā.

// dzīvošana

Lielākais pārsteigums mums bija tieši par šo tematu. Mēs patiešām (patiešām, patiešām) nebijām iedomājušies, ka ir bērniem draudzīgas un bērniem nedraudzīgas dzīvesvietas. Šis ir mūsu pirmais bērns, un ar viņu bijām braukuši tikai uz civilizētām viesnīcām un dzīvokļiem Zviedrijā un Tallinā. Tad vismaz jūs tagad zināsiet, ka tas var mazliet sagādāt galvassāpes.

Noteikti tāpēc, ka daļa airbnb vispār neļauj maziem bērniem tur braukt. Mēs nezinājām, bet vietas var nebūt piemērotas bērniem līdz 2 g.v. un bērniem, kas mazliet lielāki. Nedrošības pamati var būt ļoti dažādi – baseins, kurā var ierāpot, augstas malas bez margām, kaktusi pa visu dārzu, vietējie dzīvnieki, kuri nav draudzīgi ar bērniem. Iemeslu ir vairāk kā gribētos. Tā, nu, mēs izmēģinājām vairākas vietas, kuras bija norādītas nedrošas, padzīvojām tur pa nedēļai un sapratām, ka galīgi nav vērts. Lai vai cik brīnišķīga vieta, lai vai kāds skats pa logu, lai vai cik romantiski un pinterestīgi tas viss neizskatītos, tas nepārtrauktais uztraukums, ka bērns kaut kur nokritīs, iekritīs, noslīks un sazin vēl kas, ir baigi par daudz. It ipaši, ja esat aizbraukuši tajā vietā arī reāli uzturēties (mēs šeit arī strādājam).

Un tad, kad esi padzīvojis dažādās vietās, sapratis, kas rada pārāk lielus uztraukumus, dzīvesvietas meklēšana kļūst diezgan sarežģīta. Beigās tās iespējas izvēlēties gana lētu, bērnam piemērotu un arī foršu vietu ir sašaurinātas. To vienkārši jāņem vērā. Mēs to tagad zināsim.

// konstantā kopābušāna

Tie visi augšā ir tādi praktiskie jautājumi, bet mums te ir arī savi emocionālie izaicinājumi. Un viens no lielākajiem izaicinājumiem ir tieši visu laiku būt kopā, ilgoties pēc vienatnes un izmisīgi vēlēties pabūt divatā ar savu mīļoto. Latvijā mums tomēr ir savi palīgi, sava cilts, kura piesedz momentos, kad nepieciešams. Mums ir auklīte, kura iedod man atelpu no mammas lomas. Auklīte arī iedod mums laiku divatā, lai varam uzšķilt uguni mūsu starpā. Mums ir draugi, pie kuriem var aizlaist, kad gribas pabūt ar citiem cilvēkiem. Tā ikdiena tomēr aiziet citā ritmā un citā kompānijā. Te mēs gandrīz visu laiku esam visi kopā. Un mums visiem šad tad tas ir par daudz.

Es sevi pa laikam pazaudēju. Man ir grūti būt pašai, ja visu laiku esmu mamma, sieva vai mājsaimniece. Es ik pa laikam kaut kur aizmūku viena palasīt grāmatu, jo tad varu būt vienkārši es. Es zināju, ka tas būs izaicinājums, kurš mūs piemeklēs, bet neiedomājos, cik dažreiz tas būs grūti. Tad pasēžu viena stundu, palasu, padomāju, un pēc stundas-divām esmu ar jaunu enerģiju atpakaļ. Te mums baigi jāpiedomā, kā atrast laiku katram ar sevi, lai neaizietu pie pēteriem. Tam visam ir baigi superīgs rezultāts – es kaut ko jaunu uzzināju par sevi! Es uzzināju, ka, kaut gan man ļoti patīk sabiedrība, čalas un jauni cilvēki, man ļoti patīk būt vienatnē. Daudz vairāk, kā man šķita.

// būt divatā

Mums ir grūti piepildīt savu divvientulību. Piepildīt tāpēc, ka bieži esam saguruši un truli skatāmies filmas tad, kad bērns vakarā ir aizmidzis. Ir baigi jāpiedomā un jāplāno, ko darīsim vakaros, lai tos piepildītu jēgpilni. Lai varētu kaut ko foršu parunāties, paspēlēt kārtis un, hei, arī pamīlēties. Šeit divvientulība mums ir nevis tad, kad to gribētos un varam ieplānot, bet tad, kad tā vienkārši sanāk. Te mums jābūt vairāk kā radošiem, lai izkāptu no mamma-un-tētis lomām. Un vēl no kolēģu lomas arī, jo strādājam kopā. Mums ir jānostāda robežas un jāizdomā noteikumi. Mums ir jāizaicina sevi īpaši piedomāt par kaut kādām lietām, lai mēs te būtu arī vīrs un sieva, ne tikai tās visas pārējās lomas, kuras spiedz pēc uzmanības.

Ir pagājis vairāk kā mēnesis, un mēs beidzot par to sakarīgi varam padomāt. Varbūt tāpēc, ka esam nobāzējušies un jūtamies iegājuši ritmā. Varbūt tāpēc, ka esam bērnam un ģimenei draudzīgā vietā. Varbūt tāpēc, ka beidzot smadzenes ir izkāpušas no “izdzīvošanas” un iekāpušas “varbūt arī var pabaudīt” režīmā. Nezin, bet beidzot par to runājam. Mēs ieplānojam savus “randiņus”, kad bērns guļ. Mēs ieplānojam kādu aktivitāti vakarā, lai varam pasmieties. Mēs īpaši piedomājam par intimitāti ikdienā. Kad brauksim nākamreiz, tad jau zināsim, kādi izaicinājumi mūs sagaidīs. Nez, varbūt pat varētu domāt par vietējo auklīti, kas nemaz nebūtu tik slikta doma. Šoreiz mēs eksperimentējam, iztaustām visu jauno un tad jau redzēs, ko un kā darīsim kādu citu reizi, kad brauksim kaut kur pārziemot.

Mums jau iet pavisam labi un mierīgi. To sejās var redzēt, vai ne?

Mēs šo braucienu uztveram kā lielāko eksperimentu. Kā to pirmo reizi, kad iekāp jaunos ūdeņos: īsti nezini, ko gaidīt, mazliet nedroši liec soli, iztausti, vai pamats zem kājām stabils, aizķeries aiz kāda akmeņa un iekāp negaidītās dūņās. Tas nav viegli, tas ir satraucoši un nāk ar savām sekām, bet tajā visā ir baigais “magic”. Tas iedod spērienu pa pakaļu sevi izaicināt pat tad, kad tas nav ērti. Tas atver jaunu pasauli, iedod jaunus iespaidus, jaunus cilvēkus, jaunas dzīves atziņas. Un tas, ko redzam, kā mēs paši un kā mūsu bērns aug, pieredz un mainās, ir vienkārši to vērts! Tāpēc jāsaka tā, ka, jā, man pirmo mēnesi reāli gribējās mājās. Un ja Andis būtu juties tāpat, mēs Rū dzimšanas dienu svinētu Cēsīs. Bet viņš ar tādu vēsu prātu, ar skatu nākotnē, un paldies viņam, ka tā. Mēs testējam jaunus ūdeņus, un turpināsim tos testēt arī nākotnē. Jo kaut kad jau tā kāpšana nezināmā okeānā iet ar daudz drošāku un vieglāku soli.

Laura

TEV VARĒTU PATIKT

PADALIES ARĪ TU

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

6 Komentāri

  1. Atbildēt

    Dace

    24 janvāris, 2019

    Kā es gaidīju šo ierakstu! Un nevis tādu smuki izpušķotu, bet laika un distances pārbaudītu! Ar draugu arī esam ceļojuši ar mugursomām, plānojuši visu uz vietas un transportējušies visādos trakos veidos. Viņš pat daudz vairāk nekā es un mani uz to visu pavilka līdzi. Tagad gaidām mazo un es jau domās plānoju, ka ap to gadu vajadzētu mums izskriet Pasaulē. Ja man pateicoties šiem pieredzes stāstiem, tas liekas iespējams, tad viņam lielās šaubas. Protams vairs nevarēs ik pēc 3 dienām uzšaut somas plecos, ar motorolleri gāzt tālāk un dažreiz nakšņot pludmalēs, tāpēc diezgan lika aizdomāties pieminētie bērnam piemētotie apstākļi, temps un gulēšanas režīms. Jā, man vislielākā interese ir par transportēšanos un kā spējat tai pielāgoties. Sensitīva tēma! Jau Instagrammā daudzus tā aizķēra 🙂

    • Atbildēt

      Laura

      25 janvāris, 2019

      Pārvietošanās ar mazo, protams, ir daudz citādāka kā divatā. Mums ir vairāk mantu, mums ir jādomā par mazā gulēšanas laikiem, jo pavisam vienkārši viņš nebūs sēdētājs divas stundas autobusā. Mēs nevaram baigi braukāt apkart dienas karstajā laika, jo mazajam ir baigi grūti būt karstā autobusā. Ir lietas, kuras vienkārši jāpārdomā citadak 🙂 mēs gan lidojam, gan braucam ar autobusiem pa nakti, gan ar taksīšiem (diemžēl bez spradzēšanās, jo te lielai daļai tāda iespēja nemaz nav), arī ar tuk-tukiem, un viss izdarāms, tik jāpiedomā mazliet. Ar mocīti gan neesam braukusi,m un šeit to arī nedarītu, bet Āzijā apsvērtu iespēju. Tur tomēr mocisu kultūra tāda attīstītāka.

  2. Atbildēt

    Aiga

    3 februāris, 2019

    Nu ta beidzot izlasīju līdz galam. Skaidrs, ka man tēma tuva un vienmēr ir interesenti lasīt/dzirdēt, kādas pieredzes citām ģimenēm ilgtermiņa ceļojumos kopā ar mazo. Prieks, ka esat uztaustījuši kaut kādu savu ritmu, bet par visiem izaicinājumiem varu tikai pievienoties. Piekrītu un esmu saskārusies ar to visu. Tā būšana visu laiku visiem kopā man šoreiz bija lielākais izaicinājums, kas izcēla laukā visādus “zemūdens akmeņus”, bet tik labi, ka tas notika. Lai gan tajā brīdī tā pavisam noteikti nešķita un gribējās lēkt pirmajā lidmašīnā uz mājām. Bet to var vispārināt uz tādu kā analoģiju dzīvei – ja vien mēs spētu tā citās situācijās būt tikpat apņēmīgi nepadoties, bet iet uz priekšu, vienalga vai karjerā vai attiecībās, nevis mukt prom/mājās pie pirmajām problēmām, vai nebūtu skaisti? Cik gan daudz mēs sasniegtu. Tāpēc šī ceļojumu skola ir riktīga dzīves skola un tās saldos augļus noteikti baudīsiet vēlāk, kad jau būs visi iespaidi nogulsnējušies.

    • Atbildēt

      Laura

      7 februāris, 2019

      Zini, man tieši tās pašas domas. Mājās es jau sen būtu metusi mieru, atradusi ātro risinājumu. Te mums tā nesanāk, tāpēc jāmeklē lēns un pamatīgs risinājums. Auglis jau kaut ir tagad, kad varu daudz brīvāk padživoties ar bērnu ilglaicīgi. Šis gan ir temats, ko gribēšu ar tevi pacelt kādā Cēsu pastaigā, labi? 🙂

  3. Atbildēt

    Laimiņa

    11 februāris, 2019

    Laura, aprakstā ir ideāls ceļojums arī mūsu ģimenei 🙂 Izvēlamies ēst kaut ko neierastu vietējā kafejnīcā vai fast/street foodā, izvēlamies vazāties ar autobusiem vai mikriņiem, riteņiem vai močiem, nevis noīrētā auto ar kondicionieri, izvēlamies tūristu neskārtās vietas. Man šķiet, ka ceļojums ir kolosāla iespēja uzzināt kaut ko jaunu, pagaršot to, ko mājās nemūžam neuzdrošinātos, apskatīt un sajust to, ko pie citas iespējas vairs nevarēšu. Bet pilnīgi piekrītu, ka ar bērnu ceļošana jau ir citādāka, līdzsvarota tieši mazā cilvēka nepieciešamībām, bet lielos vilcienos nevar samainīt “viesošanos” jaunajā valstī ar AL gulēšanu viesnīca jaunajā valstī. Man šķiet pareizais risinājums, kad vecāki pieradina savu bērnu ierastajam ( viņu) ceļojuma veidam, gan pielāgojot to bērna vajadzībām. Pašlaik mūsu meitai ir 4 gadi – un mēs sākam ceļot ar viņu, kad viņai palika 4 mēneši 🙂 Viss tas pats, labi, ka iztikām ar manu pienu, labi, ka plānojam diendusu pavadīt ēnā, labi, ka palikām child-friendly vietās. Pašlaik esam atkal gaidībās un grūtniecības laikā nekādus avio ceļojumus negribās, arī labi aptveru to, ka šos deviņus mēnešus es nepiederu pati sev, tāpēc piedomāju par to, ka ceļošana nekur no manis neaizbēgs 🙂 Bet kaimiņu valstis un pilsētas gan apskatīt varam un plānojam. Pašlaik atradu vairākus piedāvājumus Igaunijā – https://www.gribuatpusties.lv/lv/viesnicas-pec-regiona/viesnicas-igaunija – ko vari ieteikt Tallinu vai Sārema? Kāda bija tava pieredze? Kādas citas pilsētas no Baltijas valstīm būtu tava Top-5 sarakstā?

    • Atbildēt

      Laura

      14 februāris, 2019

      Cik forši lasīt vēl kādu ģimeņu pieredzes! Tik man laikam tāds personīgs jautājums – ir kādi iemesli, kāpēc ar punci negribas lidot?